Nesameklējusi piemērotu virsmu un, domājams, apjautuši, ka atrodas augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galu sev apakšā. Atradusi vietu, kur pieķerties, tā šķietami bez mazākās piepūles salieca staru tālāk zem sevis. Vienlaikus tā saritināja sev apakšā vēl divus starus, kas atradās abās pusēs pirmajam, un tad dzīvnieks, uz šā staru trijstūra balstoties, lēnām, liegi sāka slieties augšup. Stari ķermeņa otrā pusē saliecās un snaikstījās kā pirksti, atbalstot kustību, un drīz vien jūraszvaigzne stāvēja kā ritenis, sastingušo staru balstīta. Apakšējie stari nu bija plaši ieplesti, un ķermenis lēnām un graciozi liecās lejup kā joga, kas izpilda sarežģītu, skaistu vingrinājumu. Ķermenis tagad atradās pareizā stāvoklī; jūraszvaigznei atlika vienīgi izvilkt no ķermeņa apakšas balsta starus, un viss būs kārtībā. Visa šī darbība norisēja lēnām un tik graciozām kustībām, ka jebkurai balerīnai saskrietu acīs skaudības asaras.
Un tad jūraszvaigzne izdarīja kaut ko tādu, kas nebūtu pa spēkam pat vistalantīgākajai baletdejotājai. Tā gulēja smiltīs un pēkšņi izgaisa. Man turpat acu priekšā tā gluži vienkārši pazuda, atstādama smiltīs vienīgi pavisam vieglu iespiedumu, kas ļāva nojaust dzīvnieka apveidus, īstā norise, protams, bija tāda, ka jūraszvaigzne tikai šķietami gulēja nekustīgi, bet simtiem sīko kājiņu, kas atradās ķermeņa apakšpusē un nebija redzamas, urbās smiltīs, līdz dzīvnieks iegrima, izzuda skatienam, un baltie smilšu graudiņi uzskalojās, noslēpdami jūraszvaigzni. Si procedūra, sākot ar mirkli, kad es dzīvnieku izcēlu, un beidzot ar tā ieniršanu smiltīs, bija ilgusi ne vairāk kā divas minūtes.
Uz lagūnu tiku atnācis ar stingru nodomu mesties ūdenī un peldēt uz dziļumu, bet nu biju jau notērējis piecas minūtes, vērojot spokkrabjus, otras piecas minūtes, apbrīnojot paisuma izskalo jumu izveidoto kaklarotu ūdensmalā, un vēl divas minūtes, līdz potītēm ūdenī iebridis, noskatoties, kā guru jūraszvaigzne (manējā laikam piederēja pie šīs sugas) iegrimst smilšu nirvānā. Pa šo laiku zvejnieki, satupuši laivās kā jautri papagaiļi, vēroja mani ar tikpat dzīvu interesi, ar kādu es vēroju krastmalas dabas dzīvi. Taču viņi prata labi apslēpt ziņkāri un necentās man tuvoties, piedāvājot savu preci ar to apnicīgo uzmācību, kas tik raksturīga siktirgoņiein citās zemēs. Maurīcieši ir pārāk smalkjūtīgi, lai tā rīkotos. Pamāju viņiem ar roku, un viņi, smaidīdami pār visu seju, pamāja pretī.
Nolēmis vairs nenovērsties no mērķa, iebridu līdz viduklim ūdenī, uzliku masku un ieniru, lai saslapinātu galvu un muguru un tā kaut drusku aizsargātos pret sauli, kura jau neganti karsēja pat šai agrajā rīta stundā. Tiklīdz biju iegremdējis galvu ar masku zem ūdens, jūra šķita pazūdam, un es sev pie kājām ieraudzīju krāšņu zemūdens ainavu.
Tai pašā mirklī aizmirsu savu nodomu peldēt uz dziļākiem ūdeņiem, jo šeit man pavērās tik brīnumaina pasaule, ka neviens zinātniskās fantastikas romānu autors nespētu izdomāt vēl ekscentriskāku Marsa bioloģijas attēlošanai. Man ap kājām, mazliet par tuvu, lai būtu patīkami, gulēja seši vai septiņi prāvi plakani jūraseži kā vesels zie- mojošu ežu pulciņš; adatās tiem bija ieķērušās aļģu skrandas un koraļļu drumslas; ja neieskatītos tuvāk, tos varētu noturēt par tumšas lavas pikučiem, kas aplipuši ar aļģēm. Starp tiem bija ievijušies dīvaini veidojumi un kūtri gulēja smiltīs kā čūskas, kas sildās saulītē. Tie bija apmēram četras pēdas gari, aptuveni četru collu apkārtmērā un izskatījās kā ērmota zemūdens putekļu sūcēja caurule, kas taisīta no pabieza, mitra brūna papīra, ik pa trim collām sametināta un sākusi apaugt ar tādām kā matainām sēnītēm.
Sākumā es nespēju ticēt, ka šie ķēmīgie priekšmeti varētu būt dzīvi. Man likās, tās ir kaut kādu dziļjūras aļģu beigtās paliekas, ko paisums atskalojis seklumā un tagad vieglie vilnīši valsta pa smiltīm. Taču, tuvāk aplūkojot, redzēju, ka, lai cik neticami liktos, tie tomēr ir dzīvi. Sinucia muculata, kā šis dīvainais radījums nosaukts, tiešām veidota kā gara caurule, kas pa vienu galu iesūc ūdeni ar visiem mikroorganismiem un pa otru galu to izlaiž ārā. Kopā ar sinuktām ieraudzīju seklās jūras dibenā guļam ari dažus senus draugus — jūras gliemežus kailžauņus, kurus pazinu kopš Grieķijā pavadītajiem bērnības gadiem, — pēdu garus biezus, treknus, kārpainus radījumus, kas līdzinājās sevišķi nepievilcīgi piepildītai aknu desai. Satvēru vienu rokā; tas bija mazliet glums, tomēr stingrs kā samirkusi āda. Izcēlu to virs ūdens, un gliemezis izrīkojās gluži tāpat kā tā radinieki Vidusjūrā. Tas ar apbrīnojamu spēku izšāva ūdens strūklu, sašļuk- dams manā plaukstā plakans un šļaugans. Tad, velti izmēģinājis šo aizsardzības paņēmienu, tas ķērās pie nākamā, proti, pēkšņi izgrūda baltu šķidrumu, kas atgādināja kondensētu pienu un bija neiedomājami lipīgs: pavisam neliels šķidruma daudzums, ticis pie ādas, pielipa stingrāk par līmlenti.
Nespēju atvairīt domu, ka šāds aizsardzības līdzeklis ir diezgan nederīgs: ja ienaidnieks uzbruktu, tad lipīgā, gumijai līdzīgā šķidruma kārta tikai piesaistītu uzbrucēju gliemezim vēl ciešāk. Tomēr, no otras puses, tik sarežģīts aizsardzības ierocis nebūtu dots tik primitīvam radījumam, ja tas nekalpotu noteiktam nolūkam. Es palaidu gliemezi vaļā, un tas nogrima jūras dibenā, lai dzīvotu jūras gliemeža interesanto, piedzīvojumiem bagāto dzīvi, proti, šūpojoties paisuma vilnī, iesūktu ūdeni pa vienu savas būtnes galu un izlaistu ārā pa otru.