Выбрать главу

Tā laikam radās arī dodo un lielais, melnais, nelido­jošais papagailis. Bruņrupuči auga arvien lielāki, līdz beidzot sasniedza atzveltņa krēsla apmērus un svarā pāri par divtūkstoš mārciņu, un ķirzakas sacentās cita ar citu svītrojuma rakstā un visās varavīksnes krāsās. Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un ne­liels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jeb­kuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdrau­dēja dižbruņrupuču mūžseno gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jā­baidās no piekūniem un pūcēm.

Tā uz vulkāniskās augsnes kripatiņas okeāna vidū lē­nām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera ap­dvesta pasaulīte. Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalī­dzīga, — negantu zvēru baru, kura priekšpulkā soļoja pasaules briesmīgākais plēsoņa — Homo sapieris. Cilvē­kam līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un šajā gadījumā viens no nežēlīgāka­jiem laupītājiem tūliņ pēc cilvēka — pērtiķis.

Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienrei­zīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagai­lis; milzīgais Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram jo drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņrupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējā meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz ze­meslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzlgs strazds.

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kai­tīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Ma- dagaskaras. Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmat­nējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku. Šādos ap­stākļos var droši teikt, ka Maurīcijas salas sākotnējās floras un faunas eksistence karājas mata galā.

Par spīti manām ļaunajām nojausmām pēc sarunām pārstāvniecībā, konstatēju, ka Maurīcijas sala, kaut arī tiešām atrodas nomaļu, tomēr nav ne mazpazīstama, ne grūti sasniedzama. Pāris dienās «Air France», kas lido­jumu bija brīnišķīgi noorganizējusi, pāri puspasaulei kā klēpī aiznesa mūs turp; daiļās stjuartes nolasīja mums katru vēlēšanos no acīm; bija tik jauki, ka mums abiem ar Džonu Hārtliju nemaz negribējās atstāt lidmašīnu un doties atpakaļ skarbajā pasaulē. Taču, kad kļuva sare­dzama sala, mūs pārņēma satraukums, kāds sagrābj aiz­vien, kad pēkšņi parādās jauna zeme un gaida, lai to iepazītu. Zaļa un gruzdoša zilu un mēļu kalnu dūmakā, līdzīga svešādam dārgakmenim zilas emaljas ietvarā, rifu balto putu iekļauta, sala patiesi šķita kā dārgak­mens uz Indijas okeāna tumšzilā samta. Kad mūsu lid­mašīna sāka sēsties, acīm pavērās daudzās mazās sali­ņas ar spoži baltajiem liedagiem, četrstūrainās cukur­niedru plantācijas, kas šķita aizņemam līdzenumu līdz pēdējai zemes pēdai, nosedzot dīvaino kalnu pakāji līdzīgi šaha lauciņiem. Man kā ironija šķita tas, ka mēs, lidot nepratēji zīdītājdzīvnieki, vienā no lielākajām lido­jošajām ēkām, kādas pasaulē pastāv, grasāmies nosēs­ties uz zemes, kas sedz pasaules lielākā nelidojošā putna pīšļus: proti, putnu kapsēta, kur izrakti dodo kauli, uz kuriem pamatojas mūsu niecīgās zināšanas par dodo, at­rodas tieši zem Pleisansas lidlauka.

Lidmašīnas durvis atvērās, un mēs nokļuvām siltajā, smaržīgajā gaisā, kur mūs apžilbināja tāds krāsu mir­dzums, kāds iespējams vienīgi tropos. Savās biezajās drānās (Anglijā sniga) jutām, ka uz visas miesas izsprāgst sviedru lāses un netīkamos strautiņos sāk ritēt lejup pa muguru un krūtīm. Muitā mūs neaizturēja nevienu lieku mirkli, par ko varam pateikties brīnum jaukajam džentl­menim ar daiļskanīgo vārdu LI Espitaljē Noels (mēs vē­lāk uzzinājām, ka viņa ģimenē ir ap divi simti radinieku,

no kuriem viņš saņem dāvanas un kurus vajag apdāvi­nāt Ziemsvētkos), kas runāja franciski ar tik elegantu akcentu, ka Morisa Sevaljē runa salīdzinājumā liktos rupjš žargons.

Jau šeit mēs saskārāmies ar vienu no daudzajiem Mau­rīcijas salas paradoksiem. Salā, kura vairāk nekā pus­otra gadsimta bijusi Anglijas kolonija, vēl joprojām bija Sadraudzības locekle un kur angļu valoda skolās bija oficiālā mācību valoda, ikviens jautri un labprāt čaloja franciski. Pamanījām arī, cik cieši angļu kultūra šeit sa- kususi ar gallisko kultūru; kaut arī te pastāvēja kreisā virziena satiksme un regulētāja roku kustības bija pre­cīzas un graciozas kā balerīnas dejas solis, mašīnas paš­nāvnieciski traucās abos virzienos pa abām ceļa pusēm (franču nācijai šāda braukšana sagādā sevišķu prieku).

Mūsu šoferis kreolietis mežonīgā ātrumā brauca pa ceļu, ko no abām pusēm iekļāva cukurniedres ar liegi zilsārtiem stublājiem un kodīgi zaļām lapām, cauri cie­matiem ar skārda un koka mājelēm, pie kurām rosījās dažādu krāsu sari tērpušās sievietes, atgādinot līksmu dienastauriņu baru, bet turpat apkārt raibā mudžeklī klunkuroja suņi, vistas, kazas, kumpainas govis un bēr­neļi. Ik ciematiņš reibināja ar augļu un puķu smaržu, margot margoja, platā bugenvilu jostā iejozts, milzīga banjana apēnots; bet pats banjans likās kā milzu blīva, kas dod ēnu no simtiem kopā sakausētu melnu sveču ar zaļu lapu liesmu.