Tā kā šie dzīvnieki, šķiet, paši vēlējās, lai tos sagūsta, mums visprātīgāk likās pievērst uzmanību divu citu sugu pārstāvjiem, kas bija ieradušies reizē ar scinkiem. Viens bija Gintera gekons, par kuru domā, ka uz salas palicis tikai pieci simti šās sugas pārstāvju, otrs — mazs scinks,
kas, pēc Tonija un Veheba informācijas, esot sastopams vienīgi Raundas augstākajās vietās. Tonijs ieteicās, ka būtu labi vispirms pameklēt Gintera gekonus, jo tie dzīvojot palmu audzēs salas rietumu nogāzēs, kur patlaban saule tik traki necepina.
Pirms devāmies ceļā, Vehebs ceremoniāli izcēla dienas gaismā tarbu ar salmu cepurēm, kuras viņš katram no mums bija paņēmis līdzi. Vairumam cepuru bija ļoti platas malas, un tās bija domātas mums — viesiem. Beigu beigās viņam pašam atlika cepure, kas piederēja viņa sievai, — ar sārtu lenti zem zoda sasienama eleganta balta salmu platmalīte. Vehebs lielā nopietnībā to uzmauca galvā un bija mazliet pārsteigts, kad mēs sākām smieties.N
Bet saule tiešām neganti karsē, — viņš nopietni sacīja, — un cepure ir vajadzīga.
Un jūs, Veheb, izskatāties tajā ļoti skaists, — Anna viņu mierināja. — Neliecieties gar viņiem ne zinis. Viņi gluži vienkārši skauž, tāpēc ka paši nav tik glīti.
Tā nomierināts, Vehebs mūs apveltīja ar savu starojošo smaidu un visu dienu nostaigāja smieklīgajā galvas rotā.
Nobraukuši apmēram trīs ceturtdaļas salas garuma, izcēlāmies krastā tās austrumu pusē un tagad pa nogāzēm devāmies ziemeļu virzienā, iedami pa skrajajām Raundas palmu audzēm un lauzdamies cauri pandānu biezokņiem; šie koki bariņos auga uz kailās kalna nogāzes. Lietus un pēdējais ciklons (delikāti un ļoti nepiemēroti nosaukts par «Zervēzu») vietumis bija sagrauzis mīksto tufu, izveidojot gludas, garas ieloces un dziļas grambas kalna nogāzē no kraujas augšas līdz pat jūrai, nesot līdzi no kalna virsotnes atlikušo augsni un iespaidīga lieluma akmeņus. Dažas izrautās grambas vietām bija desmit līdz piecpadsmit pēdu dziļas un četrdesmit līdz piecdesmit pēdu platas. Kamēr, smagi elpodams un sviedriem noplūdis, rāpos uz priekšu pa asajām radzēm, es sarūgtināts domāju, ka šī Mēness virsmai līdzīgā postaža radīta ar cilvēka palīdzību.
Izvērsušies paguvām noiet tikai simt jardu, vērodami katru lapu puduri cerībā kaut ko ieraudzīt, kad Vehebs dziedot paziņoja, ka uzgājis Gintera gekonu. Mēs elsdami un pūzdami kūlāmies pāri sakarsušajām klintīm, bridām pa nīkulīgajām nezālēm, kas atgādināja tīteņus un vietumis veidoja paklājus, kuros ziedēja palsa lavanda un kaut kādas iesārtas puķītes un kuri, par spīti trušiem, varonīgi, kaut arī veltīgi, centās pasargāt augsni no lietus un vēja uzbrukumiem. Kad nokļuvām pie Veheba, viņš parādīja ar roku uz pandāna lapu čemuru stumbra augšgalā. Iztrausis sviedrus no acīm, es palūkojos augšup un beidzot ieraudzīju ķirzaku, kas ieplestām kājām bija pieplakusi ar pelēkbrūno, ķērpja krāsas plankumiem izraibināto ķermeni pie koka stumbra un acīmredzot jutās pārliecināta, ka krāsā saplūst ar koka mizu. Tas bija ļoti liels gekons, apmēram astoņas collas garš, ar lielām zeltainām acīm un mazītiņam šķīvītim līdzīgu paplašinājumu katra pirksta galā; ar šiem piesūcekņiem ķirzaka tikpat kā muša spēj noturēties uz pilnīgi gludas virsmas. Ķirzaka turējās pie koka, juzdamās pietiekami labi nomaskēta un vērodama mūs ar zeltainām, brūni punktotām acīm, kurām bija vertikāli redzokļi, kas tām piešķīra zināmu līdzību ar kaķa acīm.
— Nu paskat viens cilvēks! — Deivs elsa. — Saso- dlts, vai tas nav lielākais gekons, kāds jebkad redzēts? Kas par varenu eksemplāru!
Mazliet pastrīdējušies, nolēmām, ka gods sagūstīt pirmo ķirzaku pienākas Deivam. Viņš nostājās labi stingri, tad pastiepa bambusa makšķerkātu uz priekšu, un cilpa kāta galā ievizējās saulē kā zivs zvīņas. Klusībā piesaucu dievu, lai šī vizma nenobiedētu gekonu, taču ķirzaka palika nekustīgi karājamies un draudzīgi mūs uzlūkoja. Mēs visi stāvējām, elpu aizturējuši, kamēr Deivs virzīja cilpu collu pa collai tuvāk dzīvniekam. Nu tā jau šūpojās gekonam pašā degungalā. Bija pienācis izšķirīgais mirklis, jo cilpu vajadzēja dabūt pāri ķirzakas galvai un ātri savilkt ap resno kaklu, dzīvnieku ne- nobiedējot. Lēnām, pa drusciņai vien, Deivs vilka cilpu gar palmas stumbru. Kad tā jau gandrīz skārās gekonam pie purna, dzīvnieks pacēla galvu un ieinteresēts uzlūkoja dīvaino priekšmetu. Mēs visi sastingām. Pagāja vairākas sekundes, un tad Deivs, liegi un uzmanīgi, it kā rīkotos ar zirnekļa tīklu, milimetru pa milimetram uzmauca cilpu pāri ķirzakas galvai. Nu viņš dziļi ievilka
elpu un ar strauju rāvienu sažņaudza cilpu ap gekona kaklu. Gekons pieķērās ciešāk pie zara, pieplaka tam kā pielipināts un, nelaizdamies vaļā, sāka purināt galvu, lai atbrīvotos no neilona auklas. Tagad vajadzēja satvert gekonu, pirms tas sāk pārāk stipri spārdīties, lai neilona aukla neievainotu kakla maigo ādu. Te nu lieti noderēja Džona sešas pēdas un divas collas garais augums. Viņš aši saķēra un nolieca zaru, ar roku satverdams gekonu, tiklīdz tas bija aizsniedzams.
— Rokā ir! — viņš triumfā drebošā balsī ieķērcās.
Neilona aukla saudzīgi tika noņemta no gekona samtaini mīkstā kakla un pats dzīvnieks iebāzts audekla kulē. Turpinājām ceļu un konstatējām, ka Gintera ge- koni sastopami daudz biežāk, nekā mums bija stāstīts, kaut gan varbūt tādēļ, ka salas šī puse ar samērā biezu mežu apaugušām nogāzēm acīmredzot bija to iecienīta apmešanās vieta, jo te atrodama gan ēna, gan barība vai, pareizāk sakot, tik daudz ēnas un tik daudz barības, cik nu Raundas spartiskie apstākļi atvēl. Apmēram stundu cīnījāmies uz priekšu, piesardzīgi rāpdamies pāri aizām, kāpelēdami pa izkropļotajām nogāzēm, kur viens neuzmanīgs solis iekustināja akmeņus, kas rībēdami gāzās lejup bezdibenī, raujot līdzi sausa tufa lavīnas. Ik pa brīdim mums turpat pie kājām izlēca raibi truši, un daudzās vietās mēs redzējām viņu posta darbus: apgrauztus tīteņus, jaunas palmiņas ar nokostām galotnēm; truši bija arī nogāzē kārpījuši alas, tā vēl pastiprinot eroziju.