Zans Klods, kurš bija pārliecināts, ka kolonija kopš Čēkes laikiem pieaugusi, ieteica par labāko laiku skaitīšanai brīdi, kad sikspārņi ir vismierīgāki, — proti, agri no rīta, kad tie, labi paēduši, ir tikko atgriezušies no nakts sirojuma, vai pusdienlaikā, kad viskarstākā saule. Tā kā pulkstenis bija tikai vienpadsmit, nolēmām pagaidīt līdz dienasvidum un tad skaitīt vēlreiz. Pa to laiku izmeklējām piemērotu vietu, kur izvilkt tiklu, ja nolemsim mēģināt kādu sikspārni noķert..
Tas bija Džons, kas uzgāja pret ieleju pavērstu lielisku izcirtumu starp lieliem kokiem, kuri bija kā radīti tīkla novilkšanai un turklāt vislabāk aizsargāja mūs no saules. Pusdienas svelmainajā tveicē mēs vēlreiz skaitījām sikspārņus. Tagad tie bija gaužām rāmi, vienīgi šad tad pavēcināja tumšos spārnus, lai uzvēdītu sev mazliet vēsuma. Saskaitījām pāri par simtu. Biju visai iepriecināts, taču drošības labad aizsūtīju Džonu un Zanu Klodu uz ielejas otru pusi pārskaitīt sikspārņus vēlreiz. Un beidzot, lai būtu pilnīgi pārliecināti, mēs skaitījām tos, kad tie vakarā izlidoja sirojumā, un pēdējo lāgu nākamajā rītā. Mūsu galīgais spriedums bija tāds, ka kolonijā ir ap simt divdesmit līdz simt trīsdesmit sikspārņu; skaitlis, protams, nebija nekāds iespaidīgais, tomēr tas nozīmēja, ka kolonija pieaugusi par apmēram trīsdesmit pieciem sikspārņiem kopš Cēkes skaitīšanas.
Tāda iznākuma sadrošināti, nolēmām, ka maksimālais skaits, ko varējām atļauties, neapdraudot kolonijas vitālās iespējas, un minimālais skaits, kas mums nepieciešams vaislošanas grupu izveidošanai, ir astoņpadsmit sikspārņu. Es sapratu, ka sikspārņiem, kā visiem dzīvniekiem, kas dzīvo kolonijās, nepieciešama kopība ar savas sugas pārstāvjiem, lai tie varētu iejusties un veiksmīgi vairoties; tādēļ nebija jēgas sagūstīt vienu vai divus pārīšus. Jārada tiem kolonijas iespaids, lai arī tā būtu pavisam maza kolonija. Taču izdomāt, cik un kāda dzimuma eksemplāri jānoķer vietā, kuru esat uzgājuši, ir viens, bet savu nodomu realizēt — gluži kas cits.
Izcirtums, ko bijām šai operācijai izvēlējušies, atradās apmēram ceturtdaļjūdzi no kolonijas tieši ceļā uz ieleju, kuru sikspārņi, šķiet, bija izraudzījušies ikva- kara izlidojumiem. Ja viņi tiešām lidos uz ieleju, tad lidos mazliet zemāk par mūsu izcirtumu; bet es droši cerēju, ka šeit džekfrūts (kas mūsu pašreizējo mītni pie- smirdināja tikpat briesmīgi kā pirmāk viesnīcu) veiks savu pienākumu un atvilinās sikspārņus līdz izcirtumam.
Gūstīšanas metode, kuru izvēlējāmies, bija ļoti vienkārša. Ar Zana Koda un viena viņa tautieša (kas aizvainoja manas bezbailīgā pētnieka jūtas ar savu sporta krekliņu, uz kura lieliem burtiem bija uzkrāsots «Es nogalināju prezidentu Kenediju») palīdzību izvilkām kādus astoņus smalkos tīklus no koka uz koku tā, ka tie veidoja no trim pusēm ietvertu apmēram piecdesmit pēdu platu un septiņdesmit pēdu garu četrstūri; tā «sienas» bija aptuveni četrdesmit pēdu augstas. Pēc tam no stiepļu tīkla uztaisījām kaut ko līdzīgu mazam zārciņam un, rūpīgi nomaskējuši ar zariem, pakārām to tiklu centrā. Tur domājām ievietot džekfrūtu. Visus priekšdarbus kārtīgi pabeiguši, steidzāmies atpakaļ uz viesnīcu, ātri paēdām un, apbruņojušies ar baterijām un augļiem, atgriezāmies ielejā tieši tai brīdī, kad mijkrēslis metās zaļgans un grasījās drīz iegrimt pelēkā krēslībā.
Sikspārņi sāka mosties un gatavoties nakts sirojumam. Tie uzvedās diezgan trokšņaini, pameta mango kokus un nemierīgi līkumoja gaisā, bet tad nolaidās atpakaļ uz kokiem. Acīmredzot izlidošanai vēl nebija pietiekami satumsis. Mēs sabāzām stiepju «zārciņā» pārgatavojušos mango, banānus un ananasus, un tad es atnesu džekfrūtu un mačeti. Pāršķēlu to gareniski pušu un tūliņ nožēloju, ka esmu tā darījis. Pirms tam domāju, ka šis brīnišķīgais auglis nespēj smirdēt vēl trakāk, bet biju maldījies. Jau pēc pāris sekundēm džekfrūta spēcīgā smaka bija pārņēmusi visu Rodrigesu. Cerēdami, ka sikspārņiem tā patiks, ja arī mums riebās, sastūķējām džekfrūtu «zārciņā» un uzvilkām ar virvēm visu kravu augšā, līdz tā, zaru nomaskēta, karājās tīklu centrā apmēram divdesmit pēdu augstumā. Pēc tam sameklējām piemērotu slēpni krūmos, no kurienes varēja pārredzēt slazdus. Nelaimīgā kārtā bijām šķīrušies gandrīz no visām drēbēm, lai samazinātu bagāžas svaru lidmašīnā, un visi bijām tērpušies īsās bikšelēs un kreklos ar īsām piedurknēm, tātad apģērbā, kas mūs nemaz neaizsargāja, kad apmēram trīs ceturtdaļas Rodrigesā dzīvojošo dzēlēj- odu nolēma piebiedroties mūsu sargpostenim.
Tā mēs tupējām un gaidījām, kamēr zaļgano mijkrēsli nomainīja pelēkais, tad vēl tumšāks; ausis mums visa laiku džinkstēja dzēlējodu spalgā, satrauktā, draudzīgā dziesma. īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās sikspārņi sāka izlidot. Tie lidoja pa vienam vai mazās grupiņās pa trim četriem katrā un devās lejup uz ieleju Portma- turinas virzienā. Planējot pret debesu fonu mūsu izcirtuma malā, tie izskatījās apbrīnojami lieli un ar smagnējo, lēno lidojumu atgādināja tēlus no Dralculas filmām. Slavējamā vienprātībā tie aizlidoja ielejā, nepagriezdamies ne pa labi, ne pa kreisi, pilnīgi ignorēdami mūs, mūsu tiklus un mūsu supersmaržīgo pārgatavojušos augļu ēsmu. Mēs tupējām dzēlējodu mākonī, kasījāmies un nikniem skatieniem pavadījām aizlidojošo sikspārņu straumi. Pamazām tā apsika tievā virtenītē, un pēdīgi tikai daži aizgulējušies eksemplāri ašiem spārnu vēzieniem steidzās panākt baru. Drīz vien sikspārņi vairs nebija saredzami. Un nevienam pašam nebija radusies ne mazākā interese par mūsu džekfrūta sasmaržoto izcirtumu.