„Valdniece?”
„Aizbēga. Tomēr ne bez nejaukas rētas, pateicoties Fičneram.”
„Un tavs tēvs?” jautāju.
„Tu nezini?” Viņa neveikli pasmaida un nopūšas nedaudz par skaļu, mēģinādama atslābināt pašas saspringušos nervus. Mustanga piebīdās tuvāk, tomēr joprojām cenšas man nepieskarties. „Būs nogurdinoši tev visu stāstīt.”
„Esmu drošs, ka tev izdosies.”
„Tēvs ir dzīvs. Kad krita vairogi, vairāki zelti, kas jau atradās Citadelē, veda dzinēju vienību viņu izglābt. Izrādās, ka mans brālis spēj tālu aizsniegties. Tāpēc, kad olimpiskie bruņinieki ieradās aizvest tēvu kopā ar Oktāviju, tiem nācās doties prom tukšām rokām.
HK kanāli sauc Roku par „Nelsona reinkarnāciju”. Viņš sagrāba vairāk nekā astoņdesmit procentus Bellonas flotes.” Mustangas balss kļūst drūmāka. „Tas nozīmē, ka Rokam kā uzbrukuma vadonim ir tiesības uz vismaz trīsdesmit procentiem kuģu, bet pārējie nonāk Augusta nama rīcībā.” „Tas nozīmē, ka tehniski viņam ir vairāk kuģu nekā man.” „Speciālisti šobrīd prāto, cik ilgi viņš būs uzticams tagad, kad…” „Šakālis spēlē savas spēlītes,” smiedamies pārtraucu viņu.
„Viņš nekad nerimstas.”
„Es nedomāju, ka Roks ies karā pret mani,” saku. „Un tu?”
Viņa parausta plecus. „Vara rada iespējas. Es tev teicu, lai salīgsti ar viņu.”
„Roks ir mūsu sabiedrotais. Viņš vienmēr tāds būs. Tu taču viņu pazīsti.”
„Viņš ir bijis šeit tikpat ilgi kā Sevro.” Mustanga lēni pasmaida. „Vēl vakar tepat aizmiga. Pirms mirkļa aizdzinu viņu prom. Tomēr es nedarītu savu darbu, ja izliktos, ka viņš nerada mums potenciālus draudus.” Ievēroju — mums.
„Tavu darbu?” pārjautāju. „Un tas būtu…?”
„Esmu iecēlusi sevi par tavu galveno politiķi.”
„Ak tad tā?”
„Jā gan. Galma spēles var būt nejauka, divkosīga padarīšana. Tu tām esi pārāk vaļsirdīgs. Kā jērs, kurš uzskata, ka tam parādīts liels gods, jo tas ielūgts uz vilku rīkotu banketu.”
„Un ja nu patiesībā mani būtu jāaizsargā no tevis?”
„Tādā gadījumā.” Viņa izliec kreiso uzaci. „Šķiet, ka esi jau zaudējis.” Iesmejos un apjautājos par Sevro.
Mustanga tēloti lūkojas visapkārt. „Viņš neguļ gultas kājgalī? Man liekas, ka devies kaut kur kopā ar savu tēvu. Tikai vakar atgriezos no Kavaksa apciemojuma orbītā, bet Teodora teica, ka neilgi pēc vakariņām Sevro devies prom kopā ar Fičneru. Man likās, ka viņš viņu neieredz.”
r "p• n
„Ta ir.
„Kas ir mainījies?”
Paraustu plecus un prātoju, cik ilgi Sevro zinājis par sava tēva patieso identitāti. Šķiet neiespējami, ka viņš bijis tikpat akls kā es. Vai varbūt pārmaiņas pēc kāds melojis man?
„Un Lorns?” jautāju.
„Viņš ir kopā ar to harpiju Viktru.”
„Kas vainas Viktrai?”
„Ja neņem vērā faktu, ka viņa flirtē ar visu, kas kustas, tad nekas.” „Paga. Viņa flirtē ar tevi? Pastāsti man vairāk!”
„Kuš!” Mustanga mani iedunkā. Tomēr viņas smaids noplok tikpat strauji, un viņa nolaiž roku. „Loms paņēmis Viktru zem sava spārna. Šķiet, ka viņam nav iebildumu saistīt savu ģimeni ar Julii. Viktras māte piekritusi viņu norunai. Zem manas ģimenes vārda apvienojušies trīs spēcīgākie Marsa nami. Triumvirāts pret Valdnieci. Gāzes gigantu gubernatori ir ceļā uz samitu Agejā. Tāpat ari reformatori. Tev bija taisnība. Ja sagrābjam Marsu, mums ir cerība cīņā pret Valdnieci. Tā vairs nav tikai viena kauja. Tas ir pilsoņu karš. Un šķiet, ka tas pat nav bezjēdzīgs. Tēvs runā par to, ka pie sarunu galda varētu dot reformatoriem iespēju izteikties. Tas… šis viss kaut ko nozīmē.”
Atceros savu sarunu ar arhiGubernatoru. „Un tu viņam tici?” „Ticu, Derov.” Viņa cerīgi pasmaida. „Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es viņam patiešām ticu.”
Es neesmu tik pārliecināts. „Un kā ar…”
„Kasiju?” viņa klusi min. „Viņa tēvu nogalināja Telemani, bet viņš pats pie mūriem cīnījās ar Ragnāru. Visi viņa brāļi un māsas pasludināti par mirušiem. Tomēr Kasijs un viņa māte pazuduši bez vēsts.”
Ievēroju, cik viņa ir klusa. „Vai raizējies, ka viņš varētu būt miris?” „Kasijs ir mūsu ienaidnieks,” viņa noskalda. „Es neraizējos par viņa labklājību.” Mustanga cieši ieskatās man acis. „Vai tu uztraucies?”
„Es nezinu.” Apdomājos.
„Nolādētā elle. Tu dažreiz esi tik jūtīgs. Vai nožēlo arī to, ka nocirti viņa roku?”
„Es nožēloju, ka nogalināju Džulianu.”
„Pagātne aptraipa mūs visus.” Mustanga prāto. „Tu aizmirsti, ka arī man Pārejā nācās kādu nogalināt. Katrs iezīmētais, ko jebkad esi sastapis — Lorns, Sevro, Olis, Takts, Oktāvija, Dakšo —, mēs visi sākām savu ceļu tur. Dažkārt man šķiet, ka ir pārāk daudz, ko nožēlot.”
Vai viņa runā par mums? Vai mani būtu jānožēlo?
„Es gribu ienīst Kasiju,” lēni saku. „Patiešām. Dažkārt, pat domājot par viņu, gribas kaut ko sašķaidīt. Izsist kādu logu. Vai, vēlams, viņa neglīto, pašapmierināto seju.”
„Neglīto?” Mustanga skeptiski pārjautā.
„Tā ir tik glīta, ka ir neglīta.”
Par to Mustanga smejas. „Bet ir grūti likt naidam kvēlot, vai ne?” viņa jautā.
Pamāju. Naids lika Kasija ģimenei mesties virsū Augusta namam. Paskat, ko tas viņiem atnesis. „Man viņa žēl. Lai kur viņš būtu.”
„Pirms tam tcicu, lai neuzticies manam brālim,” mainīdama tēmu, ieminas Mustanga. „Es to domāju nopietni. Zinu, ka turpināji sadarbību ar viņu. Viņa uzņēmumi liek tev izskatīties pēc dieva. Tomēr tam ir jābeidzas. Tu neesi viņam neko parādā. Esi sirsnīgs. Esi pieklājīgs. Neizrādi viņam publiski necieņu. Tomēr vairs nekādu tikšanos. Vairs nekādu solījumu. Attālinies no viņa. Viņš tev vairs nav vajadzīgs. Tev esmu es.”
Sī meitene. Kaut es varētu iepazīstināt viņu ar māti, Kīrenu un Leannu. Viņiem patiktu Mustangas uguns. Lēni aizžņaudzas kakls. Arī Ēo viņa patiktu.
„Man tevis nav,” saku.
„Derov…”
Manī mutuļo kas savāds. Kā cieša emociju spirāle, kas beidzot drīkst izvīties. „Kad biju upes dibenā… es zināju, ka tevi vairs neredzēšu.”
Viņa vilcinās, gribēdama man pieskarties, bet pretojas tā visa dēļ, ko esam viens otram teikuši pirms tam. „Tu zini, ka neesmu devusi tev atļauju mirt,” tā vietā viņa joko. „Lai nu kā, bet Sevro un gaudoņi nekad tev nepiedotu, ja tu ko tādu mēģinātu. Neviens no viņiem. Tev ir tik daudz draugu, Derov. Tik daudzi mestos ugunī tevis dēļ!”
Tik daudzi jau sadeguši. Nodrebinājies dziļi ievelku elpu un, aizvēris acis, mēģinu neļaut sevi aprīt vainas apziņai. Asaras nāk strauji, tās rit no acu kaktiņiem.
„Derov! Neraudi/” tagad sniegdamās pēc manis, čukst Mustanga. Viņa piebīdās tuvāk un apskauj mani. „Ir jau labi. Viss ir galā. Mēs esam drošībā.”
Raustīdamas manus plecus, nāk elsas.
Viņa kļūdās. Nekas nav galā. Viss, ko redzu, kad aizveru acis, ir pasaule, kurā valda karš. Man, mums nav citas nākotnes. Tomēr cik reižu jau esmu salāpīts? Cik ilgi visas šīs šuves vēl turēs? Vai galu galā paliks arī kāds gabaliņš manis? Nespēju beigt raudāt. Nespēju pat ievilkt elpu. Sirds dun. Rokas trīc. Viss laužas no manis ārā. Mustanga, kas sver teju uz pusi mazāk nekā es, tur mani savās maigajās rokās, līdz esmu pārguris un spēju vien atgulties atpakaļ spilvenos. Ar laiku mana sirds norimstas un pieskaņo savu ritmu viņai.
Tā sēžam kādu stundu. Beigās viņa noskūpsta manu plecu, manu kaklu, lūpas apstājas vietā, kur pulsē jūga vēna. Paceļu rokas, lai pavirzītu viņu nost, bet Mustanga pastumj tās malā un satver plaukstā manu seju.