Выбрать главу

„Ielaid mani!”

Ļauju rokām noslīdēt palagos. Viņas mute meklē siltu ceļu pie manējās. Tur abi izgaršojam manas asaras, kad viņas augšlūpa ieslīd starp manējām un mēle silda manu muti. Nagiem skrāpējot ādu, viņas roka slīd augšup gar manu kaklu, līdz pirksti ieķeras matos un viegli tos pavelk. Pār augumu pārskrien trīsas.

Mana pretestība ir pagaisusi. Visa vainas apziņa par to, ka nododu Eo Mustangas dēļ, iejukusi kaut kur manī virmojošā haosā. Pazūd visa vainas apziņa par to, ka viņa ir zelts, bet es sarkanais. Es esmu vīrietis, bet viņa ir sieviete, kuru vēlos.

Manas rokas atrod Mustangu un, glāstīdams viņas kājas līdz pat vidukļa izliekumam, uzvelk viņas augumu virsū manējam. Manī pamos­tas ilgi apspiests izsalkums. Tas dedz manī karstumu, alkas pēc viņas. Viņas visas. Pie velna manu atturību. Pie velna skumjas. Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Es nebēgšu. Ne šoreiz. Ne tagad, kad zinu, cik maz trūka, lai es viņu nekad vairs neredzētu.

Ar lēnu spēku atplēšu viņas drēbes. Audums manās rokās ir kā mitrs papīrs. Viņas āda ir saulē sakarsēts, gluds marmors. Viņai izliecot muguru, zem tās saspringst un virmo muskuļi. Viņas ķermenis ir radīts, lai kustētos, ķircinātu un vītos ap manējo. Ar pirkstu galiem noglāstu viņas gurnu izliekumu. Pulsēdama elpā, Mustanga iespiežas manī, viņas gurni grūž mani dziļāk gultā.

Viņas dzīvē varbūt pagājusi nedēļa, bet es vēl pirms dažām minū­tēm, dažām sekundēm biju nometies ceļos uz auksta tērauda, ko sildīja paša asinis, un gaidīju, ka man nocirtīs galvu. Šis ir mirklis, ko vairs necerēju piedzīvot, kad ar savām drebošajām rokām raku Eo kapu. Mirk­lis kopā ar sievieti, ko gribu un mīlu. Un kāda gan jēga izdzīvot šajā sal­tajā pasaulē, ja bēgu no vienīgā siltuma, ko tā var man piedāvāt?

44 . DZEJNIEKS

Lēni pastaigājos pa akmens gaiteni kopā ar Mustangu. Pa logiem redzams, kā īpašuma teritorijā patrulē sargi. Viņi šeit ir gan tāpēc, lai mūs pasargātu, gan tāpēc, lai neļautu doties prom. List viegls lietutiņš. Pa kādām atvērtām durvīm līdz ar kafijas un bekona smaržām plūst smiekli.

„Ko tu gribi ar to teikt — es neprotu būt smieklīgs?” apvainojies jautā Roks.

„To arī gribu teikt,” rāmi atbild Dakšo. „Esmu drošs, ka tu vari mēģināt, bet tu esi pārāk… sholastisks.”

„Nu labi. Kurš tādā gadījumā bija pirmais galdnieks?”

„Vai tas ir joks?” jautā Dakšo.

„Tas ir domāts kā joks.”

„Jēzus no Nācaretes…?” min Dakšo. „Tas ir vēstures joks, vai ne?” „Noass?” mēģina Olis. Sasmaidījušies abi ar Mustangu apstājamies pie durvīm.

„Jēzus no Nācaretes?” iesmejas Roks. „Es ticu, ka tu vari izdomāt labāku atbildi.”

„Ja būtu zinājis, ka par minēšanu tikšu izsmiets, nebūtu minējis.” „Pakss stāstīja, ka tu esi gudrais brālis,” saka Dadzis. „Kāda vil­šanās, Dakšo. Kāda vilšanās.”

„Nu, salīdzinot viņš droši vien—” iesāk Klauns, pirms Olis uzšauj viņam pa pakausi. „Au!”

„Nenoliec Pakšu,” aizsvilstas Olis. „Milzis bija īsts mīļums.”

„Vai atbilde nerūp nevienam?” melodiski ievaicājas Roks. „Labi. Labi. Es saprotu. Jūs visi domājat, ka esmu garlaicīgs.”

„Mēs vai mirstam aiz ziņkārības!” iesaucas Dadzis. „Pastāsti!”

„Kas bija pasaulē pirmais galdnieks?” Roks jautā vēlreiz.

„Tev nav jāsāk no sākuma!” ievaidas Olis.

„Tā sanāk smieklīgāk.” Roks nopūšas. „Ieva.”

„Ieva?” brīnās Dakšo.

„Jo…” uzvedina Roks. „Viņa iztēsa Ādama stāvošo koku.” Novaidas pilnīgi visi.

„Tas ir gluži vienkārši nožēlojami,” nopūšoties saka Olis. „Nekad nebiju domājusi, ka man pietrūks Takta.”

Tad no Dakšo izlaužas spalgi, īdoši smiekli. Gluži tādi paši kā Paksam. „Ieva! Ieva, viņš teica. Stāvošo koku. Haha!” Šķiet, ka milžos slēpjas mazi, smieklīgi rūķīši, kas to vien gaida, kad varēs izlēkt laukā un ķiķi­nāt. Vajag viņus tikai pamatīgi izprovocēt.

„Man liekas, ka viņš salauza Dakšo,” ķiķina Olis.

„Vai kāds saož to smaku?” jautā Klauns.

„Es jūtu bekona smaržu,” mēģina Dakšo. Viņš iekožas kraukšķīgā gaļas gabalā.

„Nē,” Klauns turpina. „Ož pēc pašnāvnieciska jukušā, kurš nesen piecēlies no mirušajiem pēc tam, kad iekaroja planētu un pameta savus draugus, lai pats tiktu sašķēlēts lupatās kā tāds pajāts muļķis.”

Dakšo paosta gaisu. „Tas ir ļoti īpatnējs aromāts.”

„O, dārgais Derov,” sauc Klauns. „Vai tu ložņā aiz durvīm?” Mustanga neveikli iegrūž mani telpā.

„Elfs tāds, tu noklausies svešas sarunas!” Dakšo līgani pieceļas kājās un ievelk mani pārsteidzoši saudzīgā apskāvienā. Zelta eņģeļi uz viņa kailās galvas mirgo rīta gaismā. „Prieks tevi redzēt, mans draugs!”

Visi pēc kārtas mani sveicina. Nekad neesmu saņēmis no zeltiem tik daudz apskāvienu. Roks mani apskauj mehāniski. Formāls žests. Joprojām ir daudz, ko labot.

Kamēr draugi pļāpā, es kāri notiesāju brokastis. Aizvadām dienu savrupnamā, kavēdami laiku sarunās un spēlēs. Tik daudz laika pagājis, kopš pēdējoreiz to dariju, ka esmu gandrīz aizmirsis, kā tas ir — nedarīt neko. Mustangai nākas trīs reizes noskūpstīt manu ausi un teikt, lai atslā­binos, līdz beidzot patiešām tam noticu. Klausāmies bibliotēkā mūziku, kad viņa pa logu ierauga Roku pastaigājamies pa zālienu. Mustanga man piebiksta.

„Ej!”

Sastopu Roku, kamēr viņš vēro, kā divas stirnas vecas gobas zaru paēnā ēd no barotavas. Kad nostājos viņam līdzās, Roks nepagriež galvu, lai uz mani paskatītos. Te smaržo pēc svaigi pļautas zāles. Kaut kur aiz pakalna ir jūra.

„Šķiet tik loģiski, ka šeit uzaugusi Mustanga,” es saku. „Šī vieta ir reizē mežonīga un miera pilna.”

„Manas mājas bija pilsētā,” iesāk Roks. „Lai gan ik reiz, kad māte bija devusies prom, kopā ar skolotājiem aizlavījos uz laukiem. Un tas bija bieži. Šķiet, viņa neuzskatīja, ka šeit būtu vērts uzturēties. Pilsētas darī­šanas bija svarīgākas. Bet tieši kaut kā tāda dēļ mēs cīnāmies, vai ne?” „Zemes dēļ?” jautāju.

„Miera dēļ, lai kur arī mēs spētu to atrast.” Viņš pagriežas pret mani. „Vai tad ne tādēļ tu cīnies?”

„Daži no mums nav dzimuši mierā,” saku, norādījis uz stirnām un ainavu. „Uzaugot man nekā šāda nebija. Viss, kas man pieder tagad vai piederēs nākotnē, ir jānopelna. Bet tev ir taisnība. Tieši tāpēc es cīnos. Lai man un cilvēkiem, kas man dārgi, būtu kas šāds.”

Viņa skatiens pēta manu seju. „Skaidrs.”

„Rok, es gribu tev atvainoties.”

„Atkal?”

„Kopš Akadēmijas esmu turējis tevi pa gabalu. Esmu pieņēmis tevi kā pašu par sevi saprotamu. Man nevajadzēja tā darīt. Tu vienmēr esi bijis tik labs pret mani.” Viņš neskatās man acis.

„Derov, man nebija iebildumu, ka viss griezās ap tevi. Taktu tas tracināja, taču mani nē. Es neesmu tevī iemīlējies kā Mustanga. Es

nepielūdzu tevi kā Sevro vai gaudoņi. Es biju īsts draugs. Es biju cil­vēks, kas redzēja tavu gaismu un tumsu un pieņēma tās abas, neko netiesājot un negaidot pretī. Un ko tu ar mani izdarīji? Tu izmantoji mani kā jātnieks zirgu. Es esmu pelnījis ko labāku. Kvinna bija pelnī­jusi ko labāku.”

„Vai tu esi labāks par šo draudzību?” klusi jautāju, baidīdamies no atbildes.

„Es domāju, ka esmu labāks par tevi,” viņš saka. Ievainots soli atkāpjos. Viņš vēro, kā stirnas ēd barotavā sabērtos graudus. „Šogad esmu sēdējis pie triju draugu gultām. Kvinnas, Takta un tavas. Katrreiz es zināju, ka būtu ar prieku mainījies vietām ar ikvienu no jums. Vai tu būtu vēlējies to pašu?”