iedomājies. Biju gaidījis, ka tas būs apmēram kokosrieksta lielumā, bet šis likās kā tāds prāvs ķirbis. Ceļojot pie manis, sainis bija stipri sasilis, tādēļ es ienesu to guļamistabā un nekavējoties attinu, lai tā saturs vēsajā gaisā atdzistu. Kad visi autiņi bija atvīstīti, manam skatienam atklājās pretīgs zaļš auglis, no vienas vietas noklāts ar puniem; tas bija apmēram tāds, kāds varētu izskatīties marsiešu mazbērna līķītis. Lai šo iespaidu vēl pastiprinātu, no augļa cēlās spēciga salkana, ļoti uzmācīga smaka, kas nedaudz atgādināja pūstoša ķermeņa smirdoņu.
Vēlāk piedzīvoju, ka šī šķebenā, pretīgā smaka nomāc visas pārējās un iesūcas itin visur, gluži kā parafīns, ja nokļūst nemākuļa rokās. Jau pēc īsa brītiņa visa istaba oda kā milzīgs džekfrūts vai kā morgs, kurā sabojājusies saldēšanas ierīce. Mūsu drēbes un apavi, grāmatas, kinokameras, tālskati, koferi un sikspārņu ķeramie tīkli — viss oda pēc džekfrūta. Kad mēs izbēgām no istabas, lai ievilktu plaušās svaigu gaisu, konstatējām, ka neciešamo smaku esam paņēmuši līdzi. Džekfrūts bija piedvakojis visu apkārtni. Lai glābtos no šīs visu nomācošās smakas, devāmies uz rifu, bet arī tur smaržoja tā, itin kā mūsu
skābekļa maskās atrastos džekfrūti. Mūsu lenčs garšoja kā tīrais džekfrūts un vakariņas tāpat. Ēdot nākamajā rītā līdz pēdējai iespējai ar džekfrūtu piesātinātās brokastis, es nopriecājos, ka šai pašā dienā izlidosim uz Rod- rigesu, kur varēsim šo velna izdzimumu atstāt mežā un varbūt paglābties no tā izgarojumiem.
Ieradāmies lidostā, un jau pēc dažām minūtēm uzgaidāmā telpa tik nelabi oda pēc džekfrūta, ka pārējie pasažieri sāka klepot un mulsi raudzīties visapkārt. Mēs bijām diezgan ekstravaganta kompānija, kura neviļus varēja uzvedināt uz domām par lielceļa laupītājiem, ja paskatījās uz neizprotamajiem tīklu saiņiem un groziem, kas bija piekrauti ar dažādiem augļiem, kuru vidū gozējās maisa un polietilēna autiņos ievīstītais džekfrūts.
Beidzot pienāca laiks doties uz lidmašīnu, un šai brīdī sapratām, cik kaitīga mums bija pirmā lietusgāze pēc astoņiem gadiem Rodrigesas salā, kaut arī salai tā bija ilgota un sengaidīta. Acīmredzot tikpat liela nepieciešamība kā pēc lietus Rodrigesā bija arī pēc naudas, un nu noskaidrojās, ka mūsu lidmašīnai jāved uz salu lieli naudas krājumi. Diemžēl nauda, lai cik derīga un vajadzīga, tomēr ir ļoti smaga. Tā kā lietus bija pārvērtis lidlauku muklājā, bija ļoti svarīgi nepārslogot lidmašīnu, lai tā varētu nosēsties. Kā jau vienmēr — nauda ir vissvarīgākais pasaulē, pat tādā pasaules malā kā Rodrigesā, tādēļ pasažieriem vajadzēja šķirties no daļas savas bagāžas. Mēs drudžaini atšķirojām nost visus smagākos apģērba gabalus un ekipējuma piederumus, bez kuriem kaut kā varējām iztikt. Sanāca visai interesanta kaudze. Ja kādam jau pirms tam bija radušās aizdomas, ka mēs esam jukuši, tad tagad tās apstiprinājās pilnā mērā, jo kurš normāls cilvēks gan izmetis no bagāžas kreklus, zeķes, kurpes un citas nepieciešamas mantas, lai tikai varētu atstāt banānus, mango un džekfrūtu, kas saožams jau piecdesmit soļu attālumā?
Iestājās pārtraukums, jo uz lidlauku atbrauca stingri apsargāts džips, no kura izcēla naudas kastes, kas tika rūpīgi nosvērtas. Tad sākās īstas matemātikas orģijas, ko pavadīja strauja žestikulēšana un strīdi. Beidzot mums paziņoja, ka, par spīti visiem līdz šim nestajiem upuriem, mūsu bagāža vēl tomēr esot par smagu. Lai apmierinātu ierēdni, kas pārzināja mēru un svaru dienestu, mēs apsēdāmies un apēdām pusi no līdzi vedamajiem augļiem. Tā kā tā bija jau pienācis lenča laiks. Tieši tajā brīdi, kad mēs jutām, ka nekad mūžā vairs nespēsim celt pie mutes banānu, mums paziņoja, ka lidmašīna nelidos, jo lidlauks Rodrigesā esot pārāk izmircis. Lai mēs esot tik laipni un ierodoties rīt.
Paņēmuši savu bezmaz jau trūdēt sākušo džekfrūtu, braucām atpakaļ uz viesnīcu. Tur neviens pārlieku nepriecājās, mūs ieraugot, jo viņiem tikko bija izdevies cik necik izvēdināt džekfrūta smaku no guļamistabām. Nākamajā dienā, apmainījuši puspuvušos augļus pret svaigiem, mēs no jauna devāmies uz lidostu. Neizprotama iemesla dēļ mūsu bagāžu un arī naudu atkal nosvēra. Un atkal mēs bijām par smagu. Sajā brīdī man uzmācās nopietnas šaubas par maurīciešu matemātiķu dotībām, bet — kā ikviens, kurš kādreiz to mēģinājis darīt, zina — nav nekādas jēgas uzsākt strīdu ar lidostas darbiniekiem. Mēs, drosmīgi atteikušies no visa, izņemot tīklus un to, kas mugurā, atsēdāmies un atkal apēdām krietnu daļu no mūsu dārgajiem augļiem. Tas, ka liekais svars tagad vairs nav banānu ķekaros, bet atrodas mūsos, ne mazākajā mērā neuztrauca lidostas ierēdņus. Kārdinājums aiz- lidināt džekfrūtu bija milzīgs, taču pat es sapratu, ka puvuma smaka, kas no tā plūda, var būt ļoti noderīga sikspārņu ievilināšanai tīklos, ja vien tā nebūs mūs vai sikspārņus jau pirms tam nosmacējusi. Mēs tikko bijām notiesājuši vēl lērumu banānu, kad mums paziņoja, ka arī šis lidojums atcelts.
— Ja tā ir ieskaņa mūsu Rodrigesas ekspedīcijas norisei, tad jāteic, ka man būs pagalam sabojāts vēders, — es sacīju, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, ķur mūs sagaidīja cilvēki ar dziļām sāpēm vaigā. Es biju no tiesas nobažījies, jo vēl viens atlikts lidojums mūs spiestu atteikties no Rodrigesas operācijas. Tuvojās termiņš, kad mums vajadzēja atgriezties Eiropā. Nākamajā dienā, atkal atjauninājuši visus pārgatavojušos banānus un mango un simto reizi vēlējušies, kaut mums būtu hermētiski noslēdzama kaste, kur ielikt džekfrūtu, devāmies uz lidostu. Atkal svēra naudu un mūs, taču šoreiz brīnumainā kārtā mums nelika apēst pusi bagāžas. Jau pēc īsa brīža bijām sasēduši mazajā lidmašīniņā kopā ar ļoti dažādiem pasažieriem, kuri zināmā satraukumā un izmisumā vēroja džekfrūta parādīšanos tik šaurā telpā. Kareivji, kas bija apsargājuši lidmašīnu, aizgāja, mēs sākām ripot pa skrejceļu, līdz pacēlāmies, sākumā lidojām zemu virs zaļajām cukurniedru plantācijām, tad cēlāmies arvien augstāk hiacinšu krāsas debesīs, pārlidojām pār rifu un nu nokļuvām virs dziļā, koši zilā Indijas okeāna.