Выбрать главу

„Lai atgrieztu viņus atpakaļ, es būtu gatavs atdot savu dzīvību,” saku, zinādams, ka tie ir meli. Lai cik stipri es mīlētu šos zeltus, man ir augstāka atbildība. Mana dzīvība nepieder man, līdz viss nebūs galā.

Roks novēršas no stirnām un uzlūko mani ar siltu un skumīgu ska­tienu, kas nes daudz vairāk smaguma, nekā vajadzētu. Viņš ir citādāks nekā es vai Kasijs. Mēs saucām Roku par brāli, un viņš bija labāks brālis, nekā abi bijām pelnījuši. „Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc mani ielika Marsa namā? Es neesmu tipiska izvēle. Vairums droši vien būtu likuši mani pie Apolona vai Junonas.”

„Kvinnai asinīs vienmēr bija sāncensība. Bet tu… Jā, esmu par to domājis.”

„Derov.” Pagriezies ieraugu aiz mums Sevro formastērpā. „Tas ir steidzami.”

„Ne tagad, Sevro.”

,,Pļāv’, es nedzenu jokus,” viņš uzstāj.

Paskatos uz Roku. „Ej,” viņš saka un, izvilcis no kabatas ogas, dodas pie stirnām.

„Rok,” lūdzoši viņu uzrunāju.

„Lai draudzību dibinātu, vajadzīgas minūtes, lai salauztu — daži mirkļi, lai salabotu — gadi,” viņš saka, pametis skatu pār plecu. „Drīz atkal parunāsim.”

Noskatos, kā Roks aiziet, un jūtu krūtīs silstam mazu cerības lies­miņu. Pagriežos pret Sevro un uzsitu viņam uz pleca. „Prieks tevi redzēt. Piedod par—”

„Atšujies. Es neesmu maza, gaudulīga kuce kā dzejnieks. Runa ir par Arēju. Tavi draugi — tā sarkanā, sārtā un violetais — ir saņemti gūstā.”

„Kas viņus sagūstījis?”

„Un kā tev šķiet? Šakālis.”

45 . DĀVANAS

Sniegot agrām rīta pārslām, mans kuģis piezemējas Atikā — uz septiņām virsotnēm uzbūvētā kalnu pilsētā dienvidos. Robainas tērauda un stikla ēkas kristījušas kalnu virsotnes kā ledaini kroņi, kas nu nokai­sīti ar svaigu pūderi. Pār kalnu grēdu austrumos aust sarkana rīta saule. Septiņas virsotnes savieno tilti, un pilsētas zemākie rajoni izkārtoti kalnu piekājēs. Mans transportkuģis lido tiem pāri. Tīrītāji ar oranži mirgo­jošiem asmeņiem kausē sniegā ceļus. Drīz pa avēnijām plūdīs vidKrāsu zemes auto. Un virsKrāsu transportkuģi vedīs sudrabus un zeltus uz to birojiem kalnu virsotnēs. Nomaļa un izslavēta savu banku dēļ, Atika ir lieliska vieta, kur ierīkot rezidenci. Un tagad tā pieder Šakālim.

Vairāku ločSpārnu apsargāts, nolaižos uz platformas mūžzaļu koku ielokā. Baltos kaujas tērpos tur jau gaida vairāki dzinēji. Kopā ar tiem stāv viens vienīgs zelts. Cieši ietinusies baltā kažokādas apmetnī, Viktra sagaida mani ar apskāvienu. Kamēr pelēkie pārmeklē manu kuģi no ārpuses, vējā šķind nefrīta auskari.

„Viktra,” saku, turēdams viņu pa gabalu, lai varu aplūkot. Viņa vel­nišķīgi pasmīn un noskūpsta manu vaigu, tikmēr iekniebdama pēcpusē. Pārsteigumā salecos. Viktra līksmi iesmejas.

„Tikai pārliecinos, vai viss ir savās vietās. Bijām galīgi noraizējušies tevis dēļ, dārgumiņ. Roks man visu ziņoja, kamēr biju ar Lomu.” „Dzirdēju, ka palīdzēji nodibināt vēl vienu aliansi.”

„Kurš to būtu domājis — samierinātāja Viktra au Julii.”

Pelēkie ziņo, ka ir saņēmuši pavēli pārmeklēt manu kuģi.

„Ragnār!” uzsaucu. Būdams gandrīz divreiz garāks par lielāko no pelēkajiem, viņš izkāpj no kuģa. „Ļauj pelēm pārmeklēt kuģi. Viņi meklē…”

Pelēkais uzmet skatu Ragnāram un norij siekalas. „Sprāgstvielas, clomiņus.”

Viktra ieved mani Šakāļa jaunajās mājās — citadelē, kas kā cie­toksnis uzbūvēta augstākās Atikas virsotnes galā. Tālu zem mums ple­šas pilsēta. Gar ceļu, kas ved no nosēšanās laukuma līdz citadelei, sastā­dīti koki. „Adrijs šo pilsētu ieņēma, kolīdz bija atkāpies pēdējais Bcllonas kuģis. Ienāca šeit ar tūkstoš dzinējiem un atbrīvojās no Bcllonas sabied­rotajiem, kam tā piederēja. Paņēma visu, kas piederēja viņiem. Iztuk­šoja viņu bankas kontus. Nekas cits kā zādzība. Bet tāds ir karš.” Viņa pamet zodu rietumu virzienā. „Brīnišķīgas nogāzes tikai dažu klikšķu attālumā. Kad viss nomierināsies, atbrauksim šurp uz dažām dienām. Tu ņem līdzi Virdžīniju, es atradīšu sev kādu vīrieti.” Būdama gandrīz manā augumā, Viktra ieslīpi uzmet man skatu. „Tu taču slēpo, vai ne?”

Nosprauslājies iesmejos. „Nekad nav bijis laika.”

Sastopam Šakāli viņa dzīvojamajā istabā. Sienas un grīda ir no stikla. Zem grīdas virmo uguns mēles, kas snaikstās augšup pa kolonnām pie loga. Uz kažokādas paklājiem novietoti vairāki minimālisma stilā vei­doti tērauda un ādas krēsli. Šakālis sēž, noliecies pār holoDispleju, un ar kādu ātri runā. Viņš ar žestu norāda, lai apsēžamies. Hologrammā ievē­roju tumšā istabā ieslodzītu Harmoniju pelēko ielenkumā. Viens no tiem pārliecies pār viņu un dara kaut ko ar ierīci, ko nespēju precīzi saskatīt.

Apsēžamies pie uguns, bet caur mani skrien saltums, ko nekādas liesmas nespēj izkliedēt.

Šakālis pabeidz un, pirms viņa dodas prom, iedod Suņ-hvai datuSloksni. Tad Šakālis, berzēdams skaustu, piebiedrojas mums.

„Tik daudz kustīgu detaļu.” Viņš saviebjas. „Pie velna, lai noorga­nizētu pārtikas piegādi vien, vajadzīgi simts vari. Un tie smirdīgie, mazie sūdi pavadīs visu dienu, kašķēdamies par to, vai kuģa kravas zālē vaja­dzētu būt granolai vai muslim. Ir tāda iespēja — abi. Abi! Patiešām, cik grūti varētu būt to aptvert? Varētu padomāt, ka viņiem patīk tabulas un birokrātija. Prātam neaptverami!”

„Es nebeidzu viņam atkārtot, ka vajadzētu daudz efektīvāk sada­līt pienākumus,” saka Viktra. Tātad arī viņi ir runājuši. Esmu palicis iepakaļ.

„Man riebjas uzticēt savus pienākumus citiem,” atbild Šakālis. Viņš pakasa galvu. „Vismaz tad, ja runa ir par skaitļiem un niansēm. Jūs abi varat savākt, cik daudz nolāpītu planētu gribat. Tikai, lūdzu, atstājiet manu birokrātiju man.”

„Cik laipni no tavas puses,” iesmejos. „Tikai turi mani pa gabalu no pārtikas pasūtījumiem.” Paliecos uz priekšu. „Dzirdēju, ka flote būs gatava doties uz Serdi pēc divām nedēļām. Starp citu, tavas jaunās mājas ir brīnišķīgas.”

„Man te patīk,” viņš nopūšas. „Protams, tēvs ir nikns, ka paņēmu to sev. Gribēja to dāvināt vienam no Gāzes gigantu gubernatoriem.”

„Es domāju, ka tu esi to pelnījis,” saku. „To un vēl daudz ko citu.” „Tieši tā." Šakālis laiski novēcina savu vienīgo plaukstu. „Kad biju zēns, kopā ar māti braucām šurp slēpot. Es vienmēr skatījos uz šo namu un teicu, ka tas būs mans. Tēvs teica, ka nevar dabūt visu, ko gribi.”

„Un tu prasīji — kāpēc ne?” turpina Viktra. Viņa šo stāstu jau ir dzirdējusi.

„Kāpēc ne?” Šakālis sirsnīgi atkārto šos vārdus. „Tāpēc, ja tēvs grib to atpakaļ, viņam nāksies sūtīt iegādājamo pārtiku pašam.”

Mēs visi zinām, ka ne jau pārtikas pasūtījumi aizņem Šakāļa laiku. Ne jau tikai tie.

Pieņemu sārtā pasniegtu tējas tasi. Manā priekšā tiek klāts neliels brokastu galds. Esmu aizkavējies citā laika joslā, kas atšķiras par septi­ņām stundām, tomēr nedrīkstu izrādīt, cik ļoti uztraucies esmu.

Šakālis noskatās, kā uzduru uz dakšiņas melones gabaliņu. Kas lai zina, ko viņš prāto aiz šī netīri zeltainā skatiena? „Tātad Derovs ir sadzie­dēts un salāpīts tieši laikā, lai piedalītos lielajā kaujā.”

„Vēl dzīstu,” es saku. „Nevaru teikt paldies taviem plašsaziņas līdzekļiem. Visi ĪIK raidījumi apgalvo, ka brīdī, kad mani uzšķērda Kārns, kļuvu nemirstīgs.”