Pusdienas svelme kļuva nepanesama. Ikreiz, kad bijām pārvarējuši kādu nogāzi, cerēdami, ka esam sasnieguši kalna virsotni, mums priekšā paslējās jauna klints. Beidzot tomēr patiesi aizrāpāmies līdz samērā līdzenai vietai, ko klāja viscaur izmētāti klinšu bluķi; tie šķita kā nejauši nokrituši tieši no debesīm. Šeit bija vēl daudz karstāk nekā kraujā, jo starp klintīm auga vienīgi panīkuši tīteņi, tuvumā nebija pat vissīkākā pandāna, kas mestu jel kādu ēnu. Gintera gekonus šeit neredzēja, toties šaudījās apmēram četrarpus collas gari mazie scinki ar garu asti, smailu galvu un tik niecīgām kājiņām, ka ķirzakas drīzāk izskatījās pēc čūskulēniem. Tās slīdēja pa klinšu starpu kā dzīvsudraba pilieni, ņirbēja kā kolibri.
— Nu, paskatieties tikai uz šīm! Paskatieties uz viņām! — Deivs elsa. — Sasodīts, vai tās nav mazākās ķir- zaciņas, kādas jebkad redzētas? Vai tie nav vieni burvīgi knēveļi?
Spožacainie scinki, naski un žigli kā lietus pilieni uz loga rūts, kustējās, ne mirkli nepierimstot, nepavisam nenojauzdami, cik ļoti tiek cildināti. Gludās, sīkās gaišpelēkās un kafijkrāsas zvīņas saulē zvīgoja, un ķirza- ciņas ne mirkli nepārtrauca nopietno barības meklēšanas uzdevumu, izņemot gadījumus, kad tās rotaļīgi saslējās viena pret otru, ja steidzīgajā gaitā divu celi krustojās. Deivs noslaucīja rokas gar biksēm, stingri satvēra ķirzaku ķeramo makšķeri un tuvojās samērā lielam, skaisti veidotam scinkam, kas pārbaudīja visas klinšu plaisas ne mazāk rūpīgi kā Skotlendjarda detektīvs, kurš lielā īres namā meklē narkotisko vielu kontrabandistus. Scinka centība un nopietnība darbā droši izpelnītos jebkura policijas priekšnieka augstāko atzinību. Ķirzaka nelikās ne zinis gar Deiva nodomiem.
Nāc nu, mazulīt, nāc! — Deivs dūdoja, Jaudams cilpai aicinoši šūpoties. — Nāc, ko kavējies!
Viņš šūpoja cilpu ķirzakai pie paša deguna, līdz neilona vizma pievērsa dzīvnieka uzmanību. Tas apstājās un pacēla galvu. Deivs veikli uzmeta cilpu ķirzakai pār galvu, pievilka un pacēla makšķerkātu. Bet tikpat labi laikam varētu censties sagūstīt varavīksni. Gludās zvīņas veidoja it kā nopulētu virsmu neilona auklai, un ķermeņa svars palīdzēja ķirzakai bez grūtībām izslīdēt no cilpas. Gekons nokrita apmēram no sešu collu augstuma, taču šis īsais lidojums viņu nepavisam nenobiedēja. Viņš palika stāvam, rūpīgi aplaizīja lūpas un tūliņ no jauna sāka tvarstīt kukaiņus, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl divas reizes Deivam izdevās uzmest cilpu, un vēl divas reizes tā noslīdēja no ķirzakas kakla, kurš šķita kā ieeļļots.
Sasodīta būšana, šitie mazie ķēmi ir glumi kā tauku kunkuji! — Deivs sacīja, slaucīdams nosvīdušo seju. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt kaut ko tik kustīgu? Un mazie palaidņi pat nenobīstas. Vai tev patiesi nav bail, vareno drošsirdi? Nu, mazulīt, līdīsi beidzot Deiva cilpā vai ne?
Tā pielabināta un pierunāta, ķirzaka brīdi pastāvēja rāmi uz vietas, atkal aplaizīja lūpas, gardi nožāvājās un pēc tam tūliņ uzsāka satraucošās seškājaino radību medības. Deivs vēl četras reizes izmēģinājās notvert scinku un četras reizes piedzīvoja neveiksmi. Visvairāk mūs uzjautrināja tas, ka ķirzaka, šķiet, nepavisam neņēma ļaunā īsos ceļojumus pa gaisu: ikreiz, izslīdējusi no cilpas un ar būkšķi nokritusi zemē, tā atsāka medības no jauna un ar tādu pašu dedzību kā iepriekš.
Pēdīgi, kad bijām pārliecinājušies, ka ar cilpu nekas neizdosies, Džons dzīvnieku noķēra ar rokām. Mēs vien
prātīgi piekritām, ka šis ir visdrošākais (kaut arī visno- gurdinošākais) veids ķirzaku sagūstīšanai. Rīkojāmies labu brīdi pēc šās metodes, kad es atjēdzos, ka pusdienlaikā nekur nav ne mazākā ēnas laukumiņa. Visā apkārtnē neviena koka, vienīgo ēnu meta klinšu nokares, bet saule stāvēja gandrīz tieši virs mūsu galvām, tādēļ arī klinšu paēna bija gaužām Jienozīmīga. Sāku uztraukties par somām, kurās atradās vērtīgie ginteri; tādēļ tika nolemts, ka es atstāšu pārējos medījam, bet pats došos atpakaļ pie piknika koka, kur mūsu dārgajam guvumam pietiks paēnas. Tā es devos ceļā, cenzdamies turēt audekla kules ar ķirzakām sava auguma ēnā, atstājis pārējos, kuri kā medību suņi rosījās pa izdegušo klintaini, uzsaukdami cits citam: «Uzmanīgāk! Re, palīda zem akmens!», «Aši! Aši! Ej un gaidi otrā pusē, līdz līdīs laukā!», «Velna milti! Es taču nespēju apvelt to nelieša akmeni.»
Lēnām, taustīdams ceļu starp lielajiem akmeņiem, devos pa kalna muguru uz priekšu, līdz man likās, ka esmu nonācis vairāk vai mazāk iepretī piknika kokam. Tā nokļuvu līdz stāvajai kraujai un sāku skatīties, vai neierau- dzīšu orientieri — «Dorade». Kamēr mēs, muļķi, pametām drošo kuģīti, lai klīstu pa salu un samedītu veselu pūru ķirzaku, Henlija regates dalībnieki nodevās citādām izpriecām; viņi bija aizbraukuši kādu pusjūdzi tālāk līdz rifam, kur tīksminājās ar zemūdens peldēm un zveju. Lūkojoties no kalna lejup uz jūru, varēja saskatīt «Dorade» — baltu un glītu, aptuveni sērkociņu kastītes lielumā — ar pilnu tvaiku tuvojamies piestāšanās vietai. Parausos vēl gabaliņu lejup pa krauju un atradu jaunu palmiņu, kas meta kaut ko līdzīgu ēnai. Tur es aptupos, ar savu augumu aizēnodams nešļavu, vērodams «Dorade» un gaidīdams, kad kuģis izmetīs enkuru, lai es spētu noteikt savu atrašanās vietu. No salas virsotnes visa apkārtne izskatījās pilnīgi citāda, un es nekur nevarēju ieraudzīt piknika koku. Tā kā man nepavisam negribējās šai pekles karstumā iet tālāk nekā nepieciešams, nodomāju, ka jāpagaida, līdz «Dorade» noderēs par orientieri. Beidzot kuģītis iečunčināja no tumšās zili violetās dziļjūras gaišzilajā un nefrītzaļajā seklumā, un es neskaidri dzirdēju tālumā enkuru atsitamies pret kuģa bortu. Noslaucīju sviedrus no sejas, uzkāru kaklā kinokameru, paņēmu maisiņus ar gekoniem un sāku ceļot lejup uz jūrmalu.