Bez kliedziena, bez kauciena pieceļos. Klusi. Lai pelēkie pamēģina ieraudzīt, kā tuvojos. Es esmu ātrs. Un esmu gandrīz viņiem blakus, kad tie atklāj uguni. Izvairīdamies un izlocīdamies raujos viņu virzienā, dejoju kā aukliņā iesiets balons. Manas kustības nav skaistas. Tās ir drudžainu šausmu vadītas. Neredzu lodes. Tikai jūtu, ka tās ir tuvu. Jūtu, kā tās karstas skrien man garām. Jūtu sitienu, kad man trāpa bicepsā. Caur ķermeni izskrien šoks. Āda plīst, lode triecas cauri miesai, cīpslām, muskuļiem un, aizķērusi kaulu, izskrien otrā pusē ārā. Iestenos. Tad esmu pie viņiem, viņi nepagūst izdvest ne skaņas.
Savu izdevību viņi palaida garām.
Lorna kravates stundas ir pārākas par divpadsmit ienaidniekiem. Divpadsmit sievietēm un vīriešiem.
Tagad man tuvojas zelti un obsidiāni. Zelti izmanto gravZābakus. Ragnārs pieceļas no dubļiem un met savu slāti kā šķēpu. Milzīgs obsidiāns nokrīt dubļos, bet Ragnārs jau steidzas pie abiem zeltiem, paķēris no zemes vēl kādu slāti.
Apbrīnoju viņa spēku. Kad viens no zeltiem, gravZābaku nests, slīd garām, viņš sagrābj to aiz kājas. Ragnārs saņem pulsLauka elektrisko triecienu, kas izplata sāpes pa visu ķermeni. Tomēr viņš tikai rēc, neatlaiž un, kliegdams nevis no rīkles, bet visas savas dvēseles, triec zeltu pret zemi kā lupatu lelli. Viņš kaut kā pamanījies zābaku noraut. Slaidais zelts veļas sānis, kliegdams: „Aptraipītais!" — savam draugam, kurš atgriežas, lai nāktu viņam palīgā, tāpēc nu viņi ir divi pret vienu.
Skrienu viņam talkā.
„Pļāvēj!” Viens no zeltiem ļauj ķiverei atsegt augstprātīgo iezīmētā seju. Pārliecināts par savu augsto stāvokli. Par savu mantojumu. Par savu vietu. Sejā vīd vienīgi prieks. Tad tā sašķobās, jo viņš ieraudzījis Ragnāra slāti.
„Tu esi iedevis savu senču zobenu zvēram?” Viņš velta naidpilnu skatienu Ragnāram. Tad apjucis un nikns glūn uz slāti. „Vai esi zaudējis visu godu?”
Es izvēlos neatbildēt.
„Zini, kam esi stājies pretī, Andromed,” nikns sauc vecākais zelts. „Es esmu Gajs au Kārts no Kārtu dzimtas. Mēs uzcēlām Venēras kolonnas. Mēs bijām pirmie, kas apkuģoja tukšumu starp Iekšējo un Ārējo novidu, un izveidojām raktuves Helsas zvaigžņu kopā.”
„Te nav nekāda Iliāda. Ragnār, nokauj šo muļķi! Mums vajadzīgi viņa gravZābaki.”
Zelts nospļaujas. „Sūti savā vietā cīnīties suni?”
„Es esmu ci/vēksl” Ragnāra kliedziens pārspēj garām slīdoša kuģa dzinēju dārdoņu. Siekalas šķīst, seja savilkta naidā. Uz viņa kakla izspiežas asinsvadi. Viņš iegaudojas un metas uz priekšu, vēl pirms pagūstu pat pacelt savu asmeni. Viņš paceļ kritušā obsidiāna līķi un izmanto to par vairogu pret zeltu slātēm. Tad iesit Gajam. Bez slātes. Ar kailu dūri. Viņš iesit pa pulsLauku tik spēcīgi, ka vīrietis nokrīt uz muguras. Tad viņš
nogalina otru, cirzdamies cauri tā aizsardzībai tik vājprātīgā niknumā, līdz pārcērt pretinieku uz pusēm. Ragnārs pasper līķa pusi sānis un dauza Gāju, kurš atkāpdamies grimst tumšajos dubļos, tad, muskuļiem raustoties no pulsLauka trieciena, Ragnārs pieliek pie zelta rīkles slāti. „Padodies man un dzīvo!” Ragnārs dārdina.
Piecēlies uz ceļiem, Gajs spļauj viņam sejā.
„Padodies man, kā viens vīrs padodas otram!”
„Nemūžam.” Gajs riebumā savelk lūpas. Savus pēdējos vārdus viņš izsaka skaļi un skaidri, ar spītu un lielu drosmi. Visu, kas labs un kas ļauns šajos apbrīnas vērtajos cilvēkos. „Es esmu iezīmētais legāts Gajs au Kārts. Es esmu cilvēces centienu summa. Tādēļ es nepadodos. Jo cilvēks nevar padoties sunim.”
„Tad topi par pīšļiem.” Ragnārs iegrūž viņā asmeni.
Izceļam no upes dibena savus vīrus. Cik vien ātri spējam, izmantojot nozagtos gravZābakus, tomēr ar to nepietiek. Sevro nav miris, bet līdz tam daudz nebija atlicis. Atrodu viņu, ar galvu pa priekšu ietriekušos upes krasta dubļos. Kad ar Klauna un Oļa palīdzību izlobu viņu no bruņām, Sevro lādējas un spļaudās.
„Mirušie?” viņš klusi jautā. „Mani gaudoņi?”
„Pārāk daudzi,” īsi nosaka Klauns.
„Vai Mustanga tika cauri?”
Visi paskatās uz mani.
„Domāju, ka jā,” es saku. „Tomēr nevaru sazināties ar viņu rācijā. Mums tik un tā jāsteidzas. Ja viņa ir dzīva un uzspridzina ģeneratorus, lai varētu nosēsties mūsu papildspēki, vairogs kritis, un Valdniecei radīsies lieliska iespēja aizbēgt. Šobrīd viņa ir iesprostota.”
Sevro pamāj. Mazais Olis sniedz viņam roku, lai palīdzētu piecelties. Mazais Dadzis, kas tik tikko sniedzas līdz Ragnāra saules pinumam, redz viņu ar slāti rokā, kad tas atbrīvo no nekustīgas zvaigžņCaulas vēl vienu obsidiānu. „Met to zemē!” viņa nikni uzsauc.
Ragnārs nomet ieroci un palūkojas uz mani, savādas panikas pārņemts. Es dodu zīmi, lai pagaida. Pēc tam, kad esam pārmeklējuši upē iekritušo biedru zvaigžņCaulas, zinām, kāds ir viņu skaits, un tas ir tik nomācošs, ka Sevro iet prom. Nezāle un Trūdkupris ir miruši. Harpija gāja bojā, pirms mēs nokļuvām uz zemes. Gājuši bojā daudzi jauniesauktie. Palikuši vien Dadzis, Klauns, Drātģīmis un Olis. Izdzīvojuši vienpadsmit no piecdesmit obsidiāniem.
Olis un Klauns noglauž Nezāles seju; viņu grebenes pieplakušas pie galvām, jo mūs visus ir izmērcējis lietus. Olis ķeras pie viņa krūtīm, ar mazajām plaukstām sitot tā sirdi, it kā spētu atsaukt draugu atpakaļ. Dadzis pavelk Oli malā, bet Klauns ar dubļiem iztaisno Nezāles frizūru, kas visiem gaudoņiem bija saskaņota. Sevro nespēj noskatīties. Eju nostāties viņam līdzas.
„Par karu es maldījos,” viņš saka.
„Bez tevis es to nevaru izdarīt.” Pēc izmisuma pilna mirkļa. „Vai esi kopā ar mani? Sevro"
Viņš atkāpjas un, nosmērēdams ar dubļiem seju, noslauka no deguna puņķus. Kad draugs paceļ acis, lai paskatītos uz mani, asaras atstājušas pēdas dubļos; viņa balss aizlūst kā bērnam. „Vienmēr, Derov. Vienmēr.”
41 . ahilejs
Nav laika sērot. Mani spēki ir sarukuši, tomēr mums jāsadalās vēl vairāk. Ārpusē mana armija triecas pret necaursitamām sienām un gaida palīdzību no iekšpuses. Viņi nav to saņēmuši. Mani legāti meklēs manu signālu un prātos, vai es varētu būt miris. Tādas baumas var likt mums šajā kaujā zaudēt.
Sūtu Ragnāru kopā ar atlikušajiem obsidiāniem atvērt pilsētas vārtus maniem legātiem, kas gaida mūs kopā ar tūkstošiem rezerves pelēko un obsidiānu.
„Es nedošu tev nevienu zeltu,” saku Ragnāram. „Vai tu saproti, ko tas nozīmē?”
„Saprotu.”
„Tas var būt jauns sākums,” es klusi saku. Pieliecos un paceļu sūcošajos dubļos nomestu slāti. „Cilvēka pienākums ir pašam izvēlēties savu likteni. Izvēlies savējo!” Sniedzu viņam ieroci.
Ragnārs pār plecu pamet skatu uz obsidiāniem. Viņu bruņas ir cietušas, kamēr tie tika izgriezti no zvaigžņCaulām. Viņi ir klāti ar dubļiem. Mazāki par Ragnāru. Daži ir pakļāvīgi un klusi. Citi lieli un nepacietīgi mīņājas no vienas kājas uz otru. Visiem ir melnas acis un balti mati. Viņi apbruņoti ar ieročiem, kas paņemti no pelēkajiem un obsidiāniem, ko nogalināju. To tik tikko pietiek visiem, turklāt no tiem nebūs liela labuma, ja vienība uzskries virsū zeltiem.
Ragnārs izvēlas. Viņš pastiepj roku. Man aiz muguras gatavojas gaudoņi, un Dadzis joprojām met uz milzi ļaunus skatus. „Es izvēlos tev sekot,” viņš saka. „Un izvēlos viņus vadīt.”