Mūsu izcelšanās Raundas krastā nebija ne tuvu tik šausminoša kā Paika piedzīvojums. Tikko enkurs ieķērās okeāna dibena smiltīs, Tonijs un ūdenslīdējs, paņēmuši katrs pa tauvai, veikli kā ūdri pārslīdēja pār kuģa malu un pietauvoja «Dorade» pie krasta. Gluži kā zirneklis izstiepj zīda pavedienu un gaida, līdz tas aizķersies, lai pēc tam izmantotu to par galveno ceļu, arī šīs divas tauvas kļuva par mūsu ceļvedēm uz krastu: pie tām turoties, mums vajadzēja aizvilkt laiviņu līdz krastam. Mēs iekrāvām tajā pārtikas grozus un ekipējumu, ierausāmies paši un ļāvām, lai mūs izvelk krastā.
Saule bija noslēpusies aiz salas pakalniem, un mēs, nokļuvuši tiešā tuvumā, pirmo reizi redzējām, cik dīvains ģeoloģisks veidojums ir Raunda. Visa sala sastāvēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas izklāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem, arkām un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārējais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm.
Taču nebija laika nodoties drūmām pārdomām par to, kas mūs šeit sagaida, jo klāt bija riskantais izcelšanās bridis. Tas, protams, nebija pielīdzināms grūtībām, ko vajadzēja pārvarēt Paikam tieši šajā pašā vietā, bet, kaut arī bija pats rāmākais laiks, kādu vien biedri spēja atcerēties, kuģītis tomēr cēlās un grima apmēram trīs pēdu augstos viļņos, un tā dibens nokrakšķēja ikreiz, kad atsitās pret kādu klintsakmeni. Izcelšanās malā pati par sevi nebija bīstamāka operācija kā pārkāpšana no šū- puļzirga uz bērnistabas galdiņu, bet iespēja, ka pat šai rāmajā laikā šķietami viegls vilnītis var uztriekt laivu uz kādas klints, lika apzināties, kā sašķīstu mūsu kauliņi, ja gadītos iegrūst kāju starp laivu un krastu. Taču mēs ar visu bagāžu izkļuvām malā bez kļūmēm. Savākuši savus grozus un somas, sekojām Vehebam un Tonijam augšup pa nogāzi starp dīvainiem klinšu veidojumiem.
Vai tiksi augšā šajās klintīs? — Deivs aizelsies jautāja. — Vai tie nav vistrakākie briesmoņi, kādi jebkad redzēti? Raundas Lielais Kanjons.
Baltastes faetonputns planēja gaisā virs mums kā ziloņkaulā izgriezts Maltas Krusts un stulbi ķērca. Deivs apstājās, lai izslaucītu sviedrus no acīm, un atbildēja putnam kaut ko, kas putna valodā laikam nozīmēja rupjas lamas. Putns iztrūkās un aizlidoja pa vējam.
Vai tie, sasodīts, nav skaistākie putni, kādus tu jel kad esi redzējis? — Deivs jautāja.
Es neatbildēju. Stiepdams grozu, kas bija piekrauts ar ledū dzesinātu dzērienu pudelēm, kinokamerām un tālskatiem, nespēju ievilkt elpu, lai imitētu putnu balsis vai izteiktu kaut vai vārdu, un brīnījos, kā Deivs to visu spēj. Klints virspuse šķita līdzena un gluda, taču dažuviet bija segta ar plānu garoziņu, kas jebkurā mirklī varēja nolobīties kā āda no pārsauļotas muguras, bet citur — smalkām granulām izvagota. Ja uz viena vai otra seguma spēra neuzmanīgu soli, kāja paslīdēja, un tas nozīmēja vai nu nobraukt kādu jardu atpakaļ, vai arī ar pieaugošu ātrumu noripot lejā un iekrist jūrā. Lai gan pulkstenis vēl rādīja tikai septiņi, gaiss bija karsts, mikls, sāls piesātināts, un sviedri mums plūda aumaļām. Nešļava kļuva ar katru soli smagāka, un nogāze, jo augstāk kāpām, šķita topam aizvien stāvāka. Vehebs apstājās krietnu gabalu virs mums un skatījās lejup, smai- dīdāms un slaucīdams sviedrus no savas bronzas krāsas sejas.
Nav vairs tālu! — viņš uzsauca. — Drīz būsim pie piknika koka.
Es lūkojos uz to pusi, uz kuru viņš rādīja, un augstu virs mums (tikpat nesasniedzamā augstumā kā Everesta virsotne) ieraudzīju pandāna vēdekļveida lapu puduri, kas aicinoši māja mums it kā ar zaļām rokām. Man likās, ka pagāja mūžība, līdz sasniedzām koku, kurš balstījās uz resnām saknēm kā uz kājām. Mēs laimīgi apmetāmies atpūsties pavēnī mazajos laukumiņos, kur krita lapu vēdekļu ēna, nolikām turpat arī pārtiku un sašķirojām medībām vajadzīgās mantas. Kamēr mēs rīkojāmies, no dažādām alām visapkārt, it kā burvja stabulītes piesauktas, saradās vesels bars lielu, treknu, mirdzošu scinku ar spožām, saprātīgām acīm.
Skat! — ieķērcās Džons, un aiz satraukuma viņam aizsvīda brilles. — Paskatieties! Telfērs!
Jā, jā, — Vehebs apstiprināja, starodams priekā par Džona sajūsmu. — Ļoti drošas ķirzakas. Un sarodas vienmēr, kad zem koka tiek rīkots pikniks, vēlāk mēs viņas pacienāsim.
Vai jūs jebkad esam redzējuši tādas sasodītas nekauņas? — Deivs jautāja. — Paskatieties tikai uz šīm nekrietnelēm. Drošas kā tādi mājas truši.
Scinki bija skaistas ķirzakas ar smagnēju, stūrainu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Tuvodamās mums ar graciozām, slīdošām kustībām, tās turēja galvu augstu paceltu un bez kautrēšanās rāpās pāri mūsu mantu kaudzēm. Ada ķirzakām bija tīkamā brūnā vai pelēkā krāsā, taču, kad uz tās noteiktā leņķī atmirdzēja saules stari, gludās zvīņas kā skaista mozaīka pēkšņi iezalgojās violetā, zaļā, koši zilā un zeltainā tonī, gluži kā varavīk- šņaina eļļas kārtiņa ceļa grambā satecējušā ūdens peļķē. Šis scinks — Telfēra scinks jeb telfērs — piederēja pie tiem dzīvniekiem, kurus mēs tieši gribējām sagūstīt; un te nu apsveicēju delegācija bez baiļu pārbaudīja mūsu mantas tikpat rūpīgi kā viscentīgākie muitas ierēdņi.