Nupat divi atlidoja, — Deivs sauca no upes lejas. — Vai kāds ievēroja, kur tie palika?
Viņš man bija gan stāstījis, cik droši ir baloži, tomēr jutos pārsteigts, ka abi putni, nelikdamies ne zinis par Deiva kliegšanu, mierīgi berzēja knābi pret knābi un dūdoja.
Es ievēroju! — atkliedzu un vēlreiz nobrīnījos, ka baloži, kas atradās man tik tuvu, šausmās nepacēlās spārnos un neaizlidoja.
Abi baloži tupēja blakus uz zara, un krūtis viņiem rietošās saules atblāzmā vizmoja nespodrā ciklamenu sārtumā; lāgiem viņi sabāza kopā knābjus un paberzēja tos vienu gar otru, kas baložu sadzīvē laikam nozīmē kaislu skūpstu. Brīdi pa brīdim tas, kuru es uzskatīju par tēviņu, palocījās mātītes priekšā un dobjā, piesmakušā balsī skaļi iedūdojās. Mātīte, kā jau visas baložu mātītes, izskatījās vienlaikus izklaidīga, histēriska un aizvainota, kā augstas kārtas jaunava, kurai teju, teju uznāks nervu lēkme. Pēc maza brītiņa atlidoja vēl četri baloži; ikviena putna atlidošanu kāds no mūsu bariņa pieteica ar skaļiem saucieniem. Vienā gadījumā es tālskatī redzēju majoru Gleizbruku ar pūlēm uzrāpjamies līdz pat kādas kriptomērijas galotnei ielejas otrā pusē, kad tur atlidoja baložu pāris un apmetās sešus jardus no viņa. Otrs pāris nometās zarā tikpat tuvu man un dažas minūtes cieši mani vēroja, pirms nolēma, ka es vārētu būt bīstams, un aizlidoja. Es brīnījos, kā šie bezbailīgie — bet varbūt gluži vienkārši muļķīgie — putni vispār vēl kā suga saglabājusies, jo viņi bija pārlieku viegli sašaujams mērķis jebkuram medniekam.
Mēs palikām katrs savā vietā, vērodami noskatītos baložus, un, kad saule aizslīdēja aiz apvāršņa un ieleja iegrima dziļā krēslā, baloži sāka smagnēji laidelēties no koka uz koku. Mans pārītis nesteidzīgi pazuda zarotnē; es patlaban grasījos rāpties zemē no koka un sākt tos meklēt, kad abi baloži paši atgriezās un ērti iekārtojās uz kāda augsta zara. Putni izskatījās rāmi un apmierināti, un es cerēju, ka nu tie beidzot izraudzījušies vietu naktsguļai, taču, pirms kļuva pārāk tumšs, lai es varētu tos saredzēt, tie, man par lielu sašutumu, atkal pacēlās spārnos. Šoreiz tie laimīgā kārtā palidoja tikai pārdesmit soļu uz kādu augstāku zaru un tur arī palika. Ieleja pamazām satumsa pavisam. Es lēnām trausos zemē no koka, kas nemaz nebija tik vienkārši. Ielejas dziļumā Deivs vienīgi viņam pašam zināmu iemeslu dēļ bija iedomājies attēlot meža kuili un pērās pa upi, rukšķēdams, spiegdams, kviekdams un murdēdams tik dabiski, ka labāk vairs nebija iespējams. Ikviens neviļus iedomātos, ka šādas rīcības iemesls ir laupīt miegu visiem sārtajiem baložiem. Taču tā vis nebija — viņi bija pieraduši pie šādām skaņām un turpināja saldi snaust.
Es devos pie koka, kurā gulēja mani baloži, pa ceļam noplūkdams dažas sulīgas, sarkanas gvajāvas slāpju dzesēšanai. Tās bija skābas, tomēr tīkami atspirdzinošas. Sēdēdams atspiedies ar muguru pret sava baložkoka stumbru, noēdu veselu sauju gvajāvu, līdz nejutu vairs mutē kaltētāju. Bija jau pavisam tumšs, cikādes sāka savu spalgo, griezīgo koncertu, kas vai ausis plēsa pušu. Šī čirkstoņa liekas ne tikai izdrebinām klausītāja smadzenes, bet tai piemīt arī zināms vēderrunātāja efekts: cikāde, kas, šķiet, čirkstina savu dziesmu, sēdēdama jums uz pleca, patiesībā atrodas trīsdesmit soļu atstatu. Šie kukaiņi ir mazliet garāki par collu, blāvā smaragdzaļā krāsā, ar zeltainām acīm, viņu margojošie spārni atgādina baznīcu logu zaļgano stiklu.
Kamēr man galva dūca no cikādu pārskaļās dziesmas, pievērsu prātu mūsu pašreizējai problēmai. Tā kā mums baložu ķeršanas operācijā vajadzēja pieskaņoties mūsu operatīvās grupas milžu iespējām, bijām spiesti izvēlēties tieši šo vakaru, kaut arī mēness jau bija paaudzies, nevis kādu bezmēness nakti. Tas nozīmēja, ka mums jārīkojas ļoti naski un jānotver putni, izmantojot tumsas brīdi, kamēr vēl nav uzlēcis mēness un putniem nerodas iespēja mēness gaismā aizlidot.
Galu galā visi sapulcējās pie mana baložkoka apspriest stratēģiju. Ievērotie putni — skaitā pieci — atradās krip- tomēriju mežā diezgan lielā attālumā cits no cita, tādēļ nolēmām, ka vispirms jārāpjas mazākajā, visvieglāk pieveicamajā kokā pie pašas takas un pēc tam pakāpeniski jāapgūst visi pārējie. Ielencām šo koku, uzspīdinājām baterijas un žilbinoši spožo portatīvo prožektoru, vēršot gaismu tieši pret to zaru, kurā apmēram trīsdesmit piecas pēdas virs mums tupēja trekns samiegojies, pagalam apjucis balodis.
Pirmajā acu uzmetienā šķita ārkārtīgi viegli tikt augšā kokā un ar rokām vai tīklā notvert putnu, bet tuvākā apskatē atklājās citāda aina: koks bija izaudzis tā, ka tajā nevarēja uzrāpties, nesaceļot troksni un nesašūpojot pašu koku. Putns iztrūktos un bez atjēgas mestos biedējošajā, melnajā naktī. Čukstus noturējām ašu kara padomes apspriedi, bet balodis, kas nu jau bija pilnīgi pamodies, vēroja mūs ar laipnīgu interesi. Tika nolemts, ka seržants, gan visgarākais mūsu pulciņā, tomēr visprasmīgākais kokos kāpējs, uzrāpsies vienā no tuvākajiem kokiem, bet Džons Hārtlijs, kuram ir ļoti garas rokas, rāpsies citā. Tur augšā viņi centīsies izvietoties tā, lai varētu sagūstīt balodi. "Nolēmām tālāk neko neplānot, jo viss izskatās gluži citādi, ja šūpojas trīsdesmit piecas pēdas virs zemes.