Выбрать главу

Pārpeldēju pāri interesantajai klintij un noenkurojos pret ne visai spēcīgo paisuma straumi, pieķeroties pie koraļļu izciļņa, kuru pirms tam rūpīgi apskatīju, lai pār­liecinātos, vai uz vai zem tā, vai arī pašā cilnī man neuz­glūn kas bīstams. Un drīz vien konstatēju, ka esmu gudri rīkojies, būdams tik piesardzīgs, jo, tikko biju ar skatienu aptvēris tuvāko apkārtni, ieraudzīju koraļļu un aļģu pie­blīvētajā iedobē apmēram pēdu atstatu no manas rokas lielu, skaistu jūrasķīsi jeb skorpēnu; šās zivs muguras spuru adatas spēj nodarīt sāpes, retos gadījumos pat kļūt nāvējošas, ja tām nemākulīgi pieskaras un tās ieduras miesā. Skorpēna bija ap septiņas collas gara, spēcīgiem žokļiem, lielām, sarkanām acīm un īgnu izteiksmi. Zivs bija sārtā un oranžā krāsā, izraibota ar melnām rūtiņām, svītrām un plankumiem. Krūšu spuras tai bija ļoti garas, tādēļ izskatījās, it kā no žaunu apakšas būtu izaugušas divas sārtas rokas ar izstīdzējušiem pirkstiem. Pa visu muguru rindā stiepās sarkani dzelkņi, kas varēja kļūt nāvējoši. Vispār tā bija krāšņa zivs un pamanīta uzmir- dzēja kā milzu dārgakmens; es pat nepaguvu ievērot, kā zivs sakustējās, kad tā ar visu savu svītraino un planku­maino tērpu bija pazudusi iedobes dziļumā. Tad, sapra­tusi, ka ir pamanīta, skorpēna liegi sakustināja lielās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Lai arī zivs bija ļoti skaista, es tomēr jutos atvieglots, kad tā vairs neatradās man tik tuvu kai­miņos.

Anemonēs un ap tām ņirbēja vairākas skaistas klaun- zivis, apmēram trīs collas garas, koši oranžas, apjoztas ar sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs mazās, skaistās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās uzturas starp smaila­jiem taustekļiem, kuri nogalinātu lielākas zivis; tā jūras­anemones kļūst klaunzivīm par mājokli un arī par drošu cietoksni, kur patverties briesmu brīžos. Pateicībā par šo aizsardzību mazās zivtiņas pamet daļu savas barības, ko anemones aprij. Kā un kādēļ šīs interesantās attiecības izveidojušās, nav noskaidrots. Anemonēm patiesi nav iespējams piedēvēt spožu intelektu, tādēļ paliek neatmi­nama mīkla, kā tās iemanījušās izprast klaunzivju node­rīgumu un izvairās zivtiņas sadurstīt.

Dziļi koraļļos ieķīlējušās, šur tur gulēja lielas glieme­nes. Redzamas bija vienīgi vāku robainās malas, starp tām spiedās ārā mantijas ārmala, tādēļ izskatījās, it kā jums ņirgtu pretī biezas zilas lūpas ar vieglu zaļganu zaigumu. Šīs, katra apmēram kokosrieksta lielumā, pro­tams, bija radinieces tām slavenajām milžgliemenēm, kas atrodamas tālāk pie rifa, — drausmiem milzeņiem, kuri sver līdz divsimt mārciņu un ir trīs pēdas gari. Sarakstīts daudz šausmu stāstu par nelaimīgiem nirējiem, kas ne­jauši iegrūduši kāju starp gliemežvākiem, tie tūliņ sacir- tušies kā lieli slazdi (visas gliemenes satraukumā aizvāž vākus), un nabaga nirēji noslīkuši. Dokumentālu ziņu par šādiem gadījumiem gan nav, tomēr tie ir pilnīgi iespē­jami, jo gliemene patiesi var aizcirsties, un, ja peldētājam nav klāt naža, ar ko pārgriezt masīvo muskuli, kas izpilda vienlaikus abu vāku slēdža un viru funkciju, gliemežnīca paliks cieši noslēgta un neatverama kā cietokšņa vārti. Arī šīs košās milzu gliemenes dzīvo loti interesantā sim­biozē: to spožajā mantijā mitinās liels daudzums sīku vienšūnas aļģu, kas nosauktas visai skanīgā vārdā: Zoo- xanthellae. Šīs sīkbūtnes pārtiek no gliemenes uzsūktās barības paliekām un atmaksā, apgādādamas gliemeni ar papildu skābekli. Tā nu iznāk, ka tās par dienišķo mai­zīti maksā ar gaisu, un man šķiet, nevienam no mums nebūtu iebildumu pret šādu norēķināšanās veidu.

Pārcēlu savu novērošanas punktu uz klints otru pusi, iepriekš pārbaudījis, vai nesastapšu tur skorpēnu, un konstatēju vēl vienu simbiozi. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, kuru vidū bija viena koferzivs un trīs ķirurgzivis dzeltenā kanārijputniņu krāsā.

Koferzivs izskatās patiesi neiedomājami. Tā ir tikai trīs collas gara, koši oranža, nosēta ar melniem punktiņiem; taču vairāk nekā košais tērps mani pārsteidza zivtiņas neparastais veidojums: viss ķermenis ir kā iegarena četr­stūraina kaula kastīte, kurā atstāti caurumi, bet pa tiem spraucas ārā zivs spuras, aste, acis un mute. Astei tātad jāgriežas kā propelleram. Šāds kustēšanās veids kopā ar apaļajām, izvelbtajām, vienmēr it kā izbrīna pilnajām acīm, četrstūraino ķermeni un punktoto tērpu padara šo zivtiņu par vienu no kuriozākajām rifa iemītniecēm.

Ķirurgzivis ir pavisam citādas. Dzeltenajam ķermenim ir aptuveni mēness forma, zivīm ir apaļa, pārkarena piere, mute bezmaz atgādina cūkas šņukuru. Šādu nosaukumu zivis ieguvušas tādēļ, ka tām pie astes ir divi asi, skal­pelim līdzīgi dzelkņi. Šos bīstamos ieročus zivs var gluži kā kabatas nažus savāzt un nobēdzināt apslēptā gropē.

Lai arī abējas zivis bija interesantas izskatā, tomēr vis­pārsteidzošākais bija tas, kas to starpā norisinājās. Abas ķirurgzivis bija transam līdzīgā nekustībā sastingušas pie klints, bet koferzivs kā ērmīga oranža laiviņa manevrēja šurp un turp, brīžiem apstādamās. Šīm zivīm pa vidu šau­dījās trīs mazas, lokanas zivtiņas — mazie jūrasgrunduji ar spožiem tumšziliem un gaišziliem plankumiņiem uz muguras. Tās bija apkopējas un cītīgi apkalpoja savas trīs klientes: metās tām klāt un nosūca parazītus no lie­lāko zivju ķermeņa, pēc tam atkāpās, itin kā novērtēda­mas padarīto, un tad atkal ķērās pie darba, gandrīz kā smalki mācītas frizieres, kas veido jaunas modes frizūru. Vēlāk uz lielā galvenā rifa es reizēm redzēju zivis rindā gaidām savu kārtu pie «frizētavas», kur zili plankumotās frizieres ņēmās kā negudras, lai apkalpotu visus klientus.