Bijām nogājuši ceturto daļu salas apkārtmēra. Saule, kas sākumā atradās aiz salas blīvas, tagad pacēlās virs tās. Sajūta bija tāda, it kā mēs piepeši būtu nostājušies pretī lielas krāsns atvērtajai mutei. Gaiss, ko vajadzēja ieelpot, šķita kā bieza, stipri pārsālīta zupa. Marsa ainavām līdzīgā apkārtne svelmē mirguļoja tā, it kā viss atrastos zem ūdens.
Man patika vērot savus ceļabiedrus. Anna bijā aizgājusi kaut kur nomaļu, un tā pulciņā bijām vīri vien. Vehebs ar ērmīgo platmalīti galvā nopietni lūkojās uz palmu galotnēm, kaut ko savā nodabā dungodams un ik pa brīdim izvilkdams no kabatas papīra turziņu ar salipušām konfektēm, kuras piēdāvāja mums. Garais, neveiklais Džons, kura brilles ik mirkli draudēja pilnīgi aizsvīst, trīcēja nepacietībā un bija stingri apņēmies nezaudēt velti ne sekundi šajā herpetologijas paradīzē, par kuru bija tik ilgi sapņojis un tik daudz runājis. Un Deivs ar taures skaņai līdzīgo balsi, trauksmains un jūsmīgs, superlatīviem piebārstītu valodu, kuru turklāt kuplina dzīvnieku balsu imitācijas daudz dāsnāk, nekā vajadzētu «Vecā Makdonalda fermas» veiksmīgam iestudējumam. Un tad vēl Tonijs, ģērbies izbalējušā zajā kreklā un haki krāsas biksēs, kā hameleons saplūzdams ar apkārtni; uz katru jautājumu viņš atbildēja ar veselu informācijas plūsmu un bija vissaprātīgākais un organizētākais no mums visiem. No maza groziņa viņš prata izburt, šķiet, itin visu, sākot ar karstu tēju un beidzot ar marmelādes maizītēm, sākot ar aukstu gaļas sautējumu un rīsiem un beidzot ar apelsīnu sulu. Mani tik dziļi ietekmēja viņa burvju mākslinieka spējas, ka likās: vajadzētu tikai palūgt, un Tonijs uzburtu mielasta galdu ar svecēm, kan- delabriem, salvetēm un smokingiem, tā ka mēs varētu apsēsties Raundas melnajās nogāzēs un iebaudīt maltīti atbilstoši mītam, kas apgalvo, ka tieši tā angļi dzīvojot tropos.
Pēc pāris stundām bijām sagūstījuši visus Gintera ge- konus, cik mums bija atļauts savākt, un, pie dzīvām miesām cepdamies, sēdējām uz niecīga ēnas paklājiņa, ko mums sagādāja sīku palmiņu grupa. Džonam izdevās atklāt savā augumā sešpadsmit jaunas locītavas un saritināties tik mazā laukumiņā, kas būtu bijis par niecīgu, lai uz tā novietotos toiterjers. Vehebs aptinās ap palmas stumbru un piedāvāja lipīgās konfektes, kas lieliski radīja slāpes. Tonijs tupēja, atspiedies ar muguru pret tīteņiem apaugušu klinti, un pilnīgi saplūda ar šo fonu, tikai brīžiem mūs nobiedēja, iznirdams no turienes, kad, klusi un negaidot, gluži kā Cešīras Kaķis, paliecās uz priekšu, lai piedāvātu mums apelsīnu dzērienu vai marmelādes maizīti. Deivs bija izstiepies garšļaukus trijos zupas šķīvja lieluma ēnas laukumiņos un uzsācis ilgas, strīdīgas sarunas ar faetonputniem, kas ar savām garajām, adatām līdzīgajām astēm un smailajiem spārniem un knābjiem meta mums apkārt līkumus, planēja lejup kā krītošas zvaigznes, turklāt nemitīgi izgrūzdami spalgus, žēlus brēcienus. Vehebs mūs iemācīja, kā, paplivinot kaut ko baltu — mutautu, čūsku kulīti vai kreklu —, var pievilināt putnus pavisam tuvu. Šis kairinājums kopā ar Deiva sacelto kakofoniju panāca, ka drīz vien mums apkārt lidoja, griezās, piķēja un klaigāja divdesmit vai trīsdesmit faetonputni kā baltas putas pret zilajām debesīm.
Un tagad? — iejautājās Džons, jau kļūdams nepacietīgs pēc īsā atpūtas brīža. — Ko darīsim tālāk?
Nu, — Tonijs ierunājās, iznirdams no fona, — ja jūs vēlētos… ja jūs, proti, vēlētos sagūstīt mazos scin- kus, tad ziniet, ka tie mitinās kalna virsotnē, tātad rāpsimies vien augšā.
Viņš norādīja ar īkšķi uz aizmuguri. Man likās, viņš joko. Nogāze, pa kuru tikām rāpušies, bija tik stāva, ka neviļus radās vēlēšanās, lai viena kāja būtu pēdas trīs garāka par otru, bet krauja mums aizmugurē pacēlās tik vertikāla, ka atgādināja svelmē tītu Jungfravas smaili, drausmu un bīstamu, turklāt — cik tālu acs sniedza — bez izciļņiem, ko aizķert ar roku vai pret ko atbalstīt kāju.
Man pret tevi, Tonij, jau radas simpātijās, — es sacīju, — tomēr tev vajadzēja apvaldīt šo karātavu humoru, kas tev, šķiet, piemīt. Ja cilvēks, piemēram, ar manām proporcijām un manu jauneklīgumu, uzņemtu nopietni to, ko tu saki, viņu, dzirdot tavu asprātīgo ierosinājumu, ķertu trieka.
Es nemaz nejokoju, — Tonijs atteica. — Sis ir labākais ceļš uz virsotni un nemaz nav tik grūts, ja iet līkločiem.
Līkločiem! —.iesaucās Deivs. — Kas tās par sasodītām aplamībām? Lai te izlīkumotu līdz augšai, ir jābūt kalnu kazai ar piesūcekņiem pie kājām.
Varat man ticēt, ka nepavisam nav tik traki, kā izskatās, — Tonijs ciešā pārliecībā noteica.
Bet mums taču ir skābekļa maskas, — atjēdzās Vehebs. — Ja varēsim netērēt elpu, līdz sasniegsim virsotni, būs krietni vieglāk.
Nesaprotu, kas man lika ar jums sapīties, — es sacīju, — un vēl vairāk nesaprotu, kāda vilka pēc biju tik liels muļķis, ka vispār braucu šurp.
Bet tu taču nebūtu gribējis atteikties no šī piedzīvojuma? — neticīgi jautāja Džons, it kā es nupat būtu izteicis drausmīgus zaimus.
Nē, — es atzinos, sliedamies kājās un paņemdams kameru. — Droši vien ne. Tādēļ jau arī mēdz sacīt, ka vecs muļķis esot visbriesmīgākais muļķis. .
Un mēs sākām rausties pa stāvo krauju augšup. Kaut arī negribīgi, mums tomēr vajadzēja atzīt, ka Tonijam bijusi taisnība un ka pa krauju, kas, no lejas raugoties, šķita nepieveicama, tomēr kaut kā varēja uzrāpties, ja līkumoja kā piedzēries simtkājis. Reižu reizumis mūs nobiedēja spalgi, raganīgi brēcieni, kas likās nākam no zemes dzīlēm. Vainīgi acīmredzot bija sarkanastes fae- tonputni, kas tupēja savās alu ligzdās zem sacietējušās lavas plātnēm un pūlējās mūs aizbiedēt. Putni bija nelielas kaijas augumā, ar zīriņam līdzīgu galvu, lielām, mirdzošām acīm un knābi zīmoglakas sarkanumā. Spal- vojums uz galvas, krūtīm un spārnu galos bija maigā, vizmainā rožsārtā krāsā, it kā putni būtu izpeldināti īpašā krāsas šķīdumā. Kad ar negantajiem brēcieniem mūs aizbiedēt neizdevās, putni palika mierīgi tupam un blenza uz mums. Stulbā paraša sēdēt rāmi ligzdā, paļaujoties liktenim, ir galvenais cēlonis to apkaušanai, jo šie putni ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aizved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos.