„Jūs pārvaldāt Marsu” saka Leto. „Ne Venēru un ne Zemi. Uz mūsu planētas nevalda miers. Ko gan viņa gaida?”
„Rezultātus.”
„Ko esat iecerējis, mans kungs?” vaicā Plīnijs.
„Esmu iecerējis saindēt Arēja dēlu saknes. Es gribu teroristus pašnāvniekus, nevis pelēkos. Atrodiet neglītākos, riebīgākos Marsa sarkanos, saņemiet viņu ģimenes gūstā un piedraudiet nogalināt viņu dēlus un meitas, ja tēvi atsakās pildīt mūsu pavēles. Koncentrējiet spridzinātājus virszemes teritorijās ar lielu jauniešu īpatsvaru, kā arī divās raktuvēs pēc izvēles. Nelieciet spridzināt sievietēm. Es gribu radīt šķelšanos. Sievietes pret vardarbību.”
Cik mazā vērtē šeit ir dzīvība. Tikai tukša skaņa gaisā.
„Arī pilsētās,” viņš turpina. „Ne tikai brūnos, sarkano raktuvju strādniekus un laukstrādniekus. Es gribu mirušus zilo un zaļo bērnus skolās vai pasāžās pie Arēja dēlu ģerboņiem. Un tad palūkosim, vai pārējās krāsas joprojām gribēs dziedāt tā skuķa nolādēto dziesmu.”
Mana sirds uz mirkli pamirst. Ēo dziesma izplatījās tālāk, nekā viņa bija sapņojusi — tā sasniedza holoTīklu un atbalsojās visā Saules sistēmā, kur, pateicoties anarhistu hakeru grupējumiem, tā tika no jauna augšupielādēta vairāk nekā miljards reižu. Laiku pa laikam baidos, ka tikšu atpazīts. Varbūt kāds zelts pārmeklēs ierakstus un atklās, ka arī Ēo vīra vārds bija Derovs. Tomēr to kaulaino, bālo zēnu tik tikko atpazīstu pat es. Un kā ar vārdiem? īsta zemSarkano vārdu datubāze nemaz nepastāv. Man bija kāda oficiāla Vara administratora piešķirts kārtas numurs. L17L6363. Un L17L6363 tika sodīts ar nāvi pakarot, bet pēc tam viņa līķi nozaga nezināms likumpārkāpējs, kurš, visticamāk, to apglabāja raktuvēs.
„Jūs plānojat atsvešināt sarkanos no pārējām krāsām un pēc tam atsvešināt sarkanos no Arēja dēliem.” Plīnijs smaida. „Mans kungs, dažkārt es brīnos, kādēļ vispār esmu jums nepieciešams.”
„Iztiksim bez familiaritātes, Plīnij. Tas nepiedien ne man, ne tev.” Plīnijs paklanās. „Patiesi. Atvainojos, mans kungs.”
Augusts pievēršas Leto. „Tu dīdies kā kucēns.”
„Es uztraucos, ka tas visu padarīs vēl ļaunāku.” Leto sarauc pieri un runā, it kā viņš skaļi domātu. „Jā, šobrīd Arēja dēli ir traucēklis. Tomēr tālu no mūsu galvenajām rūpēm. Ja tā darīsim, varam ieliet eļļu ugunī. Un, kas vēl ļaunāk, būsim tikpat vainīgi kā viņi. Būsim teroristi.”
„Vainas nav.” Plīnijs izklaidīgi lūkojas viedpulksteņa datu straumē. „Ne tad, ja tiesnesis esi pats.”
Leto šāda atbilde neapmierina. „Mans kungs, mums ir tiesības valdīt, jo esam piemērotākie cilvēces vadoņi. Mēs esam Platona filozofijas karaļi. Mūsu mērķis ir kārtība. Mēs nodrošinām stabilitāti. Dēli ir anarhisti. Viņu mērķis ir haoss. Par savu ieroci mums vajadzētu izmantot to. Nevis pelēkos nakts aizsegā. Nevis spridzinātājus bērnu vidū.”
„Mums vajadzētu tiekties uz augstāku ideālu?” vaicā Plīnijs.
„Jā! Varbūt izveidot plašsaziņas līdzekļu kampaņu pret Arēja dēliem. Derov, vai tu nepiekrīti?”
Atkal neatbildu. Un neatbildēšu, kamēr arhiGubernators neizrādīs, ka ir ievērojis manu klātbūtni. Nekaunību un nepieklājību viņš vērtē augstu tikai tad, ja tā viņam ir izdevīga.
„Ideālisms,” Plīnijs nopūšas. „Lai arī maldīgs, bet jauniešos tas ir apbrīnas vērts.”
„Labu veiksmi, politiķi, mēģinot būt aizbildnieciskam pret mani” Leto norūc, meklēdams Plīnija smīnošajā sejā trūkstošo iezīmētā rētu.
„ArhiGubernator, jūsu plānam nevajadzētu būt tik brutālam. Lūk, ko es vēlējos pateikt.”
„Brutalitāte.” Augusts ļauj vārdam karāties gaisā. „Tā nav ne ļauna, ne laba. Tas vienkārši ir vārds, ar ko apzīmēt kādu lietu, bet šajā gadījumā — darbību. Tev vajadzētu domāt par šīs darbības dabu. Vai apturēt teroristus, kas uzspridzina nevainīgus cilvēkus, ir labi vai ļauni?”
„Domāju, ka labi.”
„Tad kāda nozīme mūsu metodēm, ja nodarām pāri mazākam nevainīgo skaitam, nekā to darītu viņi, ja mēs ļautu tiem turpināt iesākto?” Augusta plaukstas ar slaidajiem pirkstiem atdusas uz galda. „Tomēr pamatā šis nav filozofijas jautājums. Runa ir par politiku. Arēja dēli mūs neapdraud. Nepavisam. Viņi ir tikai mūsu politisko ienaidnieku, proti — Bellonu, ierocis, kas tiek izmantots kā iegansts apgalvojumiem, ka es nespēju pārvaldīt Marsu.”
„Cirtotie jau meklē iespējas, kā man atņemt gubernatora vietu. Kā jums zināms, vienīgā, kas var atstādināt mani no amata pat bez Senāta balsojuma, ir Valdniece. Ja viņa vēlas, var atdot Marsu kādam citam namam — Bellonām, mūsu sabiedrotajiem Julii, pat kādam bez Marsa izcelsmes. Neviens no šiem namiem nevaldīs pār Marsu tik efektīvi kā es. Un, kad Marss tiek pārvaldīts efektīvi, iegūst visi — gan augsti, gan zemi. Es neesmu despots. Tomēr tēvam jārauj savi bērni aiz ausīm, ja tie mēģina aizdedzināt viņa māju; ja vispārīga labuma vārdā man jānogalina daži tūkstoši, lai plūstu hēlijs-3 un šīs planētas pilsoņi turpinātu dzīvi kara neplosītā pasaulē, es to darīšu. Un tas mūs noved pie Derova au Andromeda.”
Tikko pasūtījis tūkstoš nevainīgu cilvēku nāvi, tagad viņa saltais skatiens pievēršas man, un es nespēju savaldīties un saraujos, kamēr krūtīs briest melns naids. Pieliecu galvu pieklājīgā godbijībā.
„Mans kungs. Vai izsaucāt mani?”
„Jā. Un tavs apmeklējums būs īss. Kad paņēmu tevi no Institūta savā dienestā, tu biji gambīts. Vai tu to zini?”
Ja.
„Es uzskatīju tavus panākumus par pietiekamiem, un tava skolas puiku sāncensība ar Kasiju au Bellonu man šķita uzjautrinoša. Tomēr starp jums pasludinātais asinsnaids ir sācis apgrūtināt gan manas ekonomiskās, gan politiskās intereses.” Viņš pamet skatu uz Plīniju. „Līdz ar tarifu pieaugumu Serdē, kur atrodas Bellonas atbalstītāji, esam piedzīvojuši būtiskus zaudējumus. Pie darījumu galda nami, kas pirms vairākiem gadiem devuši solījumus, nu vilcinās izpildīt savas saistības. Tādēļ, izrādot samierināšanās žestu šīm neapmierinātajām pusēm, esmu nolēmis pārdot tavu līgumu kādam citam namam.”
Iekšēji nodrebu.
„Mans kungs…” cenšos iebilst. Tas nedrīkst notikt. Ja viņš atņems manu vietu, gandrīz trīs gadi darba būs bijuši velti. „Ja drīkstu—”
„Nē, tu nedrīksti.” Viņš atver rakstāmgalda atvilktni un izklaidīgi pamet savam lauvam gaļas gabalu. Pirms ēšanas dzīvnieks pagaida, kad Augusts uzsitīs knipi. „Lēmums tika pieņemts pirms mēneša. Vārdu apmaiņai ar mani nav jēgas. Es neesmu Dzīvsudrabs, kas kaulējas par litija cenu nākotnē. Plīnij…”
„Detaļas ir diezgan vienkāršas, Derov. Tādēļ tām vajadzētu būt viegli uztveramām.” Plīnijs nav novērsis skatu no manis. „ArhiGubernators ir bijis pārmēru dāsns, ievērojot līguma nosacījumus un savlaicīgi brīdinot tevi par tā laušanu.”
„Manā līgumā teikts, ka brīdinājums man jāizsaka sešus mēnešus iepriekš.
„Ja atminies astotā punkta C apakšpunkta ceturto paragrāfu, savlaicīgu brīdinājumu sešus mēnešus iepriekš tu esi tiesīgs saņemt tad, ja rīkojies atbilstoši… augsti godātā Augusta nama šķēpneša pozīcijai.”
„Vai tas ir joks?” Es paskatos uz Leto un Augustu.
„Vai izskatās, ka mēs smejamies?” Plīnijs manierīgi noprasa. „Nē? Pat neiesmejamies un neiespurdzamies?”
„Es biju otrais no visiem šķēpnešiem Akadēmijā! Tu pat netiki cauri Institūtam!”
„Ak, vaina nav tajā\ Tavs sniegums bija labs… gana.”
„Kas tad?”
„Pie vainas tava nepārtrauktā klātbūtne HK sarunu šovos.”