Tas izglābs tavu dzīvību par locekļa cenu. Tā man tcica, kad bērnībā iespieda rokās sirpjAsmeni. Glābiņš prasa upuri. Slates impulss ir ķīmisks. Tās slēdzis klausīs manai komandai. Tā iztaisnosies. Tomēr ap manu roku… man jākustas ātri.
Ievilcis elpu, aizveru acis un ar īkšķi sajūtu roktura taustiņu. Man jābūt ātrākam par liesmu. Ātrākam par zemesčūsku. Es nospiežu slēdzi.
Slāte iztaisnodamās sastingst un iegriežas metālā kā silts nazis sviestā.
Izslēdzu slēdzi. Asmens apstājas, kad ir iekodies muskuļos, bet ne kaulā. Iekliedzos no šausmīgajām sāpēm apakšdelmā. Sagraizītajā miesā sūcas ūdens, kas atveldzē svilstošo brūci.
Tad atsākas šausmas. Ūdens! Es tikko ielaidu savā tērpā ūdeni. Idiots. Drīz tas būs pilns. Jau jūtu, kā vēsums slīd augšup gar kaklu. Pēc divām vai trim minūtēm es noslīkšu. Atbrīvoju savu asiņojošo apakšdelmu no sagraizītā metāla vairoga un pasitu atslābušo slāti tālāk, lai tā viļņojas ūdenī kā tausteklis. Tad atkal iedarbinu to. Tā izveido nāvējošu jautājuma zīmi, ko pavēršu pret otru bruņucimdu.
Tagad tērpa viduklis jau pilns ar ūdeni. Trūkst gaisa. Pēc katras ieelpas man acu priekšā ņirb arvien vairāk zvaigznīšu. Jūtu vieglumu, asinīm sūcoties no brūcēm manā rokā. Aizturējis elpu, varu izturēt ilgi. Tomēr esmu aizelsies un tagad ieelpoju oglekļa dioksīdu. Tad no bruņucimda ir atbrīvota arī mana otra roka. Kaila un bāla savādajā, tumšajā gaismā. No tās lēni plūst asins mākonīši.
Ja es nebūtu kļuvis par ellesnirēju, tad šajā upē rastu savu kapu. Tomēr tā ir, tādēļ nolobu no sevis zvaigžņCaulu un bruņas. Mani glābj mana izveicība. Ķiveres svara dēļ nespēju pakustināt galvu. Neredzu, kur griežu. Par acīm kalpo mana āda un sāpes, ko tā jūt. Collu pa collai atbrīvojos no zvaigžņČaulas. Velku nāvējošo asmeni gar savu augumu. Atstādams ūdenī savas asinis un bruņas. Pāršķeldams ārējo kārtu. Esmu kā sisenis, kas nomet atmirušo čaulu. Ļoti uzmanīgi pie kakla nogriežu ķiveri. Aizturu elpu un rīkli skaru tikai nedaudz.
Skramba. Tik tuvu jūga vēnai.
Pēdējās atbrīvoju kājas. Bruņutērpa sagraizītajām malām skrāpējot ādu, pieceļos sēdus un izraustu savu labo kāju no sacirstā metāla. Esmu dzīvs un ievainots aukstās, tumšās upes dzelmē. Ķiveres nav. Aizturu elpu, kamēr acu priekšā jau dejo plankumi. Tagad redzu ap sevi dzelmē nogrimušo vīru klājumu. Piepeldu pie lielākā un ieraugu aiz zvaigžņCaulas sejsega Ragnāra aizvērtās acis. No tām plūst asaras. Viņa plaušas ir lielas, tomēr tajā tērpā nevar būt palicis daudz skābekļa. Sava milzīgā spēka dēļ viņš var pakustēties vairāk, nekā spēju es. Tomēr, būdams šajās bruņās, neviens nevarētu peldēt ūdenī.
Nebiju domājis, ka Ragnārs spēj raudāt. Tomēr tagad viņš klusi raud. Nekādu lielu, dramatisku asaru. Šīs ir citādas, tās ir mierīgas. Un, kad viņš atver acis, ieraugu Ragnārā kaut ko citu. Iedegas kāda viņā iemigusi dvēseles daļa. Viņš bija miris, bija padevies savam liktenim. Tomēr te nu es esmu, asiņains peldu viņa priekšā, tērpies vien sagraizītā, melnā karavīra kombinezonā, izskatās, ka tūlīt zaudēšu sajēgu, tomēr esmu brīvs no savas čaulas. Es esmu viņa tumšā cerība. Lai gan paša plaušas kliedz, sāku griezt. Man viņš ir vajadzīgs. Es nevaru meklēt Sevro. Nav laika. Un es nevaru iznirt, lai tūlīt pat tiktu nogalināts.
Operēju Ragnāru kā īsts tēlnieks, līdz viņš izgrozās no savām bruņām. Citi ir redzējuši, ko darām. Tomēr vēl nevaram viņiem palīdzēt. Viņiem jānoturas.
Abi ar Ragnāru atspērušies iramies virspusē caur spēcīgo straumi. Plaušas ir badā. Ragnāra bālais, tetovētais augums kustas ūdenī nesalīdzināmi graciozāk nekā mans. Nebiju iedomājies, ka obsidiāni ir tik labi peldētāji. Tas gan šķiet loģiski, jo viņi dzimuši aisbergu valstībā.
Esam jau tuvu virsmai, kad mans prāts cīņā ar ķermeni zaudē. Desmit pēdas no virsmas es ieelpoju ūdeni.
Tumsa.
Jūtu starp pirkstiem dubļus. Man krūtīs kaut kas kustas. Ūdens. Izvemju to, spļauju raupjā plaukstā, kas piespiesta man pie mutes, lai klusinātu rīstīšanos. Vemju caur pirkstiem. Tad jūtu baudas eksploziju, jo beidzot varu ievilkt gaisu. Skaisto gaisu. Muti joprojām aizspiedusi plauksta. Kādu mirkli nejūtu neko. Tikai tīru dzīvības orgasmu manās plaušās. Pilnīgo skābekļa pieplūdumu tukšos, sāpošos orgānos. Pēkšņi ceļas tālas kaujas trokšņi. Vīru vaidi. Mēs guļam līķu laukā. Augstu virs mūsu galvām slejas pilsētas mūris. Pie kājām plūdumu turpina upe. Kopš elektromagnētiskā impulsa eksplozijas pagājušas dažas minūtes, tomēr šķiet, ka aizritējusi vesela diena un esam visu nokavējuši.
Ragnārs ievilcis mani dubļos starp diviem mirušiem obsidiāniem. Divi Bellonas zelti, seši obsidiāni un seši pelēkie staigā gar tumšo upes krastu un piebeidz bezpalīdzīgi guļošos karavīrus. Mums paveicies, ka pārējie ir pametuši slaktiņa vietu un atgriezušies cīnīties pie mūriem. Kasijs būs viņus aizvedis prom. Tas nozīmē, ka viņš nezināja, ka šeit biju es, tomēr katrā ziņā bija labi informēts par Arēja dēlu izveidoto eju. Manis dēļ viņš būtu palicis. Par laimi, neņēmu līdzi karogu, ko man izgatavoja Klauns un Nezāle, un neļāvu viņiem likt plecos viņu vilkādas.
Šis dubļu lauks ir īsta kapsēta. Mani karavīri ir daļēji apglabāti. Daži mēģina piecelties smagajās, mirušajās bruņās tikai tāpēc, lai iekristu atpakaļ dubļos vai tiktu iespiesti tur un bez žēlastības nokauti. Vairums guļ klusi. Sarkani noplūdušu, bruņotu vaboļu lauks.
Pelēkie jokodamies metodiski veic savu uzdevumu un nemaz nesteidzas nobeigt kādu obsidiānu, kurš iestrēdzis guļ uz muguras, viņi ar spēkŠķēpiem caurdur biezo zvaigžņCaulu un pienaglo karavīru pie zemes kā zēni, kas moka izskalotu krabi. Galu galā tie viņu piebeidz ar bruņas caursitošām lodēm, ko dēvē par racējiem.
Dubļos gulošais Ragnārs dod man zīmi. Abi puskaili nosmērējamies ar tumšo, smago vielu. Tā dzesē grieztās brūces uz manas ādas un apslēpj viņa tetovējumus. Norādu uz vienu no zeltu ķiverēm un mēmi rādu, ka izbeidzas mūsu izdzīvotāju skābeklis. Ragnārs pamāj. Paņemu kāda krituša zelta slāti. Es viņu nepazīstu. Un sniedzu to Ragnāram. Kopš Tumšās sacelšanās šis ierocis turēts tikai zeltu rokās. Ne prētoriešu, ne obsidiānu, pat ne to, kuri saņēmuši medaļas no pašas Valdnieces. Tai pieskarties nozīmē vēlāk mirt bada nāvē. Nekādas iespējas nonākt Valhallā. Galā tikai aukstums un bads. Tomēr mūsu ienaidniekiem būs pulsLauki. Neviens cits ierocis nederēs.
Ragnārs nomet to, it kā būtu apsvilinājies. Iegrūžu slāti atpakaļ viņa drebošajās rokās.
„Viņi nav dievi.”
Slīdam caur kapu lauku kā no Stiksas izlīdušas ēnas. Mūsu ienaidnieki nav sagrupējušies kaujas vienībās. Viegli mērķi. Rāpoju uz visām četrām kā tāds briesmīgs zirneklis un tik tikko pieceļos no zemes, lai nogalinātu divus obsidiānus, pirms tie paguvuši pagriezties. Ragnārs pārlauž vēl viena kaklu un, loboties atPlāksnes bruņām, otru pārcērt uz pusēm. Atspiedies ar rokām, pieceļos un skriešus metos virsū garākajam obsidiānam, palecos un iestumju savu asmeni viņa mugurā. Neveiksmīgi piezemējos uz ievainotās rokas. Pat nejūtu sāpes. Pārāk daudz adrenalīna. Redzu, ka pelēko vienība pagriežas, tādēļ krītu līdz ar obsidiāna ķermeni un veļos pa dubļiem, lai ēnās un netīrumos paslēptos starp pārējiem līķiem. Tagad, kad man nav bruņu un vairoga, viņu atsitienŠautenes un pulsa ieroči var saraut mani lupatās. Pazudis arī Ragnārs. Nezinu, kur viņš ir.
Rit laiks. Cik daudz skābekļa viņiem varētu būt palicis? Mūs medījošie pelēkie klaigā kaut ko par rēgSegiem. Palikušas obsidiānu komandas un divi zelti. Pelēkie pārskata līķus un piebeidz manus atlikušos vīrus, lai izvilinātu mūs no slēptuvēm pa ķērienam zeltiem un obsidiāniem. Šādi, dubļos iegrūsta, gāja bojā Lea. Ne jau atkal.