Ielieku slāti viņa plaukstā.
„Derov!” noelšas Dadzis. „Ko tu dari?”
„Aizveries!” uzsauc Sevro.
„Viņš nedrīkst tā darīt!” Dadzis slāj uz priekšu un mēģina izraut slāti no Ragnāra rokas. Viņš nelaiž to vaļā. „Atdod to, vergsl Atdod man asmeni!” Viņa izvelk savu slāti. „Atdod man asmeni, vai arī nogriezīšu roku, kurā to turi!”
„Tad es sacirtīšu tevi, Dadzi,” novelk Sevro.
„Sevro?” Acis iepletusi, viņa pagriežas pret draugu. Tad palūkojas uz mani un pārējiem gaudoņiem, kas stāv klusēdami un nesaprot, kas tikko notika. „Vai jūs esat sajukuši? Tas nav pareizi. Tā ir mūsu! Viņš nav…
„To pelnījis?” Sevro prasa. „Kas tu tāda esi, lai to izlemtu?”
„Es esmu zelts!” viņa iekliedzas. „Klaun, Oli…”
Olis klusē. Klauns piešķiebj galvu. „Derov, ko tas nozīmē?”
„Šī ir mana armija,” es saku. „Tu atceries Institūtu. Tu atceries, kā lēju savas asinis par tiem, kas man seko. Kā neņēmu vergus. Kāpēc tagad tas tevi pārsteidz? Tāpēc, ka viss notiek pa īstam?”
„Tas ir bīstams lēmums, tas arī viss.” Klauns palūkojas uz visapkārt mutuļojošo karu. „Pat šeit.”
„Tev taisnība. Tā ir.” Noliecos un atrodu vēl vienu slāti, kas iemesta dubļos. Šo pasviežu vienam no obsidiāniem — ļauna paskata sievietei, kas ir uz pusi mazāka par mani. Viņa tur to kā indīgu čūsku un izbailēs paskatās uz mani. Viņi ir auguši, ticēdami, ka esam dievi. Ja man iedotu Tora veseri… kā es to turētu? Sevro pastaigā gar līķiem un atrod vēl vairākus ieročus. Viņš pamet slātes obsidiāniem.
„Nesagriezieties,” viņš saka.
„Es uz jums paļaujos. Tagad ejiet!” uzsaucu tiem. Obsidiāni pazūd, vieglā riksītī ieskrējuši tumsā, kas briest milzīgā mūra ēnā. Pievēršos gaudoņiem. „Vai ir kādi iebildumi?” Visi, izņemot Dadzi, aši pakrata galvas.
„Dadzi?” pārjautā Sevro.
Klauns viņai piebiksta. Meitene sabozusies nogroza galvu. „Nekādu iebildumu.”
Tomēr iebildumi ir. Pēc šī viņa man vairs nesekos. Jau tagad jūtu, kā draugi no manis novēršas. Un viņi nezina pat niecīgāko daļu patiesības. Par to būs jādomā citudien.
Mums jākustas ātri. Tomēr uz visiem palicis tikai viens pāris strādājošu gravZābaku. Iedodu tos Sevro. Mēģinām pārbaudīt, vai viņš var mūs pacelt tāpat kā toreiz, kad uznesa Olimpā gaudoņus, tomēr, kad saķeramies pie zābakiem, tie raustās un dzirksteļo. Var panest tikai Sevro svaru. Sabojājušies cīņā un glābjot upē iekritušos. Nolāpīts!
Tā nu būs jāskrien kājām. Un mēs nedrīkstam kavēties.
Norādu uz atPlāksnes bruņām, kas sargā tos, kuriem paveicies pēc zvaigžņČaulu sagriešanas. „Bruņas nost!”
„Ko?” iešļupstas Dadzis.
„Bruņas. Nost. Izņemot skarabAdas.”
„Neapbruņotiem iet pret prētoriešiem?” iegaudojas Dadzis. „Vai gribi, lai mirstam mēs visi”
„Mums jākustas ātri. Ja vairogs tiks nolaists, pirms nokļūsim Citadelē, Valdniece aizbēgs. Ja viņu nenotversim, viņai radīsies iespēja atkal sakopot spēkus. Viņa piebiedrosies savam Pelnu valdniekam. Sasauks visu Sabiedrību, un viņi ieradīsies šeit ar desmitreiz lielākiem spēkiem, lai mūs sakautu. Mēs uzvarēsim kaujā, bet zaudēsim karā.”
„Bet, ja saņemsim viņu gūstā…” man blakus nostājies, daudzsološi ierūcas Sevro.
„Mēs te runājam par Valdnieci,” iebilst Klauns. „Pie viņas sāniem būs olimpiskie bruņinieki. Prētorieši…”
„Un?” prasa Sevro. „Mums esam mēs.”
„Mēs esam seši.” Kad paskatāmies uz viņu, Klauns muļķīgi parausta plecus. „Es tikai iedomājos, ka kādam vajadzētu uz to norādīt.”
„Mums kājām jāmēro piecpadsmit kilometri,” saku. Gaudoņi pamāj. „Manā gaitā.” Tad viņi apmainās ar raižpilniem skatieniem un sāk vilkt nost bruņas. „Ja atpaliekat, atrodiet vietu, kur paslēpties.” Viena trešdaļa Zemes gravitācijas. Lieliski trenēti skrējēji. Tik un tā būs grūti. It sevišķi tagad, kad pats ar savu slāti esmu sapostījis sev roku.
Sevro man blakus velk zābakus, bet gaudoņi velk nost bruņas. Dzirdu viņu šausmas drebošām rokām novilktu bruņu un ieroču šķindoņā, redzu tās, kad viņi drudžainām kustībām nosmērējas ar dubļiem, lai maskētu savu gaišo ādu.
„Viņi ir bijuši kopā ar tevi no paša sākuma, Derov.” Sevro lūkojas uz vēja šūpoto parku, tālo Citadeli un zibenīgajiem kuģiem debesīs. „Mūsu jau ir uz pusi mazāk nekā tad, kad aizvedām tevi no Lunas. Varbūt esi aizvietojis Pakšu ar Ragnāru, bet tu nevari aizstāt viņus. Vai mani.”
„Es domāju, ka tu esi ar mani.”
„Es esmu tava sirdsapziņa. Es velkos tev pakaļ visur, kur tu ej. Tāpēc neesi āmurgalva.”
„Skaidrs. Man pakaļ!” iesaucos.
Nometuši bruņas, klusi dodamies ceļā. Esam bruņoti tikai ar slātēm un skarabAdām. GravZābaku vietā pēdas sedz viegli apavi ar gumijas zoli. Atstājuši sienu aiz muguras, gar upi dodamies dziļāk pilsētā. Skrienam caur vairākiem akriem zaļojošu parku un mežu, kas nošķir pilsētu no sienas, aiz kuras plosās mehānikas pārsātināts karš. Garām rēkdami traucas kuģi, kas tricina koku zarus un pa gaisu šķiež lapas. Tālu pa labi zib zemes tramvaji, kas ved kareivjus uz fronti. Tālumā dārd sprādzieni. Aiz lielā vairoga, kas klāj pilsētu, debesis aprijuši mākoņi. Arī tajos zib eksplozijas.
Ja ir dzīva, Mustanga tagad noteikti tuvojas vairoga ģeneratoriem.
Nav joka lieta ātri noskriet piecpadsmit kilometrus. Man sānā duras sāpes. Muskuļi izslāpuši pēc skābekļa. Un labā roka sāp no asiņojošās šāviena brūces bicepsā un grieztajām brūcēm ap bicepsu un plaukstas locītavu. Esmu izdzēris pusi stimulantu paciņas, tādēļ roku varu izmantot. Sāpes nepadara aklu. Tās liek koncentrēties. Novērš manas domas no mirušajiem.
Kad sasniedzam mežmalu, neapstājamies, lai atpūstos, bet gan izskrienam tirdzniecības rajona bruģētajās ielās un turpinām ceļu starp ēkām, kas ietiecas debesīs vairāk nekā kilometra augstumā. Skrienam caur tukšiem zemKrāsu rajoniem un tirgu, kur līkumaini gaiteņi ved mūs cauri skarbām ielām un garām grafīti nosmērētām sienām. Sad tad kāds brūnais, sārtais vai sarkanais mūk, lai dotu mums ceļu, vai noskatās uz mums pa logiem vai no šķērsielām. Pat šeit, viņu varas centrā, redzu grafīti, kas attēlo Eo nāvi. Viņas mati deg tāpat kā sašautie iznīcinātāji, kas sašvīkā debesis aiz Agejas caurspīdīgajiem vairogiem. Kāds man aiz muguras vemj. Tomēr nepārtrauc skriet. Nelabuma smaka mums seko.
Pie mums atgriežas Sevro un nolaižas man blakus. „Priekšā pelēko vads. Ejiet vienu kvartālu uz dienvidiem, tad atkāpieties, lai no tā izvairītos.” Un viņš atkal ir prom. Ievērojam viņa norādījumus.
Pēkšņi debesīs redzama ievērojama kustība, mēs palēninām gaitu līdz lēnam skrējienam, lai redzētu, kas notiek. Olis izmanto iespēju sabrukt uz bruģa un smagi elsojot atpūsties. Augstu virs mums, tomēr zem vairoga, pulks transportkuģu ved karavīrus no mazākās sadursmes pie dienvidu sienas, kur cīnās Loms, uz ziemeļu sienu, kurp devies Ragnārs ar saviem obsidiāniem. Dučiem kuģu ar rezerves spēkiem paceļas no piestātnēm angāros un ostās, kas izraibinājušas septiņus kilometrus augstās Marinera ielejas klinšu sienas gan austrumos, gan rietumos. Tur atrodas vairums kazarmu, kā ari rūpnīcas, kurās virsSarkanie vergo, lai izgatavotu bruņojumu un tirdzniecībai paredzētas patēriņa preces. Noslēpjamies no kuģa. Pie ziemeļu sienas kaut kas ir noticis. Atkal dodamies tālāk. Olis novaidas. Dadzis palīdz viņai piecelties un palikt ierindā.
Pēc dažām minūtēm mums atkal piebiedrojas Sevro; viņa kreisā roka ļengani nokarājas gar sānu. Paraugos uz to. Viņš neliekas ne zinis par manām raizēm.