„Čaulas nost,” uzbļauju obsidiāniem. „Omega, sargā perimetru!”
Nometam savas masīvās termobruņas, zem kurām slēpjas kustīgās zvaigžņČaulas. Pavēlu pacelt ķiveres. Draugu sejas nomaina metāla dēmonu un zvēru viepļi.
Tomēr šajā mirklī slēpjas arī skaistums. Šajās pussckundēs, kad zelti un obsidiāni saskatīdamies paloka galvas, lai izteiktu atbalstu, pirms atkal atgriežas pie saviem uzdevumiem, raduši mierinājumu pienākuma, biedriskuma saiknē, kas mūs visus vieno tāpat kā sarkanos raktuvēs.
Sapulcinu ap sevi Sevro un gaudoņus. Nošķirts no sava leģiona, manā ēnā stāv Ragnārs. Esam piezemējušies planētas dienas pusē. Kad otrais zvaigžņČaulu vilnis caururbj atmosfēru, atstādams aiz sevis melnu dūmu sliedes eksploziju izraibinātajās, zilajās debesīs, tas izskatās pēc meteoru lietus skaidrā dienas laikā. No horizonta līdz horizontam izplestos iebrucēju pūļus joprojām apšauda simtiem uz zemes izvietotu lielgabalu, tomēr to uguns pamazām mazinās, jo uz tiem tiek mērķēts no kosmosa vai tādas vienības kā mēs tos iznīcina tepat uz zemes. Mana vienība atrodas trīssimt kilometrus no vietas, kur mums būtu jābūt. Kā tas varēja notikt?
Rācijā izsaucu Mustangu. Viņa atrodas uz kāda cita kalna, piecdesmit kilometrus tuvāk paredzētajai piezemēšanās zonai. Viņas spēkus veido apmēram četrsimt vīru.
„Izskatās, ka muļķu lomā esam mēs,” saka Sevro.
Dodamies lejup no kalna. Nelidojam. Tā vietā lecam. Akadēmijā mums mācīja domāt par šo procesu kā par akmentiņa sviešanu pa ūdens virsmu. Mēs varētu lidot ar gravZābakiem, tomēr tādējādi padarītu sevi par raķešu un pretgaisa aizsardzības šāviņu mērķiem, nemaz nerunājot par ienaidnieka mednieku vienībām. Tā nu mēs palecamies piecdesmit metrus gaisā un ar gravZābaku palīdzību atkal nolaižamies zemē.
No tuvējās virsotnes šurp lido raķete. Sevro un viņa vienība tiek ar to galā, pārlēkdami tūkstoš metru dziļām aizām un uzrāpdamies pa stāvu klints sienu, kamēr mēs ar Ragnāru turpinām ceļu uz priekšu. Pār kalniem atbalsojas truls blīkšķis, tagad esam atbrīvoti no lielgabala. Kalnu grēdas galā gaudoņi mums atkal piebiedrojas. Apstājamies pie kādas klinšu nogāzes, virs kuras satupuši zemi mākoņi. Ap divdesmit kilometru attālumā pa kreisi redzami baltie Saloniku torņi, kas slejas virs skaidrās Termikas jūras robotās krasta līnijas. Takta mājas. Jūtu pakrūtē ieduramies skumjas.
Turpinām ziemeļu virzienā. Noskatos, kā torņi pagaist, līdz vairs neredzu neko, izņemot metāla mirdzumu savādi mierīgajos ūdeņos. Tālumā dārd sprādzieni. Jūtu, kā uz mana bruņotā pleca nolaižas plauksta.
„Gluži kā pēc tam, kad iekarojām Olimpu.” No jaunas kalna virsotnes lūkodamies lejup uz zemēm, kas plešas mūsu priekšā, saka Sevro.
„Vienīgi šeit gravZābaki ir visiem.” Pārbaudu koordinātas savas ķiveres informatīvajā displejā. Virs mums turpinās invāzija. Pār debesim nu jau retākās rindās skrien ienaidnieka lielgabalkuģi. Kāds no tiem tēmē uz mums. Tas rēkdams iznirst no mākoņiem un kapā zemi ar ložmetējiem. Patveramies kādā plaisā. Ap mums šķīst sniegs. Tad tiek izšauta kāda raķete, kas eksplodējusi uzgāž man uz kājām klintsbluķi un piespiež mani pie zemes. Olis un Klauns stāv virs manis, mēģinādami pasargāt no citiem klints gabaliem.
„Ragnār!” saucu. „Notriec to!”
Neredzu, ko viņš izdara, tomēr troksnis ir milzīgs, lielgabalkuģis kūpēdams un virpuļodams triecas lejup zemē un tad pazūd šķembu mākonī.
„Tavas kājas?” drudžaini prašņā Sevro.
Viņi noveļ no manis akmeņus. Zobrati vaid, un elektriskās detaļas dūc.
„Joprojām darbojas.”
No sniegotās kalnu grēdas nokāpjam grubuļainajos Marsa līdzenumos. Kreisajā pusē virzās mums līdzīga smago kājnieku vienība. Viņu rctranslatori ziņo, ka tie ir mūsējie. Tomēr aptuveni trīsdesmit kilometru attālumā labajā pusē, kur līdzenumi paceļas subtropu augstienēs, šurp virzās Bellonas ierinda — iespējams, ka apmēram trīssimt kareivju, kas sadalījušies atsevišķās vienībās.
Atkoduši vienu no mūsu rāciju signāliem,” pāri jaunajam signālam runā zaļo sakaru operators. „Viņi medi tevi, Ikar." Mans otrais segvārds.
„Te mēs uzzināsim, kurš uzvarēs debesīs,” saku. Sevro virza izsekošanas lāzeru uz ienaidnieka vienības pusi tieši tajā brīdī, kad viņi pavērsuši savējo pret mums. Tas raustās uz zemes kā apsēsta muša. Pajūkam kur kurais, abi ar Sevro aizlidojam kopā, un pār mūsu ienaidnieku galvām no divām pusēm nolīst uguns lietus. Tajā pašā brīdī Sevro identificē bezpilota lidaparātu, kas izšauj uz mums kasešu raķetes. Viņš notēmē uz to, un elektromagnētiskais lielgabals no netālajiem Salonikiem raida šāviņu, kas atstāj debesīs zilu uguns švīku. Bezpilota lidaparāts pazūd sarkanā ziedā. Lūk, augsto tehnoloģiju kara daudzpakāpju vājprāts.
Turpinām ceļu uz Mustangas koordinātām, skeneri un acis moži vēro, vai netuvojas nāve, kas slēpjas kalnos. Tā lavās pa līdzenumiem. Uzglūn no augstu dievKoku mežiem un nesen dzimušo jūru ūdeņiem.
Tālu kreisajā pusē stiepjas milzīgs ezers, bet pa labi slejas guļošs vulkāns, kurš ir tik lēzens, ka nezinātājs uzskatītu to par vienkāršu pakalnu ar sniegotu virsotni. Vedu mūs augstāk pa kalnu grēdas mugurkaulu, lai varam labāk saskatīt apkārtni. Manā vicdpulkstenī periodiski uzzib bezpilota lidaparātu pārraidīti topogrāfijas dati; kad pārraidītāji tiek notriekti, to vietā drīz stājas citi.
Manā tērpā valda klusums. Nedzirdu vēju, kas ap mani svilpj šajā milzīgajā augstumā. No tālā ezera puses veļas negaisa mākoņi, viens no
Marsa dramatiskajiem pērkona vāliem. Nonācis līdz mežam pie kalna, tas gāž lietu pār to un ar zibeņiem šķeļ debesis. Nemīlīgajā virsotnē puteņo sniegs, un uz manām bruņām kūst pārslas.
Uz kādas virsotnes ievēroju kustību. Ieraudzījis, ka tie nav Bellonas, bet gan izgrebts zvērs, es neizšauju. Palielinu attēlu un virs šauras klinšu aizas kalna virsotnē ieraugu milzīgu ligzdu, kuras malā sēž grifu mātīte, kas brīnīdamās vēro, kā pār tās ieleju lejā lidinās cilvēki. Kādu pasauli šie zelti izveidojuši!
Nākamajā virsotnē man atkal piebiedrojas mani vīri, mēs brīdi apstājamies, lai pārbaudītu savu zvaigžņCaulu baterijas. Visu dienu tās neizvilks. Šķaidot sniegu, ap mums smagnēji piezemējas Mustangas vienība, pievienojot mūsu spēkiem četrsimt zvaigžņCaulās tērptus slepkavas. Ar Mustangu sveicienā sasitam dūres.
„Ikar?" man ausī ieķērkstas kāda balss. „Ikar, vai tu mani dzirdi?"
„Rok, es dzirdu. Kas par lietu?”
„Ikar… steidzams,… uz… dzirdi mani?" Virs galvas uzplaiksnot zibenim, viņa signāls pārtrūkst. Pārraidi jau tāpat kropļo abās pusēs izmantotās slāpēšanas ierīces. „Der… dzir… mani… Agejā.”
„Rok? Rok?” Es zinu zvaigžņu kaujas plānu, bet drauga balss vieš manī raizes.
„Rāciju signāli pavisam izkaisīti,” saku Mustangai.
„Vietējās frekvences strādā labi. Pie vainas slāpētāji un negaiss.” Pret viņas bruņām šķīst lietus.
Sevro norāda uz augšu. „Lai to sadzirdētu, vajadzēs pacelt pēcpusi augstāk" Mums virs galvas zibens iesper kādā kuģī. Tā sistēmas izslēdzas, mēģinādams pieslēgties atkal, tas sāk krist, bet, pirms to pagūst, ietriecas garām lidojošā ločSpārnā.
„Ak, nolāpītā elle!” Dodu Ragnāram un Jupiteram pavēles doties tālāk kalnu grēdā un nodrošināt ziemeļu ieleju galvenajam mūsu spēku pelēko leģionam. Kamēr aplenksim citas pilsētas, lai novērstu Bellonu uzmanību, mans galvenais mērķis ir Ageja. Pie tās sienām pulcēsies miljons vīru. Aptraipītais, mani sveicinādams, atver plaukstu un tad kopā ar Jupiteru un simts obsidiānu karotājiem nolec no kalna virsotnes.