Smagnējais, bet ļoti veiklais seržants sāka rāpties savā kokā, bet Džons Hārtlijs, īsts garkājtētiņš, — savējā. Balodis ļoti ieinteresēts, galvu piešķiebis un, šķiet, nepavisam neuztraukdamies, vēroja viņu tuvošanos. Kad seržants un Džons abi vienā laikā bija sasnieguši tā zara augstumu, uz kura tupēja balodis, viņi apstājās, lai atvilktu elpu, un pēc tam aizsmakušā čukstā paziņoja mums, ka seržants varot pa savu zaru parāpties uz priekšu tik tālu, lai ar tīklu aizsniegtu putnu. Mēs de-
dzīgi ieteicām viņam to darīt. Vērojām, kā viņš savus vairāk nekā simt divdesmit kilogramus dzīvsvara virza uz priekšu pa zaru, kurš izskatījās par trauslu, lai noturētu vāveri, nemaz jau nerunājot par tādu vīru kā mūsu melnkoka Goliāts; taču, mums par brīnumu, viņš sasniedza zara galu, nenogāzies ar visu zaru zemē.
Tur nokļuvis, viņš pagrieza tīklu vajadzīgajā stāvoklī. Kā jau iepriekš paskaidroju, tam ir cukurknaibļu forma ar tīkliņu katrā galā. Ja knaibles saspiež, putns paliek vidū, tīkla ietverts. Ieraudzījis tīklu, balodis pirmo reizi šķita iztrūkstamies. Tas nozīmēja, ka viņš piešķieba galvu uz otru pusi un mazliet sakustināja spārnus. Seržants redzēja, ka jāpievirzās vēl trīs pēdas tuvāk savam laupījumam, tātad jāuzrāpjas augstākā zarā. Tā kā balodis sāka kļūt tramīgs, mēs nolēmām izdzēst gaismu un lai seržants kā prazdams sasniedz vajadzīgo zaru tumsā. Pēc brīža, kad bija atskanējuši diezgan nepārprotami lāsti, viņš paziņoja uz leju, ka laimīgi nokļuvis jaunajā vietā.
Mēs no jauna uzzibinājām baterijas un ļoti pārsteigti konstatējām, ka balodis izmantojis tumsas brīdi, lai pabāztu galvu zem spārna un mirklīti nosnaustos. Kad atkal atspīdēja gaisma, viņš samulsis izvilka galvu no
spārna apakšas un izskatījās gaužām iztraucēts. Seržants ar izmisuma spēkiem tagad turējās pie cita, tikpat trausla zara un sakārtoja tīklu putna gūstīšanai. Elpu aizturējuši, vērojām, kā viņš virzīja tīklu arvien tuvāk balodim un beidzot to izmeta; tad ieraudzījām balodi pārsteidzošā veiklībā palecamies gabaliņu tālāk, tomēr spārnos tas nepacēlās un nakts tumsā nepazuda. Seržants, izmisīgi turēdamies pie zara, kas čīkstēja un liecās, pievirzījās vēl tuvāk un meta tīklu vēlreiz. Šoreiz abas tīkla puses sakļāvās un putns palika vidū; bet kustības bija bijušas pārāk straujas, zars ar visu seržantu strauji nošūpojās, un seržants, pūlēdamies noturēties, palaida vaļā tīkla turekli.
Šausmās gluži mēmi, vērojām tīklu krītam. «Cukurknaibļu» abas puses atšķīrās, mūsu dārgais sārtais balodis palika vienā tīkla pusē un jo viegli varēja aizlaisties. Tad krītošais tīkls aizķērās aiz zara un palika tur karājamies. Balodis pāris reižu laiski sasita spārnus, un mēs gaidījām, vai putns tūliņ neizķepurosies no tīkla un neaizlidos kriptomēriju biezokņa necaurredzamajā tumsā. Taču, vienreiz simboliski pamēģinājis glābties, tas īsta stoiķa mierā palika guļam, kas arī bija ļoti saprātīgi, jo tīkls tik tikko turējās uz zara.
Tagad mēs pamanījām vēl kaut ko. Zars, kurā karājās tīkls, atradās visai tuvu kokam, kurā bija uzrāpies Džons Hārtlijs. To redzēdams, Džons žigli notrausās no sava koka un tikpat žigli uzrāpās otrā, līdz viņu no tīkla šķīra tikai četru pēdu atstatums. Ļoti uzmanīgi, jo zars bija trausls un lokans, viņš sniedzās pāri tukšumam. Vienu mirkli domāju, ka rokas viņam būs par īsu, bet tad, dziļi atvieglots, ieraudzīju viņa plaukstas sakļaujamies ap tīkla augšpusi. Sārtais balodis piederēja mums.
Piesardzīgi Džons ielīda atpakaļ kriptomēriju zaļajā biezoknī, kur viņš pārvietoja mūsu guvumu no tikla vienā no mikstajām drēbes kulītēm, ko viņš un seržants bija paņēmuši līdzi. To izdarījis, viņš nešļavu saudzīgi laida virvē lejup. Kad tā iznira no kriptomēriju tumšzaļās zarotnes, es to bijīgi saņēmu plaukstās. Gaužām uzmanīgi pavēru kulīti un izcēlu balodi, lai parādītu Deivam. Putns rāmi gulēja man rokās, ij nedomāja spirināties, tikai mirkšķināja acis liegā izbrīnā par jauno piedzīvojumu. Tuvumā putna krāsa pat mākslīgā apgaismojumā bija ļoti koša un skaista: spārni un mugura palsā šokolādes toni, pats ķermenis un aste gandrīz lapsas kažoka rudumā, bet uz platajām krūtīm, kakla un galvas pār pelēko spalvojumu vizmoja ciklamenu sārtums. Putns patiesi bija izcili skaists.
Lūkojoties uz balodi, jūtot spalvu zīdu glaužamies pie pirkstiem, samanot ritmiskos sirdspukstus un elpu, manī modās dziļas skumjas. Šis bija viens no trīsdesmit trim atlikušajiem putniem; kuģa bojāejā izglābies savas sugas pārstāvis, kas kriptomēriju mežā kā uz nedroša plosta dzīvo pastāvīgās briesmās. Droši vien savā laikā mazs pulciņš dodo, pēdējie no šiem nekaitīgajiem nelidojošajiem putniem, gāja pretī savai bojāejai, kurā bija vainīgas cūkas, suņi, kaķi, pērtiķi un cilvēks, un pazuda uz mūžu mūžiem, jo nebija neviena, kas par viņiem parūpējas un sagādā patvērumu, kur viņi būtu varējuši vairoties, savu ienaidnieku neapdraudēti. Sārtajiem baložiem ar mūsu palīdzību vismaz ir lielākas cerības saglabāt savu sugu, kaut arī viņu skaits tik bīstami sarucis.
Bijām noņēmušies ar baloža gūstīšanu tik ilgi, ka pa to laiku bija uzlēcis spožs mēness, un, mums par lielu nepatikšanu, debesīs nebija neviena mākonīša. Jebkura cenšanās sagūstīt vēl kādu balodi būtu lemta neveiksmei, jo baložiem pārpārēm pietiktu gaismas aizlidot. Jau mūsu pirmais mēģinājums uzrāpties kokos, kur tie bija apmetušies, sacēla tos spārnos, un tie aizlidoja uz ieleju. Lūkot tiem izsekot uz turieni būtu bijusi bezjēdzīga laika iznie- košana. Nosvīduši klunkurējām pa slideno taku atpakaļ uz ieleju, kas mirdzēja mēnesnīcas saltajā gaismā, un nesām līdzi savu dārgo nastu — sārto balodi. Sapratām, ka nav iemesla gausties. Noķert vienu no trīsdesmit trim putniem tādā apkārtnē, turklāt ar pirmo piegājienu, man patiesi šķita kaut kas līdzīgs brīnumam.