Kamēr mēģināju lasīt sēņu gaismā, es pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu, kas šķita nākam no meža aiz mūsu būdiņas. Troksnis bija diezgan skaļš un krakstošs. Nezin kādas ērmotas iedomas dēļ man tas šķita tāds, it kā ļoti spēcīgs vīrs plaukstā saspiestu sērkociņu kastīti. Taču negribot vajadzēja atzīt: lai cik ekscentriski varbūt ir Rodrigesas ļaudis, tomēr maz ticams, ka viņi trijos no rīta klīstu pa lietū piemirkušu mežu un spaidītu plaukstās sērkociņu kastītes. Paņēmis bateriju, izrāpos no mūsu trauslās būdiņas un devos izlūkgājienā. Tas nebija tik bīstami, kā varbūt izklausās, jo Rodrigesā nav plēsoņu, ja par tādu neuzskata cilvēku. Rūpīgi pārmeklēju mežu aiz būdas, tomēr neatradu nevienu radījumu, kura balss varētu atgādināt sērkociņu kastītes krakšķēšanu, un nesatiku ceļā neko briesmīgāku par lielu tauriņu, kas, liekas, bija cieši noņēmies uzlidot manai baterijai. Atgriezos būdā, apsēdos un nodevos pārdomām. Minēju, vai mums no rīta izdosies noķert kādu sikspārni. Laika bija palicis maz, un es prātoju, vai nevajadzētu pievilkt tiklus tuvāk sikspārņu kolonijas apmetnei. Pārcilāju domās visas iespējas, kad piepeši satrūkos, no jauna izdzirdis lūstošās sērkociņu kastītes krakšķēšanu, bet šoreiz daudz tuvāk un no vairākām pusēm vienlaikus. Džons pamodies pietrausās sēdus un raudzījās uz mani.
Kas tas ir? — viņš samiegojies jautāja.
Nav ne jausmas, bet tas turpinās jau minūtes desmit. Biju ārā paskatīties, taču neko nemanīju.
Sai brīdī nograbēja vesela krakšķienu kārta, un būdas jumts un sienas salīgojās.
Kas tas, velns lai rauj, varētu būt? — Džons jautāja.
Es pagriezu bateriju pret banānu lapu jumtu un redzēju, ka tas dreb un šūpojas kā zemestrīcē. Pirms mēs paguvām kaut ko saprātīgu izdomāt, jumts iegruva un pār mums nobira vesela kaskāde milzīgu sauszemes gliemežu, katrs maza ābolīša lielumā. Tie bija resni, glumi un slapji; spīdēdami bateriju gaismā, tie vēlās uz priekšu, atstādami mūsu guļvietās interesantus gļotu rakstus. Pagāja minūtes desmit, līdz iztīrījām savu mitekli no nelūgtajiem mlkstmiešiem un salabojām jumtu. Džons atkal saritinājās un aizmiga, bet es sēdēdams iedomājos, ka sikspārņi varbūt izjūt pret džekfrūtu to pašu, ko es, un tādēļ mūsu medības ir neveiksmīgas. Pēc stundas Džons pamodās un pavēstīja, ka esot izsalcis.
Man šķiet, derētu apēst pāris sviestmaižu, — viņš sacīja. — Vai tu nevari man kādu piespēlēt?
Uzzibināju bateriju un pagaismoju kaktā, kas mums kalpoja par pieliekamo. Nepatīkami pārsteigts, ieraudzīju, ka visi milzu gliemeži, kurus mēs ar tādām pūlēm bijām padzinuši no būdas, klusītēm bija atgriezušies un tagad sakrituši lielā dzintaraini vizošā kaudzē uz mūsu sviestmaizēm; maizi tie locīja iekšā ar acīm redzamu baudu. Gliemežiem par palīgu un musinātāju bija ieradusies arī pelēka pusaugu žurka ar spīdīgu kažoku, baltām ķepiņām un kuplām, melnām ūsām. Gliemeži nepavisam neuztraucās par baterijas gaismu un priecīgā garā turpināja tiesāt nost mūsu vakariņas, bet žurka bija nervozākas dabas. Tiklīdz uzspīdēja gaisma,
tā uz mirkli sastinga, vienīgi ūsas drebēja un acis šaudījās; tad, izgrūdusi spalgu spiedzienu soprānā, tā apsviedās un vienā lēcienā bija pie manis gultā. Žurka laikam iedomājās, ka atradusi miera ostu, bet es to izmetu laukā, kaut arī ar zināmām grūtībām, jo vajadzēja izjaukt guļvietu. Pēdīgi izvadīju žurku no būdas un aiztriecu mežā, pēc tam paglābu sviestmaižu atlikumus no gliemežiem, bet Džons izšķiroja mazāk apgrauztās šķēles, kas vēl būtu ēdamas. Aizvācu gliemežus vēlreiz labi tālu, līdz izcirtuma malai. Nebija lāgā pagājusi ne stunda, kad Džons atkal pamodās un gaudās par izsalkumu.
Tu taču nevari būt izsalcis, — es sacīju, — jo pirms stundas saēdies sviestmaizes.
Apēdu tikai to, kas gliemežiem bija palicis pāri, — Džons skumīgi atteica. — Vai mums nebija arī biskvīti? Kādu biskvītu un krūzīti tējas. Tas gan derētu.
Nopūties iededzu bateriju un pārsteigts ieraudzīju mūsu «virtuvē» atkal to pašu ainu. Gliemeži bija atgriezušies un tagad tiesāja nost biskvītus, klāt bija arī mana draudzene žurka. Arī tagad, gaismas kūļa trāpīta, tā izgrūda histērisku spiedzienu un ienira manā gultā; šoreiz, acīmredzot meklēdama lielāku aizsardzību, tā mēģināja ielīst manās īsajās biksēs. Bargi un nesaudzīgi izraidīju to mežā, pēc tam izsviedu no būdas gliemežus un pārcēlu atlikušos ēdiena krājumus Džona pusē. Man likās, ka pienākusi viņa kārta tuvāk sadraudzēties ar žurku. Pa to laiku mēs, protams, bijām jau tik mundri, ka miegs vairs nenāca, tādēļ apsēdāmies un, gaidīdami rītu, sākām šo to runāt. īsi pirms ausmas izdzirdām Annu klumburo- jam pa mežu uz mūsu pusi.
Nu, vai izdevās kaut ko noķert? — viņa pienākusi vaicāja.
Nē, — es atbildēju, — ja neskaita gliemežus un vienu žurku. Bet varbūt kaut kas gadīsies, kad atausis gaisma.
Debesis pamazām atblāzmoja palsi dzeltenas, kļuva arvien gaišāks, un mēs, pametuši gliemežu sagrauzto būdu, devāmies pie kokiem, kur bija izvilkti tīkli.
Nesaprotu, kādēļ sikspārņi nenāk, — es ieminējos. — To sasodīto džekfrūtu taču, man liekas, var saost pat Čikāgā…