Drīz vien konstatēju, ka sasniegt vietu, kur gribēju nokļūt, nav vieglāk kā Alisei atrast pareizo ceļu Spoguļu dārzā. Parasti, stāvot kalnā, var labāk noteikt galamērķi nekā līdzenā vietā, bet Raundā bija citādi. Kā jau pirmāk minēju, sala līdzinās uz jūras virsmas izklātam akmens krinolīnam, un, ja stāvat vienas ieloces virsotnē, ir gandrīz neiespējami saredzēt krinolīna pārējo daļu. Kad biju divreiz no redzesloka pazaudējis kuģi, trīsreiz bijis spiests griezties atpakaļ vai sānis, jo biju aizkūlies līdz tik stāvām klintīm, ka būtu tīrais neprāts iet tālāk, ja negribēju par visām varēm tikt pie lauztas kājas, es piepeši tālu lejā pamanīju pazibam kaut ko sarkanu. Sapratu, ka tas ir dvielis, ko biju paņēmis līdzi un uzsedzis rezerves filmai un mūsu ēdmaņai zem piknika koka, lai tās pasargātu no saules. Tas bija vislabākais orientieris.
Klumburoju tālāk, brīžiem slīdēdams un klupdams, taču ne mirkli neizlaiždams no acīm mazo sarkano plankumiņu. Otrreiz atpūtos zem nelieliem pandāniem, kuru sa- pluinītās lapas nemierīgi berzās cita gar citu un noslēpumaini sačukstējās, kad no jūras uzpūta karsta vēja dvesma. Piesardzīgi aptaustīju kulēs gekonus, lai pārbaudītu, vai ceļojums tos nav pagalam nomocījis. Asais kniebiens, ko saņēmu no viena gūstekņa, lika man saprast, ka viņiem klājas daudz labāk nekā man. Biju tā noplūdis ar sviedriem, ka šķita — esmu atkal zaudējis vismaz krūzītes tiesu šķidruma, drīz pārvērtīšos sakaltušā piparkūkā un vējš mani aizpūtis. Pie dzīvības mani uzturēja vienīgi doma par vēsinātajiem dzērieniem, kas mūs gaidīja zem piknika koka.
Ar mokām cēlu atkal savu nastu plecos un kūlos tālāk. Beidzot nokļuvu pie gandrīz vertikālas klints nokares, kuras virsotni rotāja mazs, ar blāvi sārtiem ziediem izraibināts tīteņiem līdzīgu nezāļu paklājiņš. Lai sasniegtu aizu, kas veda tālāk uz zemāko platformu, man vajadzēja šķērsot šo bīstamo laukumiņu, un es nospriedu, ka gludais klintsakmens varbūt ir slidens, tādēļ labāk iet pa tīteņu paklāju. Lēnītēm virzījos uz priekšu, apsvērdams katru soli, pirms spēru nākamo. Sāku jau pats sevi slavēt par vareno alpīnista talantu, kad neviļus iebāzu kāju tīteņa cilpā, aizķēros un smagi nokritu uz muguras. Kinokamera, jautri palēkdamās, aizlidoja savu ceļu, bet es tik tikko paguvu pacelt gaisā maisiņus ar ķirzakām, lai ar visu svaru neuzveltos tiem virsū.
Atsitos pret zemi ar tādu spēku, ka dzirdēju mugurkaula skriemeļus nospēlējam tik strauju melodiju, kādu iespējams izvilināt vienīgi no dažiem afrikāņu mūzikas instrumentiem. Biju nokritis uz kailas klints, un, tā kā tuvumā nebija itin nekā, pie kā pieķerties, es augšpēdu turpināju savu ceļojumu arvien lielākā ātrumā lejup pa klinti, raudams līdzi atdrupuša tufa lavīnu un drausmīgi asas lavas šķembas. Ātrumam pieaugot, mans ķermenis sāka griezties, un es sapratu, ka drīz vien būšu apsviests uz vēdera. Es ļoti iztrūkos, jo tā. gribot negribot uzvelšos virsū maisiņiem ar ķirzakām, kurus vēl joprojām turēju cieši rokā. Neiedrošinājos tos palaist vaļā: ja maisiņi paliktu uz nejēdzīgās klints, es droši vien vairs nespētu uzrāpties tiem pakaļ.
Bija tikai viena iespēja: izmantot elkoņus par bremzēm. To es arī darīju un gandarīts konstatēju, ka sāpes, ko cietu, nav veltas. Man izdevās, elkoņus pret zemi atspiedušam, ne tikai noturēties uz muguras, bet arī piebremzēt ātrumu, ar kādu ripoju lejup, un beidzot pilnīgi apstāties. Brītiņu paliku guļam pavisam mierīgi, lai pilnā mērā izbaudītu sāpošās brūces, tad sāku pamazām kustināt atsevišķas ķermeņa daļas, cenzdamies pārbaudīt, vai kaut kas nav lauzts. Par brīnumu, nebija neviena lūzuma, tikai asinis, kas plūda no labās rokas, radīja nesamērīgu, pārspīlētu iespaidu par ievainojumiem. Sāniski pāršļūcu pāri klints platformai, atradu savu kameru, kas šķita vesela, un norāpos līdz aizai pa krauju, pa kuru bija vieglāk virzīties uz priekšu. Nokļuvis pie pirmā palmu pudura, apsēdos un pārbaudīju, vai maniem gekoniem un manai kamerai nav noticis nekas ļauns, pēc tam noslau- cīju asinis no elkoņiem. Brītiņu atpūties, slējos kājās un sāku ar acīm meklēt savu sarkano orientieri pie jūras.
Tas šķita pazudis no zemes virsas.
Pazudis bija ne tikai sarkanais plankums, bet. arī «Dorade», un skats, kas man atklājās lejā, neatgādināja nevienu vietu, kuru šodien biju redzējis vai pa kuru gājis. Būtu pārāk maigi teikt, ka jutos samulsis; biju nokārsis, izslāpis, man smeldza visas maliņas, turklāt uzkrita negantas galvas sāpes. Ja skaidri nezinātu, ka tā nav, man varētu likties, ka atrodos Austrālijā, jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem no Lhasas, vai arī kādā no visnejēdzīgākajiem krāteriem uz Mēness. Nikni lādēdams sevi par muļķīgo kritienu, devos lejup pa aizu virzienā, kas man likās vispareizākais. Nikni kūlos uz priekšu un drīz, sev par lielu prieku, izdzirdu balsis un dažādus ar kuģi saistītus trokšņus, kas vēstīja, ka atrodos netālu no kuģa piestātnes. Cik tuvu īsti esmu tai piegājis, man atklājās vienīgi tad, kad, apgājis apkārt kādam klints bluķim, ieraudzīju, ka esmu nokļuvis gandrīz vai pludmalē. Augstu virs manis bija piknika koks un sarkanais dvielis. Biju nepareizi aprēķinājis savu šļūcienu lejup un tagad sapratu, ka ēna, vēsie dzērieni un medikamenti manu daudzo brūču apkopšanai atrodas apmēram divsimt piecdesmit pēdu virs manis.