„Fičner…” Valdniece izliec uzacis, līdz druknais vīrs nolaiž roku. „Pietiek!” Sakodusi zobus, viņa prāto. „Es gribu, lai viņa vairs nav. Vairs nekādu mainīgo lielumu. Tūlīt pat. Paglabā galvu mietam. Nofilmēsim
, » to.
Fičnera šaurajās acīs briest skumjas. Dzimis starp zemākajiem zeltiem, viņš kāpis tik augstu tikai savu nopelnu dēļ. Kas par vīru. Un es kādreiz iedomājos, ka viņš ir vājš!
Šeit, visa noslēgumā, es zinu, ka mēs iekarosim Marsu. Augusts tiks atbrīvots. Karš turpināsies. Zelts zaudēs spēkus. Un sarkanie sacelsies. Varbūt, tikai varbūt viņi sacelsies un radis savu brīvību. Esmu izdarījis visu, ko prasīja Arējs. Es sacēlu haosu. Pārējais būs atkarīgs no citiem. Ēo būtu apmierināta.
Viegli pasmaidu un jūtu, kā ļimst kājas. Esmu noguris. Esmu uz ceļiem. Pa kuru laiku atkal nokritu uz ceļiem? Vienalga. Cik jauki būs atpūsties ielejā, kamēr citi īstenos Ēo sapni. Tikai vēlos, kaut pirms nāves būtu redzējis Mustangu. Pateicis viņai, kas es esmu, lai viņa beidzot saprastu.
„Tavs zēns dega spilgti. Un ātri,” no mana redzesloka ēnām Fičneram saka Aja. „Paturi galvu. Bet ķermeni vari guldīt zemē pēc marsiešu paražām.”
Aja atkal atver izlādes rampu. Vaid metāls. Jūtu sejā ielejas vēju. Jūtu vēso miglu. Lietus smaržu. Es došos gulēt. Drīz pamodīšos līdzās Ēo. Pamodīšos mūsu siltajā gultā, mani pirksti būs sapinušies viņas matos. Es pamodīšos mīlestībai un zināšu, ka pasaulē pirms tās darīju visu, ko spēju.
Tevis gan man pietrūks, Mustanga. Vairāk nekā līdz šim brīdim esmu sev atzinis.
Mana redze ir migla un ēnas. Uz mirkli rūsas smarža liek noticēt, ka esmu raktuvēs. Vai esmu aizmidzis? Dzirdu metāla zābakus. Caur miglu nāk kāds vīrs. Neredzu viņa seju. Tomēr manī ceļas nemiers. Tēvs? Nē, tas nav tēvs. Samiedzu acis.
„Tēvoci Nerol.”
„Nē, tas esmu es, Fičners, puis’.”
Viņa balss nežēlīgi ierauj mani atpakaļ kuģa kravas telpā. Kā makšķerāķis, kas plēš zīdu virzienā, kurā tas negrib irt.
yy A. Man prieks, ka tas esi tu,” klusi saku, radis gana spēka, lai paceltu smaguma pielijušo galvu un ielūkotos viņa acis. Tajās ir asaras. Viņš krekšķēdams iesmejas. Man aiz muguras svilpo vējš. Te nav ieleja. Tikai Marss. Te nav miglas. Tikai mākoņi. Rampa ir nolaista, lai viņi varētu izgrūst laukā manu ķermeni. Jau teicu Arkām, ka man nav lemts nosirmot.
Nespēju noturēt galvu. Izspļauju asinis. Man ir nelabi, zūd samaņa. „Pasaki Mustangai… Eo, ka es viņas mīlu.” Dziļi nožāvājos.
„Tu nolāpītais muļķi" viņš dobji čukst un šūpo galvu. „Es pirmīt visu kontrolēju.”
„Es ne…” Miglā mirkšķinu acis. „Ko?"
„Tas esmu es,” viņš saka. „Tas vienmēr esmu bijis es, puis’.”
Migla pagaist. Paskatos uz viņu. Paskatos uz Arēju, kad viņš nolaiž pār seju savu Niknā bruņinieka ķiveri un izšauj pulsDūri uz prētoriešiem, kas pakrīt kur kurais. Viņš aiz sevis pamet skaņas viļņa granātu.
„Fičner!” auro Valdniece. „NODEVĒJ!”
Eksplozija. Kaut kas trāpa man pa krūtīm, un es krītu. Veļos pa gaisu. Lidoju? Jūtu aukstumu. Mani koda saraustīts vējš. Vēders sakāpis rīklē. Griežos. Tad jūtu zem savējās stingru roku. Ceļos. Gar ausīm sitas vējš. Tomēr, pirms mani aprij tumsa, dzirdu vēl kaut ko.
Fičners — Arējs, noziedznieku pasaules teroristu pavēlnieks — iegaudojas kā vilks un nogādā mani drošībā.
43 . JŪRA
Pamostos jūras smaržā. Sālsūdens un jūraszāļu aromātā, ko nes spirdzinošs rudens vējiņš. Klaigā kaijas. Kāda nolaižas un tup uz baltās akmens palodzes pie atvērtā loga. Tā, piešķiebusi galvu, palūkojas uz mani un aizlido prom rīta saulē. Tālu pie horizonta slīd mākoņi un sola lietu pat šobrīd, kad pa atvērto griestu logu pil rīta migla.
Man pie sāniem sakustas viņa. Viņas slaidais augums guļ uz segām, apvijies ap manu ievainoto stāvu. Viņa ir apģērbusies. Es esmu bez krekla. Manu ādu izraibina svaigas dermoplastikas rētas. Tās ir spīdīgas, sārtas un pieskaroties jutīgas. Mustanga sakustās vēlreiz, un viņas kustība atsauc mani atpakaļ ķermenī. Tas liek man just sūrstēšanu, sāpes un mierinājumu, ko dod viņas tuvums. Ļauju plakstiem aizvērties un dziļi nopūšos, dāvinādams sev klusos priekus būt cilvēkam. Viņas elpu sev uz kakla. Vēl vienas sirds sitienus pret manu krūškurvi. Vēsa vēja sakustinātas, viņas zeltainās matu šķipsnas kutina manu degunu. Rīta vēsma ir jauna un dzīvīga.
Dziļi to ieelpoju un ieslīdu atpakaļ miegā.
Mieru sašķaida atmiņas par metālu.
Melnumā atbalsojas kliedzieni. Mirst draugi.
Izmisīgi pūlēdamās atgādināt, kur es esmu, acis atveras gaismai. Tā stāsta man, ka esmu drošībā. Esmu siltumā. Te metāla nav. Tikai kokvilnas palagi. Gulta. Silta meitene. Tomēr atmiņas šķiet tik nesenas. Kā es izdzīvoju?
Es kritu no debesim kopā ar Fičneru.
Arējs — patiesība, kas vienmēr bijusi tepat, tomēr šķiet tik jauna, ka nespēju to pat aptvert. Pamodos, kad krūškurvī bija dzeltenā darbarīki, kas atdzīvināja manu sirdi. Tad pamodos, kad tēlnieka skalpelis grieza manu ādu. Mani gultas biedri bija agonija un nelabums. Miglaini skati te ceļas kā paisums, te bēg. Viesi nāk un iet. Es labāk izvēlos mosties kā tagad.
Baidos atkal aizvērt acis. Baidos no tā, ko ieraudzīšu, ko atklāšu, kad pamodīšos. Būdams sarkano bērns, dalīju savu lāvu ar Kīrenu. Ik ritu pamodos pirms viņa un klusi gulēju, kamēr, sākot dienu, caur plānajām durvīm plūda vecāku pieklusinātās balsis. Dzirdēju tēva šļūcošos soļus. To, kā viņš katru rītu izskaloja rīkli, kad izmazgāja no acīm miegu. Samaldama kubiņus, ko iemainījusi no pelēkajiem pret zemesčūsku olām vai Tīklotavā nozagtām zīda spolēm, māte pagatavoja viņam kafiju.
Kaut katru rītu es vienā un tajā pašā laikā būtu modies tikai šo skaņu dēļ! Malšanas, tās smaržas. Kaut es varētu teikt, ka tieši tā mans ķermenis zināja, kad atgriezties no miega. Tomēr tā nebija kafijas vai mātes tējas smarža. Tā nebija caurulēs skrienoša rīta ūdens nopūta vai artrītiskā virvju kāpņu čīkstoņa, kad Likosas ciema naktsmaiņas ļaudis devās mājās no raktuvēm vai Tīklotavas. Tā nebija dienas maiņas strādnieku gurdenā murdoņa, dodoties no mājām uz darbu.
Mani pamodināja bailes no tā, ka aizvērsies durvis.
Katru rītu viss beidzās ar vienu un to pašu. Vispirms metāla izlietnē noklaudzēja māla trauki. Tad tēva plastmasas krēsla kājas skrāpēja akmens grīdu. Viņi stāvēja pie durvīm un sačukstējās. Klusums. Es vienmēr iztēlojos, ka tobrīd viņus vienoja ilgs skūpsts. Tad beidzot skanēja atvadas. Čīkstēdamas sarūsējušās eņģēs, atvērās ārdurvis. Un galu galā, par spīti visām manām lūgsnām, tās aizvērās.
Pieliecos pie Mustangas un noskūpstu viņas pieri. Stiprāk, nekā biju gribējis. Viņa lēni pamostas kā kaķis, kas izstaipās pēc vasarīgas snaudas. Viņa neatver acis, bet pieglaužas man pie sāna.
„Tu esi pamodies,” Mustanga murmina. Viņa samirkšķina acis un pietraušas sēdus, tālāk no manis. „Piedod. Laikam iemigu.” Viņa meklē krēslu, kurā bija sēdējusi. „Uz gultas.”
„Tas nekas. Paliec! Lūdzu!” Esmu aizmirsis, ka mums jābūt saltiem vienam pret otru. „Cik laika pagājis?”
„Kopš uzbrukuma? Nedēļa.” Viņa atglauž no acīm matu šķipsnas. „Man prieks, ka esi atgriezies pie mums.”
„Ko mēs pazaudējām?” uzmanīgi jautāju.
„Pazaudējām?” Viņa neveikli lauza rokas, kamēr uzskaita zaudējumus. Klusuma brīdis ieilgst. Skaitļi spiež mani dziļāk gultā. Atceros, ka jāelpo.