„Vēl viena šaura pāreja" murminu, it kā mani varētu dzirdēt Roks, Viktra vai Takts. Iedarbinu savus gravZābakus un virzos uz priekšu.
Zem sienas pie upes gultnes izliektā zemūdens eja ir šaura. Dodamies tai cauri pāros. Tāpēc, peldot tai cauri, līdzi ņemu savu labāko cīnītāju — Ragnāru. Manā rācijā sprakšķ ziņas par kauju. Pie mūriem mums draud sakāve.
Kopā ar Ragnāru izpeldam caur tuneli. Gandrīz vai gaidīju Bellonu uzbrukumu, tomēr nekas tāds nenotiek. Dēli labi paveikuši savu uzdevumu. Palikdami pie gultnes simts metrus zem ūdens, gaidām sienas otrā pusē. Man un Ragnāram pievienojas pārējie — Mustanga, Sevro un pārējie gaudoņi. Vēl piecdesmit zeltu un trīs reizes vairāk obsidiānu un pelēko.
Kad visi esam sapulcējušies upes dibenā, ierunājos savā rācijā. „Jūs zināt, kas darāms.”
Zem ūdens sasitam bruņotas dūres ar Sevro. Tad ar Mustangu. Ragnārs sveicina, piespiedis dūri pie sirds. Jupiters rācijā nožāvājas. Saceldami upes dibenā dūņu mākoni, Klauns, Olis un Nezāle uzkurina gaudoņus. Aizrit sekundes. Mana slāte ir apvīta ap roku. Kreisajā rokā pulsDūre. Jūtu, kā pukst sirds un pret ādu spiežas vēsais Pegaza piekariņš. Dzirdu, kā ārā sprakšķ haoss. Savelku dūrēs savas cllcsnirēja plaukstas. Aizveru acis. Sevro aizsūta zondi pārbaudīt, vai upes krastā ir droši.
Es atradīšu Valdnieci.
Ragnārs atvērs vārtus.
Mustanga atslēgs pilsētas vairogu, lai Roks var atsūtīt papildspēkus un mēs varam vienā straujā triecienā ieņemt pilsētu. Es negribu, ka viņa mani pamet, tomēr nevienam citam šo uzdevumu nevaru uzticēt.
Uzticēt. Man jātic, ka viņa izdzīvos, jātic, ka viņas obsidiāni Mustangu pasargās un ka viņa pati arī būs piesardzīga. Manu sirdi spiež svars — bailes, ka viņa neatgriezīsies. Šķiet, ka jau tagad viņa zūd tumsā. Ja Mustanga nomirs, tad ticēdama meliem. Apsolu sev, ka izstāstīšu viņai, ja mēs šodien izdzīvosim. Tik daudz viņa ir pelnījusi.
Palieciet dzīvi! Palieciet dzīvi! jūs visi, palieciet dzīvi!
Mustanga dodas prom, peldēdama upes dziļumā vairākus kilometrus, līdz sasniegs parku, kas atrodas blakus ģeneratoriem. Es noskatos, kā viņa aizpeld, un cenšos pie kaut kā pietverties, atrast kādu, kam teikt savas lūgsnas. Mans tēvs ir kopā ar mani, tāpat kā Ēo. Es jūtu viņus savos sirdspukstos.
Aizveru acis.
Sevro sagaida augšup izsūtīto zondi un stāsta, ka gaiss ir tīrs — dubļos virs mums spēlējas tikai viena maza meitene.
„Cīnieties viens par otru!” rācijā saku karavīriem, kas palikuši ar mani upes dibenā. „Vai par mani!” Iedarbinām savus gravZābakus un iramies caur ūdeni, līdz iznirstam no upes kā melni briesmoņi; mūsu melnās zvaigžņČaulas pil, kamēr uzlidojam līdz krastam, kas mirkst dubļos, ko vēl pirms vairoga pacelšanas saskalojis pār pilsētu lijušais lietus. Mums pie kājām līdz potītēm dubļos stāv maza, neapbruņota brūno meitene. Nolūkojos viņā no savas briesmīgās, melnās ķiveres aizsega. Viņai vajadzētu būt kopā ar savu ģimeni, nevis klaiņot pa ielenktu pilsētu. Kaut kas nav kārtībā.
Mūs ieraudzījusi, meitene no groziņa paķer sīku, lodei līdzīgu ierīci. Debesis sašķeļ zibens. Viņas izejamās kleitas mala nosmērējas dubļos, kļūdama vēl tumšāk brūna.
„Nošauj viņu!” ieņurdas Sevro.
Pasitu drauga roku sānis. Bērna vietā uzliesmo kāds koks. Palūkojos augstu gaisā, kur uz sienas augstu virs Sevro zondes uztveres zonas un tālu virs meitenes turētās elektromagnētiskā pulsa eksplozijas lodes rādiusa sasēduši Bellonas bruņinieki un viņu obsidiānu papildspēki. Viņi gaida.
Meitene nospiež lodes taustiņu.
Un tobrīd mēs sākam mirt.
IV DAĻA GRUVEŠI
Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens. — Kārns au Bellona
40. DUBĻOS
Elektromagnētiskā pulsa lode eksplodē. Izklausās pēc milzu bērna, kas noelsies, jo kāds tam iebakstījis ar adatu. Atslēdzas mūsu elektroniskās ierīces. GravZābaki noraustās. Savienojumi zvaigžņČaulās nestrādā, un masīvās metāla bruņas nonāk gravitācijas varā. Mēs krītam lejup. Vairums kareivju iegāžas krasta dubļos. Es iekrītu ūdenī. Grimstu. Grimstu. Aizkrīt ausis. Slīdu lejup un lejup, līdz iegāžos upes gultnes dūņās. Spēcīgi atsitos. No zvaigžņCaulas svara saliecas kājas. Nokrītu uz muguras. Neredzu savus vīrus. Tikai krītot manīju apveidus virs ūdens virsmas. Tagad esmu pārāk dziļi un redzu tikai to, kā upi iekrāso asinis. Zibens ik pa brīdim izgaismo strauji grimstošu stāvu siluetus.
Nespēju pakustēties. Mana zvaigžņCaula ir pārāk smaga. Guļu kā upes dūņās iestrēdzis bruņurupucis. Apjucis. Manī ieplūst bailes. Tas notika tik ātri. Nevaru pat palūkoties pa labi vai pa kreisi, lai redzētu, kas guļ man līdzās. Rācija nedarbojas. Ja tā darbotos, es droši vien dzirdētu kliedzienus un lāstus.
Sī zvaigžņCaula nogādāja mani uz zemes no kosmosa. Glābšanas plosts, personīgs cietoksnis kara vētrā. Tagad tas kļūs par manu zārku.
Sirds dun. Gribas kliegt.
Elpoju pārāk strauji. Manās krūtīs iestrēgušas šausmas, tās mani sasprindzina, liek rīt gaisu, ēst to, it kā tas būtu spējīgs dot man spēku pakustēties. Lēnāk! Lēnāk! Domā. Domā. Man blakus gultnē iegrimst vēl
divi stāvi. Būdami smagi savās bruņās, tie krīt ātri, lai piebiedrotos pārējiem upes dibenā. Viņu nāve nav cildena, un grimstot aiz tiem ūdenī paliek asins sliedes. Kad slepkavas būs tikuši galā ar tiem, kas iestrēguši krastā, viņi nāks lejā pēc mums. Tomēr tas nemaz nebūs vajadzīgs. Piespiežu sevi elpot lēnāk. Skābekļa daudzums tērpā ir ierobežots. Pārstrādes filtrs nedarbojas.
Kasijs zināja manu plānu. Tam jābūt viņam. Vai varbūt tiku nodots?
Nepateicu nevienam, izņemot Arēja dēlus, Sevro un Mustangu. Neviens no viņiem nebūtu varējis izpļāpāties. Viņš vienkārši zināja. Tas nolāpītais suņabērns. Ja es varētu padoties, tad padotos. Tā es izglābtu savu biedru dzīvības. Bet man nav rācijas.
Raustos metāla čaulā, mēģinādams apvelties uz sāniem. Tomēr esmu pārāk dziļi iestrēdzis dūņās un esmu iesprostots vairāk nekā tonnā metāla. Nespēju šo svaru nomest. Nespēju izkļūt no zvaigžņCaulas. Tam man vajadzīgas tās elektroniskās funkcijas. Atspiežos ar rokām. Nekas nenotiek. Mani iesūc dūņas. Mustanga tika prom. Es tā domāju. Es ceru. Vai viņa zinās, ka esam šeit lejā?
Meklēju Sevro, Ragnāru, savus gaudoņus. Ap mani ir vien tumši apveidi. Reibst galva. Nolāpīts, elpo lēnāk! Lēnāk. Domā. Viņi pat nepūlēsies nirt, lai mani nogalinātu. Es upes dzelmē miršu un noskatīšos, kā mani draugi viens pēc otra krīt, lai man piebiedrotos. Tik vientuļi. Sevro. Ragnārs. Olis. Nezāle. Klauns. Viņi ir miruši. Mirst. Redz to pašu ko es. Vai varbūt viņi ir krastā, kamēr Bellonas apstaigā paralizētos bruņutērpus un pa vienam tos apkauj. No bezspēcības gribas raudāt.
Izbeidz! Dari kaut ko! Kusties!
„Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens" Tas atbalsojas atmiņā.
Sī ir trešā reize, kad viņi pametuši mani nomirt dubļos un mēslos. Ielicis visu savu spēku centienos pacelt labo roku, griežu zobus, līdz jūtu drūpam emalju. Lēni, tik lēni kā mokās tā pārvar dūņu sūcošo spiedienu. Tomēr tas arī ir viss, ko izdodas atbrīvot. Es nespēšu apvelties sānis. Esmu iegrimis pārāk dziļi. Pārāk smags savā čaulā. Tad es to ieraugu. Pēc elektromagnētiskā pulsa sprādziena atslēdzās visi elektriskie impulsi, kas nozīmē, ka bruņas sastinga, tomēr slāte joprojām darbojas, un tur nu tā ir, aptīta ap manu roku kā balts pitons.