Выбрать главу

AUGĻĒDAJU LIDOJUMS

Vehebs apturēja mašīnu pie maza veikaliņa, kura īpaš­nieks un visa vi: a ģimene, sākot ar vecmāmuļu un bei­dzot ar visjaunāko bērneli, dzeltenā petrolejas lampu gaismā pašlaik taisīja čepetijus, tinot mīklā ar garšvielām sapiparotu lēcu pildījumu. Mēs sapirkāmies labi daudz šo delikatešu un pēc tam aizbraucām uz vēsu, mēnesnī­cas apspīdētu piekalni ārpus pilsētas, kur, zem zvaigžņo­tajām debesīm sēdēdami, tiesājām čepetijus un apsprie­dām drīzumā paredzēto sikspārņu gūstīšanas ekspedīciju uz tuvējo Rodrigesas salu.

Jums, protams, būs jāņem līdzi augļi, — Vehebs sacīja, manierīgi noslaucīdams pirkstus mutautiņā.

Augļi? Kādēļ gan augļi? — es brīnījos, piebāzis pilnu muti ar gardo čepetiju. Vest līdzi augļus uz tropu salu man šķita apmēram tas pats, kas vest ogles uz Ņūkāslu.

Redzi, — Vehebs paskaidroja, — Rodrigesā gandrīz nekādus augļus nekultivē, turklāt ražas sezona arī bei­dzas.

Tur tev taisnība, — es ar nožēlu piekritu.

Vai tas nebūs pagrūti? — ievaicājās Džons. — Es domāju, vai nebūs pagrūti aizvest augļus mazajā lidma- šīniņā?

Nē, nepavisam, — Vehebs sacīja, — jums tikai tie labi jāiesaiņo un jāved kā apmaksājama bagāža, tad grū­tību nebūs.

Man šķiet, būs jāņem līdzi daļa nogatavojušos, daļa pusgatavu un daļa zaļu augļu, — es sacīju, — tā, kā mēs to darām, vedot dzīvniekus ar kuģi.

Pareizi, — atteica Vehebs, — un es palūkošu, vai nevarētu sadabūt jums kādu džekfrūtu.

Kas tas tāds? — Anna jautāja.

Tas ir liels auglis, kas augļsikspārņiem varen garšo, — Vehebs atbildēja. — Tam ir spēcīga smarža, kuru sikspārņi saož pa lielu gabalu.

Vai tas ir garšīgs? — es apvaicājos.

O, jā, — Vehebs atteica un vēl piesardzīgi piebilda, — ja jums tīk šāda veida augļi.

Kad mūsu Rodrigesas ekspedīcija beidzās, man par džekfrūtu bija gatavs spriedums, ka tas pieskaitāms pie tiem tropu gardumiem, kam ir vismazākās izredzes gūt panākumus kulinārijas konkursos, bet tobrīd man par to bija tikai viens gara acīm skatīts priekšstats: sikspārņu bars, tikko tālumā saodis neatvairāmo smaržu, metas tieši mūsu izplestajās rokās.

Nākamās pāris dienas pavadījām, pārbaudot tīklus un pārējos ekspedīcijas piederumus, izpētīdami visu iespē­jamo par Rodrigesu, un katru brīvo brīdi, ar skābekļa maskām apbruņojušies, nirām ūdenī pie rifa un vērojām daudzkrāsaino, mūžam mainīgo, krāšņo dzīvi, kas norisa už rifa vai ap to. Saņēmām ziņas, ka Vehebam radušās grūtības džekfrūta sagādē un ka Rodrigesā pašreiz pie- dzīvo pirmo lietusgāzi pēc astoņiem gadiem. Neviena no šām vēstīm mums nelikās diezcik svarīga, taču mēs nezi­nājām, ka tiklab viens, kā arī otrs apstāklis iedragās mūsu plānus. Divas dienas pirms izlidošanas uz Rodri- gesu piezvanīja Vehebs. Viņš esot sadzinis pēdas pēdē­jam džekfrūtam Maurīcijā un aizrunājis to mums. Viņš to atsūtīšot ar speciālu kurjeru.

Auglis, Džerij, ir stipri nogatavojies, — viņš pa­skaidroja, — tev tas labi jāietin, lai nezustu smarža, un bez tam glabā to vēsā vietā.

Kā tu to iedomājies? — es sarkastiski jautāju, slau­cīdams sviedrus no pieres. — Es pats sevi nespēju uzgla­bāt vēsā vietā.

Tavā istabā viesnīcā taču ir kondicionētais gaiss, vai ne? — Vehebs jautāja. — Glabā augli tur.

Manā viesnīcas istabā jau glabājas divdesmit četri banānu ķekari, divi duči avokado, divi duči ananasu, divi arbūzi un četri duči mango — viss, kas sagādāts sasodī­tajām sikspārņu medībām. Mana istaba vairāk izskatās pēc tirgus nekā pats Portluisas tirgus. Ceru, ka džekfrūts šajā noliktavā vēl būs ietilpināms, vai ne?

Protams, — Vehebs atteica, — bet pēkšņā lietus­gāze, kas pašreiz piemeklējusi Rodrigesu, var izjaukt jūsu lidojumu.

Kā tā? — es uztraukts jautāju, ar bailēm domā­dams par to, ka ikviena ievilcināšanās samazinās sik­spārņu gūstīšanai atvēlēto laiku.

Redzi, Rodrigesas lidlauks nav betonēts, — Vehebs paskaidroja, — un šajā lietū tas pamatīgi izmircis un kļuvis slidens. Vakardien lidmašīna bija spiesta griez­ties atpakaļ. Bet var jau būt, ka jums paveiksies.

No visas sirds ceru, ka tā būs, — es nomākts sacīju, — Ja lidojums pārāk ievilcināsies, mums vajadzēs no pasākuma pilnīgi atteikties.

Ai, esmu pārliecināts, ka tik ļauni nebūs, — Vehebs moži atsaucās. — Ja tev vēl kas vajadzīgs, meklē tikai mani rokā. Džekfrūtu tu saņemsi mazliet vēlāk priekš­pusdienā. Dzīvo vesels!

Telefona sarunas ar Vehebu allaž sākās strauji un bei­dzās aprauti.

Džekfrūtu, polietilēna autiņos un pēc tam vēl maisa drānā ievīstītu, ap pusdienlaiku atnesa švītīgā formas tērpā ģērbts mežsargs. Spriežot pēc saiņa apmēriem, džekfrūtam vajadzēja būt daudz lielākam, nekā biju