Mani tā savaldzināja viss, ko redzēju — jo visa «Sv. Pola» klints, kā mēs to sirsnībā bijām nosaukuši, no vienas vietas bija noklāta ar mazām jūrasanemonēm, jūras- vēdekļiem, daudzsaru tārpiem, garnelēm, krabjiem un dažādu citu radību —, ka atjēdzos tikai tad, kad biju pavadījis veselu stundu, neizkustēdamies no vietas, un ir tad nebiju paguvis visu redzēt un uztvert. Šeit uz šās vienas klints bija miriāde dzīvu radījumu, un dabaszinātniekam vajadzētu desmit mūžu, lai šos noslēpumus atrisinātu. Brokastlaikā lēnām peldēdams atpakaļ, domāju: kas gan man atklāsies pie īstā rifa? Drīz es to uzzināšu. Tas būs pārāks par visu līdz šim redzēto.
Cik drīz vien bija iespējams, nolīgu laivu un laivinieku, kas atbrauktu mums pakaļ ik rītu pašā agrumā, lai mēs varētu, neaizkavējot pārējos darbus, pavadīt dažas stundas uz rifa. Jau pēc divām dienām laiva atslīdēja pa zīdaino lagūnu un ar vieglu nopūtu, smiltīm klusu noņirk- stot, apstājās tieši pie mūsu guļamistabām. Mūsu dzīvē ienāca Ābels. Tas bija jauns kreols ar kuplu vaigubārdu un ūsām, platu, sirsnīgu afrikānieša smaidu un jocīgu piesmakušu, smalku balsi. Viņš bija izslimojis poliomielītu divpadsmit gadu vecumā, kad Maurīcijai uzbruka šīs briesmīgās slimības epidēmija, bet, kaut ari labā roka un labā kāja viņam bija mazliet gaudena, viņš laivā tomēr bija ļoti kustīgs, turklāt peldēja un nira kā zivs. Kā vairums salinieku un zvejnieku, viņš lieliski pārzināja jūras zemūdens dzīvi, zināja, kur ko var atrast, tikai šīs zināšanas bija stipri sajauktas ar gluži nezinātnisku folkloru.
Lai nu kā, taču rifu viņš pārzināja teicami un spēja jūs aizvest visur un parādīt visu, ko vēlējāties redzēt, sākot ar sprutu un beidzot ar austerēm; sākot ar asinssarkani plankumotiem, gariem, smailiem gliemežvākiem kā degunradža rags un beidzot ar koraļļu mežiem, kurus vārdos nav iespējams attēlot.
Mūsu pirmajā braucienā viņš paskaidroja, ka rifs aptuveni sadalīts piecos apvidos. Tie bija dziļūdens rifs ārpus lagūnas teritorijas, krastmalas smilšainā josla ar atsevišķām («Sv. Polam» līdzīgām) klintīm un trīs vietas ar koraļļu nogulu pamatnē. Katrā bija skatāms kas cits. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz apvidu, kuru mēs nosaucām par «Briežu kapsētu» jeb «Lendzīra stūrīti».
Vispirms šķērsojām smilšu joslu. Gulēju laivas priekšgalā uz mazā klājiņa, agrā rīta saule sildīja man muguru, un es raudzījos dzidrajā ūdenī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kailžauņu bars un dīvainās, caurulei līdzīgās sinuktas, pēc tam vārda vistiešākajā nozīmē tūkstošiem lielo, sarkano jūraszvaigžņu, kas rēgaini vizēja caur plānu smilšu kārtiņu, bet tām pa vidu smilts virspusē liels daudzums spilvenveida jūraszvaigžņu. Tās ir resnas un apaļas, ar īsiem, platiem stariem, tā ka drīzāk izskatās robotas nekā starainas. Sie dzīvnieki ir oranždzelteni un no vienas vietas piebakstīti ar spīdošiem, piķa melniem konusveida dzeloņiem, taisniem un smailiem kā rozes ērkšķi.
Tālāk zem laivas parādījās arvien vairāk koraļļu drumslu, tad smiltis izzuda un mēs slīdējām pāri daudzkrāsainam persiešu paklājam, kas sastāvēja no koraļļiem un aļģēm, un zem laivas priekšgala šaudījās košu zivju bari. Sasniedzis izraudzīto vietu, Ābels izslēdza motoru un pārmeta pār laivas malu enkuru — prāvu dzelzs gabalu ar apaļiski izdobtu vidu. Laiva apstājās virs apmēram sešu pēdu dziļuma, un ūdens bija tik dzidrs, ka skaidrākais degvīns salīdzinājumā ar to liktos duļķains. Atri uzmaucām maskas un pār laivas malu ienirām tādā apburtā pasaulē, ka pret to nobālēja visi jel kad lasītie un izsapņotie pasaku valsts brīnumi. Pirmais iespaids bija neiedomājams krāsu mirdzums — zeltains, violets, zaļš, oranžs, sarkans liesmojums ar visām niansēm un pārejām no vienas krāsas otrā. Kad bija norimis pirmais izbrīns par šo daudzkrāsaino pasauli, mūsu iztēli sāka rosināt apveidi. Konkrēti šai apvidū dominējošie koraļļi bija «brieža ragi», kas patiesi atgādināja milzīgu Viktorijas laika skaistāko brieža ragu trofeju kolekciju baltā un pelēkzilā krāsā. Daži veidojumi bija tikai pāris pēdu augsti, bet vietumis koraļļi slējās kā augstas baltas un zilas Ziemsvētku eglītes, starp kuru zariem šaudījās sīku krāsainu zivtiņu bari, gluži kā raibpapagaiļi laidelējas un pikē starp koku zariem tropu mežā. «Brieža ragu» meža vidū pacēlās arī smadzeņu koraļļi, dažs maizes klaipa lielumā, dažs kā atzveltnes krēsls, un starp tiem — bagātīga smalko jūrasvēdekļu, mīkstkoraļļu un aļģu dekorācija.
Un šajā elpu aizraujošajā krāsu un apveidu mulsinošajā bagātībā dzīvoja tikpat interesanti iemītnieki. Mani pārsteidza zināmā to līdzība ar virszemes apdzīvotājiem. Mazās, košās, daudzkrāsainās zivtiņas it kā lidot lidoja pa «brieža ragu» mežu, bet dziļāk lejā melnbalti poma- centrīdi lielos pulkos rosījās starp jūrasvēdekļiem gluži kā zebru bari uz sauszemes. No koraļļu alām izpeldēja brūnas un sārtas zivis ar dusmīgām, sapīkušām mutēm, lai draudētu par ielaušanos viņu teritorijā; tās izpleta spuras tieši tāpat, kā zilonis paplēš ausis, kad gatavojas uzbrukt. Tur bija kvēli oranžas zivis ar melnām svītrām kā tīģeri, kuras lodāja pa koraļļu pamatņu ēnaino dzelmi, un bariem ašu, strauju oranžbrūnu zivju, kas man atgādināja gazeles vai antilopes. Iedobēs kā aizmigušas dze- loņcūkas gulēja jūraseži, cits koši zils, cits nefrīta zaļš, cits palsā lavandas krāsā.
Peldēju pa šo brīnumu pasauli, krāsu un krāšņo veidojumu apburts, līdz, apliecis līkumu «brieža ragos» kādai audzei ar koši zilām smailēm, nonācu nelielā smilšainā klajumiņā, kurā gulēja kailžauņi un violeti un sarkani jūraseži. Virs tiem ūdenī bija apstājušās savas piecdesmit zivtiņas, kas kļuva par manām mīlulēm. Tās bija aptuveni četras collas garas un šķita blāvi zaļas, apmēram tādā zaļumā kā liepu pumpuri, kas teju, teju gatavojas pārsprāgt, bet tik spīdīgas, it kā katra zivtiņa būtu nolakota. Taču, kad piepeldēju tuvāk, ar zivīm notika kas pilnīgi negaidīts. Mana tuvuma mazliet satramdītas, tās aizpeldēja man garām. Es tām sekoju, un zivis apgriezās, vienā mirklī no maigi zaļām pārvērtušās ārkārtīgi skaisti zilās — tādā zilumā, kādu viduslaiku gleznotāji izmantoja Jaunavas Marijas drānām, Madonnas zilumā —, nezaudējot pirmāko spožumu.