Iznesuši visu krastā un novietojuši drošībā, vīri sagaidīja laivu paceļamies un lēca laukā uz plakanās klints ar tādu atspērienu, ka ik nervs notrīcēja; vajadzēja drošas kājas un vērīgas acis, lai uz slidenā akmens notrāpītu īsto vietu.
Ja mūsu laiva, kas cēlās desmit vai divpadsmit pēdu augstumā un atkal krita lejup, būtu ar dibenu atsitusies pret aso klinti, tā ar visiem, kas tajā atradās, būtu da
žās sekundēs aizrauta pie Neptūna. Ūdens ap klinti šeit ir apmēram četras asis dziļš.»
Kad «Dorade» cēlās un grima zilajos, it kā nopulētajos viļņos, es sapratu, ko rakstīdams bija domājis Paiks. Vairīdamies no klintīm, mēs tuvojāmies salai, un es nespēju saskatīt nevienu vietiņu, kur krastā varētu izkāpt dzīvs radījums, kam nav kalnu kazas veikluma.
Kur tad ir piestāšanās vieta? — es vaicāju Tonijam.
Tur, — viņš atbildēja, ar roku norādīdams uz šķietami vertikālu klints sienu. — Tur atrodas plakanā klints, kur malā izcēlās Paiks.
Uzmanīgi ieskatījies, es ar pūlēm ieraudzīju klints plakni apmēram ēdamistabas galda lielumā; pret to visai iespaidīgi sitās zilā jūra.
Tur? — es neticīgi jautāju.
Turpat, — Tonijs atteica.
Es neesmu pārmērīgs skeptiķis, — ieminējos, — bet man gan šķiet, ka jābūt sevišķi veikla gekona un šerpas krustojumam, lai nolēktu tieši uz tā akmens.
Neraizējies, Džerij, — Vehebs smiedamies sacīja, — vairāk kā vienreiz arī tu nevari nomirt.
Zinu, — es atteicu, — tieši tādēļ negribu izmantot šo iespēju pirms laika.
Rāmākā diena, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Mums nebūs ne mazāko grūtību, — Tonijs nopietni sacīja.
Uz kuģīša sākās liela rosme, nograbēja enkurs, slīdēdams pāri kuģa reliņiem un iegrimdams apmēram četrdesmit pēdu dziļajā ūdenī, kas bija dzidrs kā džins.
Tā ir ala, kurā Nikolā Paiks patvērās, kad uzbruka ciklons, — paskaidroja Vehebs, norādīdams uz pusmē- nesveidā izcilni netālu no pietauvošanās vietas.
Griesti ir iegruvuši, bet apveids saglabājies, — piebilda Tonijs.
Es raudzījos uz klints izcilni, ko tagad klāja spīdīgi melni dūņlēcēji (kas, kūņojoties pa akmeņiem, nemaz neatgādināja zivis) un vesels bars sarkanu un violetu krabju, un atcerējos Paika aprakstus, no kuriem šausmās mati ceļas stāvus. Ar godbijību domāju par to, ko viņš piedzīvojis.
«Kaut arī mēs bijām rīkojušies naski, dabas spēki tomēr bija vēl rosīgāki; pusseptiņos jūra pēkšņi sāka spēcīgi bangot, un drīz vien desmit līdz divpadsmit pēdu augsti viļņi triecās pāri plakanajai klintij, kur pirms divām stundām bijām izkāpuši krastā. Viļņi aizskaloja mūsu ūdensmuciņas, kas atradās ap piecdesmit jardu no krasta apmēram divdesmit piecu pēdu augstā piekalnē; un drīz vien tie skalojās līdz alai, gandrīz sasniedzot vietu, kur mēs stāvējām, nepatikā vērodami notiekošo, jo viļņi nogrieza mums atkāpšanās ceļu.
Kuģīša kapteinis, redzēdams, cik pēkšņi laiks mainījies, pacēla enkuru, grieza kuģīti apkārt un drīz vien augstajos viļņos izzuda mūsu skatienam.
Tagad galvenais uzdevums bija glābt visu, kas glābjams; taču vēl nebijām darbu pabeiguši, kad uzbruka tumsa; visu debesi aizsedza smagi mākoņi. Pērkona varenā granda sadrebināja kalnu, zibeņu spožās šautras, kas ik pa brīdim uzliesmoja, apgaismoja putojošos, rēcošos ūdeņus mums pie kājām; ūdens mežonīgā spēkā triecās pret klintīm un izmērcēja mūs līdz ādai.
(Jn tad, lai padarītu mūsu stāvokli vēl smagāku, sākās lietusgāze; straumes šalkoja lejup no kalna, izveidodamas divdesmit pēdas platu ūdenskritumu un nesdamas līdzi dažāda lieluma akmeņus, kuri ar varenu spēku triecās pret zemi un pēc tam ieripoja jūrā, šad tad uzsitot šļakatas, kas mūs sāpīgi šaustīja. Mēs tupējām ieslodzīti alā, jūra soli pa solim lauzās mūsu mājoklī, piespiezdama mūs atkāpties alas visdziļākajos kaktos un cieši turēties, lai netiktu aizskaloti. Tas viss bija pārāk satraucoši, lai būtu patīkami, un mēs sapratām, ka jādara kaut kas, lai glābtos no šīs bīstamās situācijas.
Dienu iepriekš klints augšmalā bija stingri piestiprināta virve, un viens tās gals karājās virs aizas, kas veidoja pārkaru jumtu mūsu alai, taču diemžēl virve bija piestiprināta zemākajā pusē, kur gāzās visspēcīgākā lietus straume. Par laimi, virve bija gara, mans biedrs, izlīdis no sava patvēruma, nogaidīja izdevīgu brīdi un satvēra virvi, tad, turēdams to visiem spēkiem, ievilka alā un, virzot tālāk no ūdenskrituma, aizstiepa līdz izcilnim klinti, kas slējās kā stāva siena pēdas trīsdesmit virs mums. Nekad neesmu redzējis cilvēku rīkojamies drosmīgāk, ar lielākām dzīvības briesmām, jo pietiktu viena aplama soļa, un nekas viņu nespētu glābt; arī tagad kāds akmens krizdams viņam stipri sadauzīja galvu un sānus.
Nekas nespēja iebiedēt drosmīgo, mazo puisi, kurš bija vieglākais un mazākais no mums visiem, kad viņš pirmais rāpās pa virvi augšup; atzīstos, ka tas brītiņš, kamēr mēs gaidījām signālu, ka viņš nokļuvis augšā sveiks un vesels, bija drausmīgi saspringts, jo tikai laimīgs gadījums noteiks, vai virve izturēs un vai viņam pietiks spēka cīnīties pret vēja un lietus brāzmām.
Beidzot, mums par lielu prieku, izdzirdām cauri elementu rēkoņai ilgi gaidīto saucienu «Viss kārtībā!». Nākamais rāpos es; atstājis mugurā tikai vecu zilu kreklu un kājās bikses, satvēru virvi, sašūpojies uzlēcu uz klints izciļņa un sāku sprīdi pa sprīdim rāpties augšup. Tā bija gaužām nepatīkama būšana — šūpoties gaisā starp dzīvību un nāvi, jo viena vienīga nepareiza kustība būtu mani nogāzusi drausmajā bezdibenī, kas rēgojās lejā. Pēc brīža biju ticis tik tālu, ka varēju ar kājām atspiesties pret klints sienu; izdzirdu drauga mudinošo balsi, kas šķita skanam no mākoņiem. Jutos bezgala pateicīgs, kad nokļuvu augšā, kaut ari noberztās rokas un kājas asiņoja un augums bija vienās skrambās, nemaz nerunājot par to, kā bija ap dūšu.»