Kad bijām nokļuvuši viesnīcā, nomazgājušies dušā un apkopuši dzēlējodu sakostās vietas, sapulcējāmies ēdamzālē.
Kādēļ lai mēs nenosvinētu savu veiksmi? — es ierosināju. — Kā būtu, ja mēs pasūtitu pāris duču austeru, mazliet cepta omāra ar salātiem un pēc tam rumā mērcētus banānus un uzdzertu virsū gardu baltvīnu?
Anna un Džons atbildēja, ka šāda viegla uzkoda viņiem būtu īsti pa prātam, un es nodevu pasūtījumu. Pēc brītiņa mūsu viesmīlis, kas atsaucās uz vārdu Horass, atgriezās.
Lūdzu, ser, — viņš sacīja, — man žēl omāru.
Kaut arī angļu valoda ir Maurīcijas oficiālā valoda, es šad tad ar to nonācu strupceļā. Maurīciešu paraša, piemēram, sacīt «par ko» kā saīsinājumu teicienam «ne par ko», ja viņiem pateicāties, prasīja zināmu laiku, līdz es pie tās pieradu. Nu atkal jauna problēma. Horasam žēl omāru. Viņš ir dzīvnieku aizsardzības biedrības biedrs, un varbūt priekšstats, ka cilvēki apēd šos gardos vēžus, vieš viņā tādas šausmas, ka viņš nespēj tos celt galdā? Līdz šim gan Horasa uzvedībā nekas mani nebija pavedinājis uz tādām domām, tomēr es nevēlējos aizvainot viņa jūtas.
Kādēļ jums žēl omāru, Horas? — es apvaicājos, sagatavojies izturēties smalkjūtīgi un maigi.
Tādēļ, ka omāru nav, ser, — Horass atbildēja.
Mēs tovakar ēdām zivis.
Atšķirībā no daudzām citām jūras operācijām tropos mūsu ekspedīcija uz Raundu uzskatāma par neapstrīdamu veiksmi; ja, protams, neņem vērā, ka Vehebs sasirga ar jūras slimību, Deivs dabūja saules dūrienu un es īstenībā būtu apbalvojams ar olimpisko zelta medaļu par ilgāko un sāpīgāko šļūcienu uz elkoņiem no kraujas, kāds pagaidām šajā salā konstatēts.
RAUNDAS SALA
Piecelšanās pulksten četros no rīta svešā viesnīcā vienmēr atskurbina prātu, īpaši, ja rūgta pieredze citās pasaules malās jums mācījusi, ka esat vienīgais ekspedīcijas loceklis, kurš ir pietiekams muļķis, lai ierastos laikā vai varbūt — lai vispār ierastos. Es ikreiz jūtos vainīgs, ja, viesnīcā uzturēdamies, ceļos augšā pārāk agri, apzinos,
ka man jāstaigā uz pirkstu galiem, lai neiztraucētu citus, mazāk ekscentriskus viesnīcas iemītniekus. Taču maldīšanās pa svešu teritoriju allaž saistīta ar grūtībām. Šajā gadījumā tās sākās ar to, ka, taustoties pēc elektrības slēdža, es apgāzu naktsgaldiņu ar visām mantām, kas uz tā atradās: lielo ūdens karafi, glāzi, pulksteni un trim brošūrām par Raundas faunu. Nākamais bija ūdens novilkšana tualetē (kanonāde, kas vērsta pret visiem gulētājiem), bet tam tūliņ sekoja ūdensvada ložmetējuguns, kad caurules atklepojās, un pēc tam iegrandās duša, kas šajā agrajā rīta stundā atgādināja Krakatava vulkāna izvirdumu 1883. gadā. Vienīgā patīkamā doma visā šajā drausmajā uzvedumā bija tā, ka man varbūt būs izdevies pamodināt savus biedrus, kuriem jau vajadzēja būt kājās.
Pēdīgi mēs pusaizmiguši ierāpāmies mašīnā, kur jau bija iekrauta visa ērmotā mantība, kas nepieciešama dzīvnieku gūstītājiem (maisi čūsku ievietošanai, tīkli, pudeles, virves, kinokameras un tālskati), un sākām braukt uz jahtklubu pa nakts lietus nospodrināto ceļu, kuram gar abām malām slējās čabošu cukurniedru sienas; jahtkluba piestātnē mums bija norunāta satikšanās ar pārējiem. Pusceļā mēs laimīgā kārtā sastapām Deivu, kurš stingrā pārliecībā drāzās ar savu auto uz aplamo pusi. Par laimi, viņš mūs ieraudzīja, apgrieza mašīnu un pievienojās karavānai. Drīz pēc tam panācām Vehebu; viņš bija apturējis mašīnu zem kāda koka un gaidīja, lai parādītu mums ceļu; viņa platais, priecīgais skolas puikas smaids bija tik draiskulīgs un rosinošs, ka mēs ne tikai tūliņ sākām ticēt savas misijas veiksmei, bet mums gandrīz pat šķita, ka piecelties pulksten četros no rīta nemaz nav grūti, lai visu godam paveiktu.
Nonākuši jahtkluba teritorijā, novietojām mašīnas zem kokiem. Cerēdami, ka jahtkluba dārznieki mūs nepamanīs, mēs ar Džonu nogriezām garas vicas no bugenvilu dzīvžoga, lai nodrāztu iesmus ķirzaku ķeršanai. Tad, paņēmuši ar pārtiku un ekipējumu piebāztās somas, devāmies uz piestātni, kur ieraudzījām savu kuģīti.
Ar mazītiņo priekšklāju, slēgto komandtiltiņa platformu un apjumto, bet citādi visiem dabas untumiem padoto klāja vidusdaļu (ar pulētiem soliem ap stūres telpu) tas atgādināja mazu velkonīti. Kuģītim bija strups priekšgals, diezgan izliekts korpuss, kuram trūka jebkādas grā
cijas, bet kurš man iedvesa uzticību kuģa navigatora spējām. Uz kuģim piestiprinātās vara plāksnes bija lasāms, ka tas uzbūvēts pirms gandrīz divdesmit gadiem, turklāt — bezmaz vai neticami — Kolčesterā. Savas gaitas tas bija sācis ar visai bravūrīgo vārdu «Corsair», bet nu bija pārdēvēts par «Dorade».
Uz kuģīša jau bija priekšā cilvēki: ne tikai ļoti elegantais kapteinis cepurē ar nagu un pirmais virsnieks, kas izskatījās kā Haile Selasi jaunībā, bet arī mazs, brūns vīriņš — ūdenslīdējs (droši vien gadījumam, ja mēs gra- sītos grimt), cienījams musulmaņu advokāts (Veheba draugs), Tonijs Gārdners un trīs mežniecības darbinieki (kuri arī, tā sakot, «piederēja» Vehebam); vēl bija ērmots, korpulents kungs ar savu apaļīgo, it kā pusaizmi- gušo sievu un divām citām dāmām, visi saģērbušies tādās drēbēs, kas šķita daudz piemērotākas regatei nekā braucienam uz primitīvo Raundas salu. Kad šai sabiedrībai piebiedrojās Vehebs, Tonijs un visi pārējie no mūsu bara, man neviļus ienāca prātā, ka mēs atgādinām ļoti ekscentrisku, neizvēlīgi salasītu indivīdu kolekciju.