Apburts es steigšus papeldēju zivtiņām garām un tūliņ griezos apkārt, un nākamajā acumirklī tās atkal bija zaļas. Šī parādība bija tik skaista, ka es noņēmos pusstundu, dzenādams nabaga zivtiņas šurp un turp, lai tās mainītu krāsu no zaļās uz zilo un atkal atpakaļ uz zaļo, kad nonāca saules gaismā. Visapbrīnojamākais bija tas, ka visas zivis pārvērtās vienlaikus, tiklīdz mainīja krāsu viena, tūliņ tāda pati kļuva vēl otra un visas pārējās. Beidzot mana uzmācība tām apnika un tās apņēmīgi iepeldēja «brieža ragu» biezoknī, kur es tām pietiekami veikli nespēju sekot, un izzuda manam skatienam; bet man tās bija kļuvušas par skaistākajām zivīm šajā rifā. Visas pārējās — violetās, dzeltenās, bronzas krāsas, vīnsarkanās, plankumainās, svītrainās, zvīļojošās, lielās, mazās un dīvaini veidotās — bija apbrīnojamas, bet manas lapu zivis (kā es tās nosaucu, jo tām nav parasta vārda, pastāv vienīgi zinātniskais apzīmējums Cromiis selurialis) kļuva man par rifa personifikāciju.
Ābels nebija no klusētājiem, viņš spēja būt pat ļoti runīgs, kad to, pēc viņa domām, prasīja situācija, bet, ja viņam likās, ka jūsu novērojumi vai rīkojumi ir muļķīgi, viņš neatbildēja ne vārda.
Ābel, — es, piemēram, bargi sacīju, — šodien mēs tālu nebrauksim.
Ābels bija pievērsis nekustīgu skatienu kaut kam tālumā vai arī iegrimis transā. .
Tikai pavisam mazu gabaliņu. Pusdeviņos mums jābūt atpakaļ.
Ābels skatījās man virsū neredzošām acīm.
Vai tu dzirdēji? — es kliedzu, lai pārspētu laivas motora rēkoņu.
Viņš pievērsa man īsu neizteiksmīgu skatienu, pēc tam atkal domīgi sāka pētīt apvārsni. Mēs šādos gadījumos atgriezāmies viesnīcā pusdesmitos, bijām spiesti samaksāt Ābelam divreiz vairāk, nekā bija līgts, taču redzētais bija pēdējā samaksātā penija vērts. Mēs paši nezinājām, kas mums vajadzīgs, bet viņš to zināja.
Kad bijām jau vairākkārt izbaudījuši visus «brieža ragu» apkārtnes jaukumus, Ābels, mums nenieka nejautādams, aizveda mūs uz apvidu, kuru nosaucām par «Trauku bodi». Metāmies pāri laivas malai, domādami
ieraudzīt «brieža ragu» meža apkaimes skujaino «Šveices mežu», un jutāmies bezgala pārsteigti, kad mums atklājās kaut kas pavisam cits. Koralli šeit bija noguluši lielās plātnēs vai pieņēmuši kausu apveidu, tie bija brūni un izroboti kā apdegušas piparkūkas. Vietumis tie krājās augstās kaudzēs, it kā milzis tur būtu sakrāvis traukus mazgāšanai, bet citur atgādināja īpatnējus kandelabrus vai rokoko stila strūklakas, kādas vēl sastopamas senlaicīgās Francijas pilīs vai Itālijas villās. Šī vieta būtiski atšķīrās no «brieža ragu» meža, kur varējām peldēt kopā ar zivīm, jo šeit, tiklīdz piepeldat par tuvu, zivis gluži vienkārši pazūd «trauku» jūklī, un jūs nespējat tām sekot. Šeit vajadzēja rīkoties citādi. Jāpeld lēnām uz priekšu un jāgaida, līdz zivis pašas tuvosies.
Šeit es sastapu savu pirmo zanklasari, vienu no visdīvainākā izskata zivīm. Ja spējat iedomāties deltaplānu ar savirpinātiem spārniem, īsu, strupu asti un stipri uz āru izvirzītu motoru, turklāt šo aparātu lidojam uz sāniem un nokrāsotu dzeltenās, baltās un melnās svītrās, tad jums radīsies priekšstats par šo īpatnējo zivi.
Turpat «Trauku bodē» mani pēkšņi ielenca liels bars koralļsārtu un oranžu astoņas līdz desmit collas garu zivju ar milzīgām tumšām acīm. Es nesteidzīgi peldēju, vērodams kādu stāvus saslējušos kailžauni un prātodams, ko viņš dara, kad manas maskas lodziņa sānos pazibēja kaut kas iesarkans, un jau nākamajā mirklī man visapkārt ņudzēja košas zivis, kas lēnām piepeldēja man tik tuvu, ka es būtu varējis tām pieskarties, un raudzījās manī ar savām skumjajām acīm. Es lielā priekā konstatēju, ka tās ir zivis, kuras jau sen kāroju apskatīt tuvumā un kuras ir nosauktas par skumīgajām vāverzivīm. Viņas tiešām izskatās loti skumīgas. Manī viņas noraudzījās ar tādu skatienu, ka man radās iespaids, it kā zivis būtu nule atgriezušās no neveiksmīgām pārrunām ar saviem bankas direktoriem. Acis šķita asaru pilnas un pašas zivis tik bēdīgas, ka man gribējās tās kaut kādā veidā iepriecināt. Es ieniru dziļumā un apvērsu beigtu koralli, kas gulēja jūras dibenā, tā izceldams veselu bagātu maltīti: garneles, krabjus, nelielus tārpus un velnišķīga izskata melnu jū- raszvaigzni, kuras čūskām līdzīgie lokanie taustekli bija klāti ar kaut ko kažokādai līdzīgu. Parastās zivis būtu līksmojušas par tik bagātīgi klātu galdu, bet šīs tikai palūkojās manī bezgala sērīgi un lēnām aizpeldēja projām,
Acīmredzot es nebiju izrādījis tām pietiekami dziju līdzjūtību.
Sājos peldējumos ļoti nogurdinoši bija tas, ka visdažādākās dzīvās būtnes mudžēt mudžēja visur, kurp vien skatiens pavērsās. Četrarpus mēnešos, ko pavadījām Maurīcijā, mēs gandrīz katru dienu braucām uz rifu un bezmaz katru reizi ieraudzījām vismaz četras zivju sugas, kuras vēl nepazinām. Taču īsti man uzmācās izmisums, kad mūsu uzturēšanās pēdējās dienās Ābels mūs aizveda uz apvidu, ko mēs iesaucām par «Puķu dārzu», jo šeit es piedzīvoju žilbinošu rekordu: stundas laikā sastapos ar sešpadsmit zivju sugām, kuras nebija gadījies redzēt nevienā no vairākus mēnešus ilgajiem zemūdens ceļojumiem!