„Nopietni?” murmina Klauns.
Trūdkupris kasa galvu. „Nolādētā elle.”
„Citadelē?” priecīgi bikstot satraukto Nezāli ar celi, jautā Olis. „Pilnīgi iespējams. Izsekojām līdz šejienei Aju. Radiācijas pēdas no bumbas, ar kuru trāpījām Ajai uz Eiropas. Pārējie uzbrukumi veidoti, lai aizvilinātu no Agejas viņu spēkus un lai mums rastos iespēja ielauzties aiz tās sienām un saņemt Oktāviju gūstā, pirms ar pilniem savas armādas spēkiem ierodas Pelnu valdnieks.” Un, ja Arēja dēli būs paveikuši savu uzdevumu, kā solīja Arējs, mums vajadzētu spēt iekļūt pilsētā, nelaužoties cauri simt tūkstošiem bruņotu vīriešu un sieviešu.
„Vai pilsētā ir Kasijs?” jautā Sevro.
Mustanga pamāj. „Mēs tā domājam.”
Sevro smaida.
„Ja sastopat Kasiju, neuzsāciet ar viņu cīņu,” saku. „Tāpat ar Kārnu vai Aju.”
„Tu labāk gribi, lai bēgam?” aizvainots iebilst Klauns.
„Es labāk gribu, lai paliekat dzīvi,” es saku. „Mūsu mērķis ir Valdniece. Neļaujiet, lai jūsu uzmanību novērš atriebība vai lepnums. Ja saņemsim viņu ciet, mani draugi, kļūsim par lielāko varu Saules sistēmā.”
Gaudoņi saskatās un sasmaidās kā izsalkuši vilki. Sevro iztaisno plecus.
„Tad jau beigsim urbināt degunus.”
„Es nebūtu varējis pateikt labāk.”
Virs mūsu galvām rēc sabiedroto ločSpārni, kas attīrīs mūsu ceļu no ienaidnieka spēkiem.
Tagad, kad mūsu spēki ir sakopoti, sākam virzību caur zaļo kanjonu. Nekādas lēnas ierindas. Pārvietojamies ātri. Ātrgājēji ir straujāki nekā zvaigžņCaulas. Tos vadošie pelēkie un tie, kas brauc zirnekļos, traucas nopakaļ ločSpārniem un smagi bruņotiem kravas kuģiem, kas izlaidīs vīrus vēl tuvāk pilsētas mūriem. Zibšņi priekšā liek noprast, ka viņi uzbraukuši uz kādas mīnas vai savu darbu dara sapieri. Nav iespējams pateikt, kā īsti ir. Šajā vietā kanjons sašaurinās. Zaļās ielejas sienas, iespaidīgas un šķietami nereālas, slejas tālumā kā zemē, kas paredzēta kādai varenākai un lielākai civilizācijai par cilvēci. Tik plašā klajumā nespēju pārraudzīt visus savus spēkus, redzu tikai pašu šķēpa uzgali. Sekojam ātri braucošajiem pelēkajiem lēkājošā draudīgu melnās zvaigžņCaulās tērptu bruņinieku ierindā. Lietusgāzes pastiprinās. Aiz mums dārd tanki un kājnieku ierindas, kuras tiek vestas virs zemes planējošos, viegli bruņotos transportlīdzekļos, kas vienā platformā spēj uzņemt simts vīru. Viņi tiks izsēdināti kilometru no pilsētas mūriem. Lorna uzbrukums no dienvidiem būs ļoti līdzīgs.
„Bezpilotnieki7” rācijā iesaucas Sevro. No nelielām kazarmām kanjona austrumu sienā mums tuvojas metāla mākonis. Gaudoņi skrien apdraudējumam pretī; viņu ieroči plēš gaisā caurumus. Tik un tā bezpilota lidaparātu raidītā uguns saplosa lidojošu obsidiānu vienību. Viņu nu jau neatpazīstamie ķermeņi nokrīt zemē. Tagad slīdam pāri ēkām. Mazām pilsētiņām. Kūrortiem. Savrupnamiem. Pārtikas noliktavām. Attopamies virs ezera. Vērojam, kā, uzplaiksnot zibenim, uz ledus iezīmējas mūsu ēnu apveidi.
Nu jau redzu pilsētas aizsargsienu. Tā sedz horizontu kā dzelzs priekškars. Šajā kanjona vietā tā plešas deviņdesmit kilometru garumā, gandrīz divsimt metru augstumā un skar vairoga zemāko malu. Upes un ezeri šeit nebeidzas, bet gan plūst zem sienas caur biezu rūdītā tērauda stieņu tīklu, kas veidots no tikpat spēcīga materiāla kā kuģu korpusi. Lai izurbtos šiem stieņiem cauri, simts vīriem darbā paietu desmit stundas.
Vairumu pilsētu tik masīvas sienas neieskauj. Tās izmaksā pārāk daudz. Tik kvalitatīvi nocietinājumi aizsargā vienīgi Ageju un Korintu. Mēs būtu varējuši tuvoties pa tuneļiem, kas vijas caur Marsa apakšzemi un savieno katru pilsētu ar tās raktuvēm, tomēr es negribēju tā darīt. Daži taktiskie paņēmieni jāpietaupa. Turklāt man jārāda piemērs.
Šādi uzbrukumi neieilgst. Esmu skatījis vēstures ierakstus. Tie ir mežonīgi un haotiski. Kamēr vien nemazinās aplencēja apņēmība, tehnika vienmēr būs spēcīgāka par statisku mērķi. Senos laikos bija gandrīz neiespējami ieņemt pilis tiešā uzbrukumā pret kaujasspējīgu garnizonu, nepiedzīvojot Pirra uzvaru. Tā nu armijas ielenca mūrus un lika aizstāvjiem ciest badu, līdz tie padevās. Tagad neviens vairs nav tik pacietīgs.
Ageja ir divdesmit miljonu pilsēta, bet cik daudziem tās iedzīvotājiem rūpēs, kurš šodien uzvarēs? Starp Bellonas un Augusta valdīšanu nav nekādas atšķirības. Variem un sudrabiem nebūs vienalga. Tomēr sarkanie, brūnie un sārtie vienkārši noskatīsies, kā cits saimnieks savās rokās paņem važas.
Tagad viņi redzēs debesis pilnas ar kuģiem. Kā gaisu pildīs sprādzienu dārdi. Un viņi saspiedīsies ciešāk kopā savās komunālajās mītnēs un bīsies no nezināmiem marodieriem. Kopš cilvēces ausmas pilsētas ieņemšanu pavadījuši izvarošanas, zādzību un piedzērušos uzvarētāju kliedzieni. Iezīmētie šādās mežonībās nepiedalās. Tas nav ne finansiāli izdevīgi, ne arī atbilst to labajai gaumei. Tomēr, ja pilsēta tiek ieņemta ar varu, starp zeltiem pastāv uzskats, ka pilsēta un visi tās iedzīvotāji nu ir iekarotāju īpašums. Ja esi pietiekami spēcīgs, tad esi pelnījis balvas. Daži pamet tās vilkiem, izbarodami pilsētas savām obsidiānu un pelēko armijām kā atlīdzību par izlietajām asinīm.
Ja es varētu pasargāt šo Agejas pilsētu, ja varētu parādīt viņiem, ka pastāv labāki cilvēki, varbūt varētu iekarot arī Agejas sirdi. Saglabāt to. Pasargāt. Tapt iedzīvotāju mīlēts, tāpat kā mani mīl mana armija. Tomēr vispirms man jāiekļūst aiz pilsētas čaulas.
Visā milzīgās aizsargsienas garumā uz tērauda viļņojas uguns. Kā mazi ziedi, kas strauji uzplaukst uz deviņdesmit kilometrus garās, blāvi pelēkās sienas. Gan pa kreisi, gan pa labi tiek veikti divi māņu uzbrukumi. LočSpārni šauj no saviem elektromagnētiskajiem lielgabaliem un, izlādēdami uz sienas munīciju, traucas sānis. Bruņutorņu zalves no mūriem liek trīcēt un dūkt manām bungādiņām. Gribas satvert Mustangas roku. Viņa paloka galvu un apklusina manī briestošās šausmas. Bet tikai nedaudz.
Pelēkie kaujas bruņojumā skrien uz priekšu kā skudru leģions. Iesaistās raķešu vienības, kas drīz vien sūta aizstāvju rindās skrienošu nāvi. Gluži tāpat kā zvaigžņu kaujā virs mums, šeit ir pārāk daudz notikumu, lai cilvēks spētu visu aptvert, uzbrukumi un pretuzbrukumi kārtu kārtām. Vienīgi šeit ir skaņa.
Mīnas plēš manos spēkos caurumus. Simts metrus virs zemes no sienas visā savā greznībā izlido Bellonas nāves vienības — zelta bruņas, plīvojoši karogi. Uguns zibšņos mirgo viņu bruņas. Bellonas rindās redzu ērgļa karogu un esmu gatavs mesties tam virsū, jo nodomāju, ka tas noteikti ir Kasijs, bet manu roku satver Mustanga.
„Plāns!" viņa man atgādina un norāda uz upi. „Pie tās sienas mēs visi mirsim. Plāns!"
Grūti atcerēties. Grūti atcerēties, ka viss šis haoss domāts, lai novērstu uzmanību. Svarīga ir upe un darbs, ko naktī paveikuši Arēja dēli. Ja viņi ir to paveikuši. Upe aizplūst zem sienas. Būdama simts metrus plata un daudzkārt dziļāka, tā jau tagad nes pilsētas virzienā līķus.
Ienirstu ūdenī. Jūtu spiedienu, kad straume palēnina, bet tad paātrina manas kustības. Mūsu priekšā pajūk zivju bari. Cik savādi ir nejust vēso ūdeni! Gaudoņi man līdzās slīd kā torpēdas. Tad mums piebiedrojas Ragnārs un viņa obsidiānu pulks. Zem ūdens vicinās ari Jupiters. Mustanga peld man vistuvāk. Izpētu upes gultni caur mūsu uzjundītajām dūņām un atrodu Arēja dāvanu.
Tur! Es to redzu simts metru dziļumā. Ja sarkanie ko prot, tad tā ir urbšana. Un Arēja dēli pavadījuši visu nakti, nodrošinādami mums ieeju pilsētā. Mani vīri domās, ka pirms armādas šurp atsūtīta kāda elitāra dzinēju vienība. Viņi neapšaubīs to, kā sagrieztas milzīgās restes vai kā apmānīti sensori, kuru uzdevums ir brīdināt par režģim nodarītiem bojājumiem.