Negribīgi novērsu uzmanību no radījumiem, kas ņirbēja man pie kājām, un devos pētniecības ceļojumā. Pirmajā mirklī, kad ar lejup vērstu seju ienirstat ūdenī un ūdens zem maskas šķiet izgaistam, allaž jūs pārņem kaut kas līdzīgs bailēm vai drausmām. Jūs pēkšņi esat kļuvis par vanagu, kas lidinās virs zemjūras pasaules mežiem, kalniem un smilšu tuksnešiem. Jūs jūtaties kā Ikars, kam saule silda muguru, bet lejā kā karte atveras daudzkrāsaina pasaule. Un, kaut ari jūs peldat tikai dažas pēdas virs šis pasaules, skaņas līdz jums atlido klusinātas, it kā no tūkstoš pēdu dziļuma klusā gaisā, it kā jūs būtu tur apstājies un dzirdētu zem kāda kalna norisināmies dzīvi rotaļu namiņos un ciematos. Kraukšķi, kas rodas no tā, ka spilgtā papagaiļzivs ar «knābi» skrubina koraļļus; ņurdēšana, spiedzieni vai pīkstieni, kad viena vai otra no simtiem zivju nikni aizstāv savu teritoriju pret iebrucējiem; smilšu vieglā čaboņa, kad tās sakustina straume vai paisums; sievišķīgas šalkas, it kā iečaukstētos tūkstoš krinolīnu. Šie un vēl daudzi citi trokšņi uzkāpj pie jums no jūras dibena.
Sākumā smilšainais jūras dibens bija līdzens, piedra- zāts ar pāri gājušo vētru un orkānu sanesumiem; koraļļu atlūzas, tagad apaugušas ar aļģēm, miljoniem būtņu paliekas, pumeka gabali. Smiltīs bariem gulēja lieli, melni jūraseži, klāti ar garām, slaidām adatām, kas nemitīgi kustējās kā kompasa strēles. Pietika jūrasezim pieskarties, un adatas, kas liegi bija šūpojušās šurp un turp, pēkšņi nikni saslējās un sāka šaudīties arvien ātrāk kā satrakotas adāmadatas. Lai gan ļoti asas, tās vienlaikus bija tik trauslas, ka, iedūrušās jūsu ādā, tūliņ nolūza. Tās arī iekrāsoja dūruma vietu, it kā jums būtu iešļircināts zem ādas mazliet tušas. Adatas gan izskatījās melnas, tomēr saules gaismā kļuva redzams, ka īstenībā tās ir ļoti skaistā spoži zilā krāsā, bet pamatnē — zaļas. Šie dzīvnieki, par laimi, bija pietiekami uzkrītoši, lai tos varētu ievērot; kaut arī daži gulēja plaisās vai zem koraļļu no- karēm, tomēr lielākā daļa. atradās smiltīs pa vienam vai dzelkšņainās grupiņās un bija ļoti labi saredzami.
Juku jukumis ar jūrasežiem gulēja garās caurules un kailžauņu kolonijas. Bet šie piederēja citai sugai. Šie bija lielāki, daži visas astoņpadsmit collas gari, turklāt dzeltenzaļi ar raibumiem, un šķita daudz gludāki un treknāki par saviem melnajiem radiniekiem; vairums bija četras vai piecas collas diametrā. Ieniru un satvēru vienu no necilajiem, neizskatīgajiem radījumiem. Kad uzpeldēju virspusē, gliemezis vispirms, kā parasts, izšļāca ūdens strūklu, tad, manīdams, ka mana roka tā trekno augumu tur kā turējusi, izlaida lipīgo gumijas šķidrumu.
Biju pārsteigts par šīs rīcības skaisto efektu ūdenī. Ja kailžaunis izlaiž šo savu spēcīgāko aizsardzības līdzekli gaisā, tas gluži vienkārši izplūst kā pabiezs, balts, lipigs šķidrums, bet zem ūdens šis pats fenomens ir pavisam citāds, skaists. Lipigā viela it kā sastāv no piecdesmit vai vēl vairāk atsevišķām šķiedrām; katra šķiedra ir apmēram nūdeles resnumā un collas astoņas gara. Viens gals paliek pie dzīvnieka ķermeņa, bet otrā galā šķiedras izlokās un peld ūdenī kā skaista maza strūklaciņa. Nezinu, vai šīm šķiedrām piemīt spējas ievainot vai paralizēt mazas zivtiņas. Cilvēks, tām pieskaroties, neizjūt uz ādas nekādu kairinājumu, taču, izplūdināti tādā skaistā strūklakā, lipīgie taustekļi ienaidniekam var kļūt bīstamāki, nekā es līdz šim domāju.
Peldēju tālāk un pēkšņi pamanīju, ka, gluži kā uz burvja mājienu, peldu lielā dīvaina izskata zivju barā. Tajā bija apmēram piecdesmit zivju, trīs līdz četras pēdas garas, neitrālā caurspīdīgi pelēkā krāsā, tā ka bija gandrīz, neredzamas. Mutes tām bija izstieptas, astes tāpat; uzmetot paviršu skatienu, bija pat grūti noteikt, kur galva, kur aste, līdz ieraudzīju pamuļķīgās acis piesardzīgi blenžam manī. Zivis droši vien bija darījušas kaut ko ļoti nogurdinošu. Tagad tās nekustīgi it kā karājās ūdenī, pagriezušas galvu pret straumi, un likās iegrimušas tādā kā meditācijā. Tās bija ļoti kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, kaut arī mazliet novārdzināti kareivji. Bija interesanti vērot pilnīgi pareizi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē — vienādā attālumā zivs no zivs un gluži tādā pašā attālumā augšējā rinda no apakšējās un horizontālās rindas cita no citas. Man pēkšņi parādoties, izcēlās zināma panika kā tad, kad lielā parādes gājienā kāds kareivis sajauc soli, un bars apjukumā aizpeldēja. Tiklīdz zivis bija nokļuvušas drošā attālumā no manis, tās atjaunoja ierindu, pagrieza galvas pret paisumu un sastinga.
Pametis šis zivis, peldēju uz priekšu, kā apburts vērojot smilšaino jūras dibenu, kurā saule ievilka zeltotas svītras, kas kaut kādas optiskas alķīmijas ietekmē bija no vienas vietas nokaisītas ar trīsošiem zeltainiem apļiem. Tad man priekšā pacēlās neskaidrs veidols, kas, tuvāk piepeldot, izrādījās masīva, apmēram deviņas reiz trīs pēdas liela klints; pēc formas tā atgādināja Sv. Pola katedrāles kupolu. Piepeldējis klāt, ieraudzīju, ka visa klints aplipuši ar sārtiem, baltiem un zaļganiem koraļļiem un virsotnē ir četras lielas jūrasanemones nespodras bronzas krāsā — kā ķēmīgai, daudzkrāsainai cepurei piespraustas puķes.