Mustanga un Sevro gaida lejā, kamēr kopā ar vairākiem miesassargiem izšaujos cauri zibeņu plosītajiem mākoņiem. Ticis tiem cauri, stāvu gaisā, kur valda nosacīts miers, un uzrunāju Roku.
„Ikar!" viņš sauc rācijā. „Viņa ir šeit! Viņa nav uz Lunas vai kopā ar galveno Sabiedrības floti! Mēs tikko to uzzinājām. Kavaksa viri uz Karabērna klāja atraduši prētoriešus… Viņa ir šeit! Viņa slepenībā ieradusies bez savasflotes; esam viņu notvēruši!”
„Rok! Nomierinies. Ko tu teici?”
„Derov, Valdniece ir uz Marsa. Viņas kuģis ir iesprostots aiz Agejas vairogiem. Viņa ir iesprostota!"
„Rok. Es to jau zinu. Tieši tāpēc es gribu Ageju.”
39 . PIE SIENAS
Roks nejautā, kā es to zināju. Vēlāk es viņam izstāstīšu, ka ļāvu Ajai aizbēgt no Eiropas, lai ar mana spridzekļa radiācijas pēdu palīdzību varam izsekot viņu ceļā pie Valdnieces. Aja ir Valdnieces personīgā slepkava. Protams, ka viņa pie tās atgriezīsies. Nestāstīju nevienam, izņemot Mustangu, Šakāli un Sevro. Nedrīkstēju riskēt ar to, ka šī ziņa izplatās, it sevišķi ņemot vērā to, kā pēdējā laikā izturējās Roks.
Viņš, neteicis ne vārda, pārtrauc savienojumu.
Manu spēku avangards — Ragnāra vīri — ir piezemējušies ielejā zem mums. Redzu, kā nolaižas resnie kuģi un pazūd aiz nogāzēm, kur vairākus kilometrus zemāk stiepjas Marinera ieleja. Liekam saviem zilajiem no kosmosa apšaudīt pašu Ageju. Šāviņu straume sakarsē vairogu, likdama tam pulsēt un nelaist cauri gaismu. Tuvosimies pilsētai pa zemi simts kilometru platajā kanjonā gan no ziemeļiem, gan dienvidiem caur divsimt metru augstajām spraugām, kas jāuztur starp vairogu un augsni, lai neizraisītu seismiskas svārstības.
Nolecu no kalna virsotnes pirms sava miesassarga. Kad lecu uz nākamo smaili, man piebiedrojas Sevro un Mustanga, tad, uzņemdami uguni, lecam pa zemākajām nogāzēm.
Valdniece ir šī kara atslēga, viņa ir līdzeklis, ar kura palīdzību šo Sabiedrību sašķelt, lai sāktos Arēja dēlu laiki. Ja viņa tiks notverta, visa Sabiedrība apjukumā brīnīsies, vai tā maz pastāv bez Oktāvijas tronī.
Senatori un gubernatori mēģinās sagrābt varu. Sāksies dučiem vietējo karu, kas sašķels Sabiedrības spēkus un viedokļus.
Zem manis plašā kanjona dibenā plešas bagātīga pasaule — ezeri un upes, līdz viduklim aizaugušas zālainas pļavas, ziedos plaukstoši koki un spartiešu priedes, kas, par spīti lielajam slīpumam, aug uz kilometriem augstajām kanjona sienām. Virs tā visa peld varenais Olimpa kalns. Uzmetu skatu klusajām pilīm un redzu, kā pa Marsa ieleju skraida stirnas. Tomēr lielo upju krastos neredzu nevienu bērnu, nevienu bruņotu zēnu vai meiteni. Tikai atmiņas un dubļos izmīcīta zeme. Audzēkņi jau evakuēti. Tas droši vien bija tik savādi — ar viduslaiku ieročiem rokās cīnīties par savām dzīvībām, kad pēkšņi pakaļ ierodas transportkuģi, lai aizvestu audzēkņus prom, jo sācies iebrukums no kosmosa.
Ar Jupiteru un Ragnāru satiekamies vienā no Olimpa balto torņu virsotnēm. Gaiteņos un nogāzēs redzami kritušie.
„Viņi izmantoja to par bāzi,” līksmi paziņo Jupiters. „Tavs aptraipītas nebija mierā ar viņu pārmērīgo pašpārliecinātību. Man tas nezvērs patīk!” Mūsu vīri nodrošina Institūtam atvēlēto Marinera ielejas teritoriju, kas aizņem augšējo lielā kanjona daļu attālu rietumos no Agejas. Pa logu noskatos, kā izsēšanās punktā nolaižas mūsu sabiedroto transporta kuģi, no kuriem trīsdesmit minūtēs izkāpj vairāk nekā trīssimt tūkstoši viru. Pa katru nolaisto rampu vispirms izskrien zelts — vienmēr pirmais uz ienaidnieka zemes.
„Nekādas pretestības,” klusi saku, atvēris savas zvaigžņCaulas ķiveri. Ar raizēm palūkojos uz Mustangu.
Viņa atglauž no sejas blondos matus. „Jo ilgāk būsim iekšzemē, jo grūtāk viņiem mūs atsist. Ko viņi gaida?”
„Grib mūs savākt kopā kā vīnogu sauju un tad saspiest,” min Sevro. „Atomieroči?”
„Muļķa bērni.” Jupiters pārbauda viena kritušā kabatas. „Tam mums ir pelēkie. Lai saspiež viņus. Viņi mums nodrošinās gludāku ceļu.”
„Tie nebūs atomieroči,” saka Mustanga. „Sensori būtu to uztvēruši simts klikšķu attālumā.” Viņa pārlaiž skatienu pār zemi. „Viņi gaida, jo viņiem nav pietiekami daudz vīru, lai apturētu mūsu gājienu caur ieleju.
Vai arī esam viņus pārsteiguši nesagatavotus, kas ir maz ticams. Vai arī viņi izmanto pārāk daudz vīru, lai apturētu Loma virzību. Vai arī ielejā ir izveidoti ģeostratēģiski uzbrukuma punkti. Vai arī viņi izvietoti ap Citadeli. Vai arī priekšā ir lamatas.”
Viņas prāts strādā kā mašīna.
„Ir lamatas,” viņa pēc brīža saka. „Tomēr viņi pārāk paļaujas uz to, ka tās mūs aizkavēs, kamēr viņi pārvieto vīrus un tehniku.” Viņa nicīgi nosprauslājas. „Statiska aizsardzība bez pamatīga mobila atbalsta netiek pielietota jau kopš Mažino līnijas.”
„Bet viņi zina, ka negribam sagādāt zaudējumus ne pilsētai, ne iedzīvotājiem,” es saku.
„To viņi zina.” Pētīdama karti, Mustanga pielāgo savu viedpulksteni. „Un tas ierobežo mūsu taktisko elastību.”
„Totāls karš ir vienkāršāks,” ierūcas Jupiters. „Izmantosim pelēkos, kas atvieglos mūsu ceļu, un tad uzmetīsim bumbas uz sienām zem vairogiem. Un ieeja garantēta!”
„Lai sagrautu pilsētu, vajadzīga diena, lai to atjaunotu — piecdesmit gadi,” aizsvilstas Mustanga. „Vai gribi pieteikties pārraudzīt tās atjaunošanu?”
„Vai es izskatos pēc būvnieka?” noprasa Jupiters.
„Ceļš uz Ageju ir vidēji astoņdesmit kilometrus plats, katrā pusē slejas septiņus kilometrus augstas sienas, visapkārt fermas un labības lauki pilsētas vajadzībām. Bellonas, visticamāk, piedrazojuši visu ar mīnām. Ja viņiem pieticis laika. Mēs viņiem nepārprotami nepateicām, ka nākam.” Vai viņiem pietika laika?
Mustanga paaicina mani sāņus.
Kopā ar viņu paejam tālāk no pārējiem komandieriem, kas saskatās un nobola acis. Tukšajiem pils gaiteņiem vajadzētu atgādināt man par uzvaru, tomēr viss, ko jūtu, ir dziļa melanholija. Tik daudz atmiņu. Tik daudz draugu zaudēts, es domāju, kad skatos, kā pelēkie nosēžas pie Minervas pils, kuras priekšā reiz duelējos ar Pakšu.
„No šejienes līdz pilsētas mūriem ir astoņdesmit kilometru,” saka Mustanga. „Mēs varētu mērķtiecīgi turpināt ceļu tā, kā plānots.
Tas, ka viņi neapdraudēja mūsu izsēšanos, vēl nenozīmē, ka priekšā gaidāms kas nelāgs.” Viņa redz manā skatienā vilcināšanos. „Mana tēva dēļ mēs šeit esam tikpat ļoti kā Valdnieces dēļ. Mums jāvirzās uz priekšu strauji.”
„Tu baidies, ka Lorns viņu nogalinās, ja viņam izdosies pirmajam izlauzties cauri pilsētas dienvidu sienām,” es minu. „Vai ne?”
„Tu zini viņu vēsturi.”
„Zinu.”
„Un vai tu tici, ka Lorns nepieliks punktu senām domstarpībām?” „Loms nav slepkava.”
„Nē. Viņš nogalina vīrus, kas to ir pelnījuši. Tādus kā Takts. Mans tēvs to ir pelnījis tikpat ļoti kā jebkurš tāds vīrs. Tādēļ mums jāpasteidzas. Un tev jāizstāsta pārējiem par Valdnieci.”
„Roks jau uzzināja. Uz Karabērna bija prētorieši.”
Dodamies atpakaļ, un es uzrunāju savu mazo padomi.
„Jūs zināt, ka ieradāmies šeit pakaļ Augustam, tomēr tam, kādēļ dodamies uz Ageju, ir vēl viens iemesls. Šeit ir Valdniece.”