Jauki gan, — sacīja Džons, izlocīdams kā ievainota žirafe savu garo augumu no kāda krūma. — Es ļoti priecājos, ka atbraucām, pārāk sāpīgi būtu iedomāties, ka bez mums visi šie dzēlējodi dzīvotu badā.
Jā, tas patiesi ir viens no sugu saglabāšanas veidiem, — es piebildu. — Nav grūti iedomāties, cik daudz dzēlējodu mēs šovakar esam izglābuši no bada nāves. Gan kādreiz nākotnē, kad mūsu vairs nebūs, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds uzcels šai vietā zelta arku, lai godinātu mūsu nopelnus sugu saglabāšanā.
Jums viegli smieties, — Anna sarūgtināta sacīja. — Jums no tādiem kodieniem laikam nekas, bet man niez visas maliņas un kodienu vietas satūkst un apsarkst.
Nekas, — es viņu mierināju, — aizver tikai acis un pamēģini izdomāt, ko mēs darīsim ar daudzajiem saķertajiem sikspārņiem.
Anna zobgalīgi iesmējās. Pēc pāris stundām, kad neviens sikspārnis nebija parādījies, bet dzēlējodi atgriezās uz nākamo maltīti, mēs noturējām kara padomi. Es sapratu, ka ir svarīgi, lai vismaz viens no mums paliktu šeit visu nakti, ja kāds sikspārnis atlidotu atpakaļ un ieķertos tīklā. Tīkli bija izvilkti tik sarežģīti, ka nebija iespējams tos pavilkt zemāk, un man negribējās, lai sikspārņi, ja iepītos, karātos tur visu nakti. Mazliet pastrīdējušies, nolēmām palikt visi un iekārtojāmies krūmājā, cik nu labi spējām, norunādami, ka viens paliks nomodā, kamēr citi pagulēs.
Un tad uz rīta pusi sāka līt. Bez brīdinājuma, bez pērkona, bez zibens šautrām, bez jebkādiem parastajiem priekšvēstnešiem. Pēkšņi atskanēja dārdoņa, it kā no- grūtu vesela lodīšu gultņu lavīna, mākoņi pavērās un lietus gāzās pār mums kā ūdens no atvērtām slūžām. Dažās sekundēs mēs bijām izmirkuši līdz ādai un sēdējām it kā zem ūdenskrituma, kurš draudēja izvērsties par īstu Niagāru. Pretstatā karstajai tveicīgajai naktij lietus šķita nākam tieši no šļūdoņa, un mēs drebējām aukstumā. Izvācāmies no krūmaines un sameklējām vietiņu zem kokiem, kur cerējām atrast mazliet drošāku patvērumu; bet lielās lietus lāses sitās cauri lapām kā ložmetēja lodes, un ūdens straumēm gāzās uz leju gar koku stumbriem.
Nostāvējām tur veselu stundu, tad pārliecinājāmies, ka debesis virs salas ir melnum melnas un melnums stiepjas, cik spējām saskatīt, no Baložu Kaskādes pāri Indijas okeānam līdz pat Deli. Skaidrs, ka neviens sikspārnis, kas sevi kaut cik cienī, neplivināsies apkārt tādos grēku plūdos, tādēļ savācām savu izmirkušo mantību un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur varējām paglābties vismaz no lietus un dzēlējodiem un piedevām divas trīs stundas nogulēties. Bijām cieši apņēmušies atgriezties pie tīkliem rītausmā, jo tad sikspārņi lidos atpakaļ no barošanās vietām un, iespējams, kāds iemaldīsies mūsu tīklos.
Rītausmā mēs, stīvi un pusaizmiguši, dīvainā zaļā gaismā kvernējām zem tīkliem. Mežs dvašoja siltumu un smaržoja kā tikko no krāsns izvilkts rausis ar augļu pildījumu. Gaisa sasildītās un lietus nomazgātās zemes, sūnu un lapu smarža bija ļoti spēcīga, tomēr visus šos ožai tīkamos aromus pārmāca varenā smirdoņa, kas plūda no džekfrūta, kurš atradās apmēram divdesmit pēdu virs mums. Pamazām debesis kļuva gaišākas, un drīz parādījās arī sikspārņi, gurdeni lidodami atpakaļ uz savu mītni. Laba daļa jau bija palidojuši mums garām, kad pagalam satraukti ieraudzījām vairākus nogriežamies no parastā maršruta; pirms aizlidošanas uz mango koku tie aizdomīgi, taču diezgan ieinteresēti apmeta dažus lokus ap mūsu izcirtumu. Šādas intereses uzmundrināti, mēs sākām naski strādāt un savilkām kokos vēl vairāk tīklu; noskaņas uzlabošanai mums vairākkārt pamatīgi uzbrāza lietus.
Abi mūsu palīgi no mežniecības, satriekti, ka esam zem klajas debess pavadījuši visu nakti vienā no spēcīgākajām lietusgāzēm, kādas Rodrigesā piedzīvotas pēdējo astoņu gadu laikā, sacirta mietus,' sagādāja banānu lapas un uzslēja krūmu aizsegā mums būdiņu, kas Kongo pigmejam droši vien būtu šķitusi plaša kā barona muiža. Taču dāvinātam zirgam zobos neskatās, un mēs nospriedām: ja Džons neiedomāsies ievilkt būdelē arī savas garās kājas, tad mums tur būs itin labs patvērums.
Bez tam mēs tālredzīgi iegriezāmies ķīniešu veikaliņos Portmaturinā, kur citādu veikalu vispār nav, un nopirkām dažus plastikāta palagus un pāris lētu segu. Kad sametās tumšs un sikspārņi atkal bija palidojuši mums garām, pēc neilgas stīvēšanās tika izlemts, ka Anna dosies atpakaļ uz viesnīcu un kārtīgi izgulēsies, lai piebiedrotos mums rītausmā. Kad viņa bija aizbraukusi, mēs ar Džonu saklājām banānlapu būdiņā guļvietas no plastikāta palagiem un segām un sakārtojām «uzkabi» — pieklājīgu krājumu sviestmaižu un šokolādes, termosu ar tēju, baterijas un veselu saini mazu, burvīgu no klūgām pītu groziņu, ko šeit dēvē par tantiem un kas ir viens no Rodrigesas galvenajiem eksporta priekšmetiem; tajos cerējām ievietot sikspārņu lomu. Izlozējām, kuram pirmajam jāpaliek sardzē; man laimējās, es priecīgs saritinājos un drīz vien cieši aizmigu.
Kad pienāca mana maiņa, es devos nelielā pastaigā pa izcirtumu, gribēdams izlocīt kājas. Zeme un augi vēl bija pievilkušies ar mitrumu, kaut gan jau vairākas stundas nebija lijis; gaiss bija silts un valguma piesātināts: ikreiz, ievelkot elpu, likās, ka plaušas uzsūc mitrumu kā sūklis. Uz nocirstajiem, satrunējušajiem koku zariem, kas gulēja visapkārt, es uzgāju milzum daudz mazu fosforescējošu sēņu, kas zaigoja spožā zilganzaļā gaismā, un šis meža nostūris mirguļoja kā naktī no gaisa skatīta apgaismota pilsēta. Savācu daudz sīku un vairākus prāvus zarus un konstatēju, ka mirguļojošie zari dod pietiekamu gaismu, lai varētu pat lasīt, ja vien gaismas avotu turētu pavisam tuvu pie grāmatas.