Выбрать главу

Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pār­dot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); no­slēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantāci­jās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tu­vāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums. Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūs­mināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams ap­stākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,

piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Ali­ses Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja ga­rām īstenībā.

Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, sau­les gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukša­nas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās vies­nīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās minia­tūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzē­tajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto plud­mali.

Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības sav­vaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pie­vilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tū­liņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija lai­mējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vī­rietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprā­tīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturī­gāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstī­jumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteik­smīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.

Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Pa­liku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apme­tas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».

Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzē­šanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.

Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai re­tākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pa­saulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!

Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slai­dāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sar­kanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu iz­skatu. Kad mēs tuvojāmies režģim, baloži paraudzījās uz mums ar baložiem raksturīgo paviršo interesi, bet tū­liņ atkal likās mūs pilnīgi aizmirsuši un iegrima snaudā. Kaut ari viņu palicis tik maz, ka tādēļ viņi kļuvuši par kaut ko ļoti svarīgu bioloģijā un avikultūrā, es tomēr neņemtos apgalvot, ka viņi kā personības mani būtu dziļi ietekmējuši.

Viņi izskatās gandrīz kā nokrāsoti lauku baloži, — es nepiesardzīgi ieminējos, un Deivs paskatījās manī dziļi sāpināts.

Viņu vairs ir tikai trīsdesmit trīs, — viņš sacīja, it kā tas baložus padarītu iekārojamākus un skaistākus nekā tad, ja viņu pasaulē būtu divdesmit pieci miljoni.

Devāmies tālāk uz aviāriju, kur mita Maurīcijas pie- kūnu pāris. Tie bija nelieli, spēcīgi putni ar mežonīgām, niknām acīm, bet man tie šķita tik līdzīgi Eiropas un