„Ragnārs atvēra nolādētos vārtus.” Viņa seja atplaukst smaidā. „Viņi divpadsmit pret visu mūri. Mūsu zēni gāžas iekšā. Un …” Viņš stāv un smīn.
„Un kas?”
„Un Ragnārs nogalināja Vēja bruņinieku un gandrīz uzveica Kasiju.”
„Olimpisko?” Klauns noelšas.
„Sacirta viņu visas armijas priekšā. Obsidiāni armijā jūk vai prātā.”
Tad Sevro ir prom un mēs dodamies tālāk. No slēpņa mums uzglūn pelēko policistu vienība. Kamēr viņu raidītās lodes sacaurumo ietves, paslēpjamies, bet pēc tam novirzāmies kādā sānieliņā, lai no viņiem izvairītos.
Noskrienam vēl četrus kilometrus, līdz sasniedzam galamērķi.
Klepodami, elsodami, klupdami un krizdami ieskrienam Citadeles teritorijā. Tur paslēpjamies kokos kā tāds izraidītu, noplukušu dēmonu bars. Caur plāno pamežu aiz augstas sienas redzamas sarežģītās Citadeles torņu smailes. Tās ir nevis zeltītas, bet sarkanbaltas un izrotātas ar Augusta lauvu statujām, lai gan vēsmā virs lauvas tēlā kalta vējrāža plīvo Bellonas zili sudrabotie karogi. To sudrabotais ērglis šķiet tik lepns, līdz Sevro mums pamāj no vējrāža, nogriež kādu karogu un palaiž to pa vējam. Tie negaidīja, ka ielauzīsimies tik dziļi pilsētas iekšienē.
Citadele ir ne tikai skaista, bet arī cietokšņa nosaukuma vērta. Tāda cietokšņa, ar kuru es jokus negribu dzīt. Mēs ietu no telpas uz telpu un, pieņemot, ka tajā vēl ir karavīri, nonāktu ienaidnieka ielenkumā, tiktu pienagloti pie tās dārgajām sarkanozola sienām un nogalēti uz tās marmora grīdām. Citadeli neslēpj vairogs, tomēr tālu ap to pazemi caurvij bunkuru tīkls. Es uztraucos, ka tieši tur slēpjas Valdniece. Ja viņa paliktu tur, šis uzbrukums pārvērstos aplenkumā. Līdz mēs viņu izkvēpinātu — ja tas vispār izdotos —, paietu vairākas dienas. Tādēļ dodu viņai bēgšanas ceļu. Tas tagad gulstas uz Mustangas pleciem — vairogam jākrīt savlaicīgi. Mums viņa jāizvilina laukā.
No klusajiem Citadeles dārziem mūs šķir dekoratīva siena, tāda, kas gravZābakos prasītu pāris soļus lēcienā. Visapkārt ir parks. Koki. Strūklakas. Balti laukumi, kuros zelti un sudrabi dzer pēcpusdienas tēju, nu tic ir tukši. Šeit, vētras centrā, ir tik kluss. Sevro nolaižas lejā, lai man piebiedrotos.
„Vai vari pārcelt mūs pāri sienai?” es vaicāju.
„Tie verķi ir gandrīz izlādējušies,” viņš ņurd. „Pamēģināsim.” Apskaujamies, un Sevro, sāpēs viebdamies un saudzēdams savu ievainoto roku, paceļ mani gaisā. Zābaki raustās un spļauj drebelīgas dzirksteles. Mēs divas reizes zaudējam augstumu. Tad esam pāri sienai. Nostājos uz sienas malas, bet Sevro atkal nolaižas, lai paceltu nākamo gaudoni. Pēc kāda brīža viņa galva uz mirkli parādās virs sienas malas, bet tad pazūd, jo zābaki sākuši dzirksteļot un īdēt. Atskan vēl pēdējais mehāniskais parkšķis, zābaki izslēdzas, un Sevro kopā ar gaudoni krīt no desmit metru augstuma, līdz atsitas pret zemi.
Kaut kur pilsētā atskan varens sprādziens. Tālumā ceļas dūmi.
Mustangai ir izdevies izpildīt savu uzdevumu.
Izslēdzas caurspīdīgais vairogs, kas nošķīra šo pasauli no kuģu valstības. Tas noņirb un, greizos atspulgos parādījis ugunsgrēkus pilsētā un zibeņus debesīs, sašķist prizmatiskā miglā. Sašķīst viena astotdaļa vairoga; sakrājušies lietusūdeņi gāžas pār to pilsētas daļu kā varens, pelēks palags.
„Nenostrādāja/" aiz sienas ievaimanājas Olis.
Tomēr nostrādāja gan. Viens pēc otra pārslodzi piedzīvo vairogu uzturošie savienojumi. Tā ir kā ķēdes reakcija ar negaisa nestajām lietusgāzēm, kas beidzot gāžas pār Ageju. Ja Roks uzvar, viņš atsūtīs papildspēkus. Pilsēta ir tikpat kā ieņemta. Un pat tagad Valdnieces miesassargi izvedīs viņu no bunkuriem, lai viņa var aizbēgt no zaudētās planētas. Tomēr transportkuģu nolaišanās platformas atrodas divus kilometrus tālāk, otrā Citadeles teritorijas pusē. Visam vajadzēja būt citādi. Man vajadzēja būt bruņās, ar simts obsidiāniem aiz muguras un duci manu labāko zeltu. Tā vietā esmu ievedis gaļasmašīnā pulciņu savu draugu. Man jāmaina paradigma, bet ar viņiem es neriskēšu. No sienas augstumiem paskatos lejup uz Sevro, kurš uzreiz saprot, ko šis skatiens nozīmē.
„Nē, Derov,” viņš iesāk. „Padomā par savu misiju!” Viņš mani lūdz, lēkā gar sienu un mēģina pa to uzrāpties, kamēr aizgriežos. „Nedari to, Derov! Pagaidi! Viņi tevi nogalinās!”
Nolecu sienas otrā pusē un esmu Citadeles dārzā.
Dažu cilvēku dzīves pavedieni ir tik izturīgi, ka tie nodeldē un pārplēš citus ap sevi. Draugi jau gana maksājuši par manu karu. Šoreiz uzstājos es.
„DEROV!" viņš šausmīgi, izmisīgi kliedz. „APSTĀJIES!”
Nekad iepriekš neesmu skrējis tik ātri kā tagad. Valdniece no manis neaizbēgs. Šodien es darīju visu, lai viņu noķertu. Saņemtu viņu gūstā un sagrautu Sabiedrību. Mēs sacelsimies. Mēs varam uzvarēt. Es pārlecu apstādījumu rindām, joņoju ap strūklakām, raujos cauri rožu krūmiem. Gar manu roku tek asinis. Es nejūtu savu ķermeni. Lidoju pār zemi. Ar sirpjAsmeni rokā.
Tur!
Apskrienu ap Citadeles stūri. Aiz rožu dārza atrodas balts pagalms, ko ar melniem pleķiem izraibinājuši personīgo jahtu dzinēji. Nosēšanās zonā, kurā satilptu simts kuģu, stāv četri vientulīgi lidaparāti. Visi kuģi ir melni, tos rotā milzīgi zelta pusmēneši, bet lielākais no tiem, kuram ir jaudīgākie dzinēji un īpaši nodrošināts korpuss, pieder Valdniecei. Pārējie ir aizsegi, gandrīz tikpat pamatīgi, gandrīz tikpat bruņoti. Gaisā tie nebūs atšķirami.
Bez šaubām, sensori mani jau uztvēruši. Man pakaļ nāk pelēko dzinēji. No kādām apslēptām kazarmām izsūtīti obsidiānu miesassargi, lai mani nogalinātu. Viņi mani noķers tikai tad, ja apstāšos. Nepalēninu gaitu, pat izpētīdams nosēšanās laukumu. Sagatavodami tos lidojumam, ap melnajiem kuģiem rosās oranžie. Neesmu nokavējis. Tomēr no Citadeles durvīm līdz kuģim ir ejams daudz īsāks ceļš nekā tas, kas jāpārvar man.
Viņi iznāk steigā. Valdnieci neredzu. Tikai brāzmu un lietus pluinītus violetus apmetņus. Viņi vējā paceļ galvas un palūkojas debesis, kur Dzelzs lietus sliedes mirdz aiz negaisa mākoņiem, likdamas tiem izskatīties kā smēdē lēni karstošam tēraudam. Tur nāk mani titāni.
Prētorieši steidzas un kopā ar Valdnieci pa garu rampu saskrien kuģa vēderā. Kad viņa pieliekusies iekāpj kuģī, pamanu Valdnieces seju. Redzu starp viņas pavadoņiem Aju. Un Kārnu. Un to neglīto, nodevīgo suņabērnu Fičneru. Skrienu ātrāk. Kājas nejutīgas no pārguruma. Plaušas smeldz. Ielieku šajā mirklī visu, kas esmu. Manu dzīvi raktuvēs, stundas, ko cietu kopā ar Harmoniju, šausmas Institūtā. Visu mīlestību, ko esmu ieguvis, pazaudējis un kuras dēļ joprojām vēlos dzīvot, ļauju tam visam kvēlot manī…
Kamēr iedegas kuģa gaismas un ierēcas dzinēji, puse svītas paliek, gaidot uz bruģa. Māņu kuģi atdarina tā darbības. Kad tuvojos, pagriežas kāds Bellonu zelts. Viņš iepleš acis, un es skrējienā sacērtu viņu, kad tam pasprūk nepabeigts kliedziens. Pagriežas vel citi — sievietes, vīrieši, karavīri, politiķi, zelti un sudrabi, kurus pazīstu no dienām, ko pavadīju līdzās Augustam.
Viņi aptver manu klātbūtni kā vilnī. Ienaidniekam būtu jābūt pie pilsētas vārtiem, nevis starp viņiem, tādēļ, mani ieraudzījuši, daudzi saraujas. Kad viņi aptvēruši, kas jādara, esmu jau garām to bruņoto roku tvērienam. Izvairos no kāda pelēkā izstieptajām rokām un paķeru no viņa jostas mazu munīcijas maciņu. Atmuguriski novēzēju slāti un trāpu miesā.
Kliedzieni. Tiek tverts pēc slātēm. Gar manu galvu traucas lodes un pulsa ieroču stari. Transporta kuģim ceļoties, tiek ievilkta rampa.