Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pārdot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); noslēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantācijās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tuvāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums. Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūsmināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams apstākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,
piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Alises Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja garām īstenībā.
Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, saules gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukšanas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās viesnīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās miniatūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzētajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto pludmali.
Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības savvaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pievilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tūliņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija laimējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprātīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturīgāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstījumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteiksmīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.
Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Paliku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apmetas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».
Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzēšanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.
Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai retākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pasaulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!
Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slaidāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sarkanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu izskatu. Kad mēs tuvojāmies režģim, baloži paraudzījās uz mums ar baložiem raksturīgo paviršo interesi, bet tūliņ atkal likās mūs pilnīgi aizmirsuši un iegrima snaudā. Kaut ari viņu palicis tik maz, ka tādēļ viņi kļuvuši par kaut ko ļoti svarīgu bioloģijā un avikultūrā, es tomēr neņemtos apgalvot, ka viņi kā personības mani būtu dziļi ietekmējuši.
Viņi izskatās gandrīz kā nokrāsoti lauku baloži, — es nepiesardzīgi ieminējos, un Deivs paskatījās manī dziļi sāpināts.
Viņu vairs ir tikai trīsdesmit trīs, — viņš sacīja, it kā tas baložus padarītu iekārojamākus un skaistākus nekā tad, ja viņu pasaulē būtu divdesmit pieci miljoni.
Devāmies tālāk uz aviāriju, kur mita Maurīcijas pie- kūnu pāris. Tie bija nelieli, spēcīgi putni ar mežonīgām, niknām acīm, bet man tie šķita tik līdzīgi Eiropas un