Rodrigesā atrodas krietni tālu Indijas okeānā, vairāk nekā trīssimt piecdesmit jūdžu uz austrumiem no Mau- rīcijas; tā ir vienpadsmit jūdžu gara un platākajā vietā nepilnas sešas jūdzes plata sala. Tai ir interesanta vēsture un vēl interesantāka fauna. Viens no tās pārstāvjiem bija īpatnējais putns soliters. Šie putni izmira drīz pēc dodo, un to iznīkšanas cēlonis bija tiklab to mitekļu izpostīšana, kā nesaudzīgās medības. Kopā ar soliteru Rodrigesā lielā skaitā dzīvoja kāda dižbruņrupuču suga. Alfrēds Nort-Kumbs savā interesantajā grāmatā par Rod- rigesu raksta, kā dižbruņrupuči iznīcināti:
«Dižbruņrupuči briedumu sasniedz trīsdesmit līdz četrdesmit gadu vecumā, un to mūža ilgums ir divi simti un pat trīs simti gadu. Vienīgi tas, ka šīs salas atradās tik nomaļu, ka bruņrupučiem nevarēja piekļūt ne cilvēki, ne dabiskie ienaidnieki, radīja apstākļus, kuros tie savairojās līdz fantastiskam daudzumam. Legā apgalvo, ka Rodrigesā to bijis tik daudz, ka «reizēm jūs ieraugāt vienā barā divus vai trīs tūkstošus un varat nostaigāt savus simt soļus pa viņu mugurām…, nesperot kāju uz zemes».
Tai laikā, kad Maē de Laburdonē ieradās Ildefransā, no Rodrigesas jau bija aizvesti tūkstošiem bruņrupuču ar Burbonas, Ildefransas un Sabiedrības kuģiem. Kuģu komandas slepkavoja bez žēlastības, bieži vien nogalinot daudz vairāk bruņrupuču, nekā kuģu komandu un pasažieru patēriņam bija nepieciešams. Daži kapteiņi pārpalikumu pārdeva Burbonas salā, kur pieprasījums lielāks un cenas labas, atsakoties pat nodot daļu bruņrupuču kuģniecības sabiedrības vajadzībām un slimnieku ēdināšanai uz citiem kuģiem. Laburdonē sašutumā izsaucies: «Iedomājieties, ser, ir tādi kapteiņi, kas ved no Rodrigesas septiņus vai astoņus simtus bruņrupuču, bet liedzas daļu izdot malā slimnieku pārtikai, jo ved tos uz Bur- bonu pārdot vai iemainīt pret vistām!»
Laburdonē nav precīzi uzskaitījis, tieši cik bruņrupuču viņa pārvaldes laikā no Rodrigesas izvests. Taču jādomā, ka ne mazāk par 10 000 gadā. Viens no viņa pēctečiem — Deforžs-Bušē, agrākais Burbonas gubernators, kas bija mēģinājis 1725. gadā izveidot Rodrigesā koloniju, ir precīzāks. Viņa pārvaldes laikā tika noligti četri mazi kuģīši bruņrupuču transportēšanai uz Ildefransu. Tie bija «La Mignonne», «L'Oiseau», «Le Volant» un «Le Pēne- lope». Kāds kuģniecības sabiedrības pārskats pierāda, ka ikreiz katrs kuģis izvedis no Rodrigesas vairākus tūkstošus bruņrupuču:
gada 14. decembrī — «L'Oiseau» ierodas no Rodrigesas ar 1035 dižbruņrupučiem un 47 parastajiem bruņrupučiem. Bija iekrauti 5000 gabalu, bet kuģis sasniedza Ildefransu tikai astoņās dienās un bija pazaudējis lielāko tiesu kravas.
gada 15. maijā — «L'Oiseau» pārved 6000 diž- bruņrupučus.
gada 29. septembrī — «L'Oiseau» ierodas ar 1600 dižbruņrupučiem un 171 parasto bruņrupuci.
gada 12. maijā — «Le Volant» atved kravā 4000 dižbruņrupučus.
1761. gada 6. decembrī — «L'Oiseau» atved 3800 no 5000 iekrautajiem dižbruņrupučiem.
Arī karaliskā flote neaizbrauca tukšā no Rodrigesas ūdeņiem. 1761. gada 26. jūlijā divi kuģi iekrāva tilpnēs 3000 dižbruņrupučus.»
Beidzot pēc divarpus stundu ilga lidojuma ieraudzījām mūžam viļņojošo, mūžam kustīgo ziloņkaula krāsas putu jostu, kas iezīmē koraļļu rifu ap Rodrigesu. Šis lielais koraļļu bastions apjož salu un izveido dziļajā okeānā plašu pamatni, uz kuras sala atrodas. Rifs dažuviet atkāpjas jūdzes divdesmit no krasta, un lielais smaragdzaļais seklā ūdens klajš bārstin piebārstīts ar mazākām saliņām — dažas no tām ir vienkārši smilšu sēkļi, citas pietiekami lielas, lai varētu dot patvērumu dižbruņrupučiem un kādai milzu ķirzaku sugai, kas ari iznīcināta. Lidojām virs salas un laidāmies zemāk, lai nosēstos mazītiņajā sarkanzemes lidlauciņā. No gaisa sala šķita bis- kvītbrūna un diezgan izdegusi, kaut arī ielejās šur tur pazibēja zaļi plankumi un vietumis bija redzama kaut kāda pelēkzaļa veģetācija. Ar to brīdi, kad izkāpām no lidmašīnas, mūs savā varā pārņēma burvība, kāda piemīt vienīgi nelielām, nomaļām, saules apmirdzētām salām. Devāmies pa sarkano skrejceļu uz mazo lidostas ēciņu, virs kuras fasādes atbraucējus sagaidīja sirsnīgs uzraksts: «Esiet sveicināti Rodrigesā!» Iekšpusē es, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju pie atvērtā loga rakstāmgaldu, bet uz palodzes plāksni: «Imigrācija».
Imigrācija? — es brīnīdamies jautāju Džonam. — Ko tas varētu nozīmēt? Šurp taču lido tikai viena lidmašīna nedēļā no Reinjonas un trīs no Maurīcijas.
Ko tu jautā man, — Džons atteica, — tas droši vien nav domāts mums.
Lūdzu, sagatavojiet pases imigrācijai! — mūsu šaubas pilnīgi izkliedējot, aicināja dzīvespriecīgs policists elegantā zaļā formas tērpā.
Laimīgā kārtā bijām paņēmuši pases līdzi, kaut gan mums nebija ne prātā ienācis, ka varētu rasties vajadzība tās uzrādīt, jo Rodrigesā ir atkarīga no Maurīcijas. Tajā mirklī ieradās pats imigrācijas priekšnieks — liels, resns rodrigesietis šokolādes brūnumā, tērpies skaistā haki krāsas uniformā. Viņš bija nosvīdis gluži slapjš un stiepa līdzi veselu kaudzi ar papīriem nekārtīgi piestūķētu aktu vāku. Viņa nopietnā, nervozā, grumbu izvagotā seja izskatījās ļoti līdzīga nervu sabrukumu pārcietušā asins- suņa fizionomijai. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, ar aktu vāku kaudzi apgāza plāksnīti «Imigrācijas ierēdnis» un, to nostatīdams atpakaļ vietā, mulsi mums uzsmaidīja. Mēs rindā nostājāmies viņa priekšā un pazemīgi sniedzām savas pases. Viņš viegli pret mums palocījās, no- kremšļojās un tad cēli atvēra aktu vākus, kur atradās imigrācijas anketas ar visiem parastajiem neiedomājamiem jautājumiem, sākot ar jūsu dzimšanas datiem un beidzot ar ziņām par to, vai jūsu vecmāmuļai kāju pirkstiem nav nagi griezušies miesā. Viņa kā valsts varas pārstāvja bargo, nopietno izdarību mazliet sagandēja silta vēja šalts logā, izlidinot visas anketas pa telpu, kuru labāka apzīmējuma trūkuma dēļ varētu nosaukt par lidostas uzgaidāmo zāli. Mēs visi tūliņ metāmies rāpus un tās uzlasījām, par ko viņš bija ārkārtīgi pateicīgs.