Nu viņš sāka svīst vēl trakāk. Piespiedis ar apaļajiem elkoņiem anketas pie galda, lai negadījums neatkārtotos, viņš paņēma Annas pasi. Ļoti rūpīgi viņš izrakstīja dzimšanas laiku un vietu, vecumu un profesiju. Viss bija skaidri un vienkārši, un viņš atdeva pasi Annai, apveltīdams viņu ar platu, starojošu, triumfējošu smaidu; tā smaida cilvēks, kas jūt, ka viņš pilnīgi pārvalda situā
ciju. Taču viņa pašpārliecība izrādījās pārsteidzīga: darba aizrautībā pietvīcis, viņš sniedzās pēc manas pases, bet tajā pašā mirklī nelietīgais vējš no jauna aizvirpināja anketas pa uzgaidāmās telpas grīdu kā konfeti. Pagāja vairākas minūtes, līdz mēs tās sadzenājām rokā, un pa to laiku uz Annas anketas bija uzradies skaists zābaka zoles nospiedums, jo izpalīdzīgais lidostas policists bija tai uzminis, lai bēgli apturētu.
Mēs atgriezāmies pie imigrācijas ierēdņa rakstāmgalda, un viņš pateicīgi pieņēma Annas piedāvājumu: viqa nostāšoties blakus un pieturēšot imigrācijas anketas, kamēr viņš tās aizpildīšot. Atbrīvojies no papīru valdīšanas smagās nastas, viņš tagad varēja darboties visā godībā, kā imigrācijas ierēdnim pienākas. Paņēmis manu pasi, viņš sāka to ar saviem šokolādes krāsas pirkstiem šķirstīt īstā blēdīga kāršu spēlmaņa veiklībā. Viņš uzmeta man skatienu, kuram, šķiet, vajadzēja būt viltīgam un caururbjošam, taču tas bija daudz valdzinošāks.
— No kurienes jūs esat ieradies? — viņš jautāja.
Tā kā Rodrigesā divas nedēļas bija mirkusi lietavās un mūsu lidmašīna no Maurīcijas bija pirmā šajā laikā, turklāt tā bija vienīgā lidmašīna lidostā, jautājums mani samulsināja. Ja man tas būtu uzdots, teiksim, Londonas lidostā, kur ik stundu ielido simtiem lidmašīnu, tam būtu bijusi zināma jēga, bet šeit, Rodrigesā, kur labākajā gadījumā nosēžas četras lidmašīnas nedēļā, tas man patiesi likās ērmots. Tik tikko noturējos nepateicis, ka esmu peldus piepeldējis pie salas, tomēr savaldījos un pieklājīgi atbildēju, ka esmu ieradies no Maurīcijas. Neizpratnē viņš pētīja manā pasē ierakstu ailē «nodarbošanās»: «autors, zoologs», acīmredzot noturēdams šo nodarbošanos par tikpat bīstamu kā CIP vai MI; pārvarējis zināmas grūtības ar «zoologs» rakstību, viņš to lēnām un rūpīgi iezīmēja anketā. Pēc tam, atkal ļoti sirsnīgi pasmaidījis, viņš atdeva man pasi, un es atbrīvoju vietu Džonam. Pa to laiku Annai vēlreiz iznāca cīniņš ar anketa lapām, jo ārā bija sacēlies it spēcīgs vējš. Šoreiz viņai palīdzēja policists, kurš bija izrotājis viņas pašas anketu ar zābaka zoles nospiedumu. Viņš acīmredzot bija apņēmies pierādīt, ka policijas ierēdņiem ir tikpat augsta dienesta pienākuma apziņa kā imigrācijas autoritātēm.
Imigrācijas ierēdnis paņēma Džona pasi un jautāja, no kurienes viņš esot,
No Jorkšīras Anglijā, — Džons vientiesīgi atbildēja, pirms es viņu paguvu aizkavēt.
Nē, nē, — attrauca imigrācijas vīrs> apjucis no tik plašas informācijas. — Es jums jautāju, no kurienes jūs pašreiz esat ieradies.
Ak tā, — Džons atjēdzās, — no Maurīcijas.
Imigrācijas ierēdnis to rūpīgi pierakstīja. Atvēris
Džona pasi, viņš ilgi un pamatīgi izrakstīja visus būtiskos datus par Džona izcelšanos, tad, paskatījies ailē «nodarbošanās», sadūrās aci pret aci ar šausmīgo, neizprotamo vārdu «herpetologs». Viņš aizvēra acis, un sejā viņam pavīdēja satraukums. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas gadiem ilgi ik nakti pamostas no smaga murgu sapņa, kurā priekšniecībā viņam ne tikai pieprasa izskaidrot vārda «herpetologs» nozīmi, bet liek ari to pareizi uzrakstīt. Nu beidzot baigais sapnis kļuvis par īstenību. Viņš aplaizīja lūpas, atvēra acis un uzmeta bailīgu skatienu briesmīgajam vārdam cerībā, ka tas būs izgaisis. Nekā — tas raudzījās no pases viņam pretī: nepielūdzams, nesaprotams, neizrunājams. Viņš tomēr nepadevās.
Herpa … mm … herper … — viņš pūlējās un, palīdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījās uz policistu. Policists pārliecās viņam pār plecu un paskatījās uz vārdu, kas viņa kolēģi bija tik ļoti samulsinājis, ar tāda cilvēka izskatu, kuram «Times» krustvārdu mīklu minēšana ir tīrā bērnu spēle.
Herp… herp… — viņš skumji un nevarīgi boksterēja.
Herpa… herper… — imigrācijas ierēdnis atbalsoja.
Herp … herp … herp … — lasīja policists.
Man tas jau sāka izklausīties pēc kādas mazpazīstamas un ļoti neizprotamas vācu operas.
Herpetologs, — es mundri iesaucos.
Ak tā, pareizi, — imigrācijas ierēdnis nopietni apstiprināja.
Kas tas ir? — policists, joprojām neizpratnē, jautāja.
Tas ir cilvēks, kas pētī čūskas, — es paskaidroju. . Viņš vēl arvien kā hipnotizēts skatījās uz nesaprotamo