«Puķu dārzs» bija ļoti sekls rifs, pa lielākai daļai trīs vai trīsarpus pēdas, bet atsevišķās vietās tikai pēdu dziļš, tā ka, meklējot ejas starp koraļļiem, varēja nobrāzt ceļgalus vai krūtis. Seklajā ūdenī krāsas šķita vēl spilgtākas; šeit bija sastopamas tādas koraļļu sugaS, kādu nav nekur citur, — piemēram, sēņveida korallis, kas dzīvo nesaistīti, tas ir, neveido rifu kā pārējie koraļļi, bet guļ jūras dibenā un pārvietojas pa to no vienas vietas uz otru. Tas izskatās kā lielas sārtbrūnas cepurīšsēnes apakšpuse, un vienīgi, kad izslējās un ūdenī paplīvo koraļļa mazie gaišdzeltenie tausteklīši, redzams, ka tas dzīvs. Tur bija koraļļi, kas līdzinājās sīku zaļu hrizantēmu ziedu čemuriņiem, katrs ziediņš apmēram naga lielumā. Koraļļi atradās pastāvīgā kustībā, radās iespaids, ka zemūdens vē j pūsma sanesusi vienkop veselus ziedu kalnus. Bez tam tur bija apbrīnojami koši zili, īsti kobaltzili koraļļi; bija ari sarkani koraļļi dažādās niansēs, sākot ar asinssarka- niem un beidzot ar tādiem, kas lāsmoja maigā saulrieta krāsā. Dažu koraļļu galotnes izskatījās tā, it kā tās būtu apaļiski apcirpis ļoti prasmīgs daiļdārznieks. Apaļās galotnes bija tik līdzenas un simetriskas, ka uzmācās šaubas, vai dabā tās patiesi varējušas tā izaugt. Tuvāka izpēte atklāja, ka ikviena galotne (prāva puķu pušķa lielumā) sastāv no korallīšiem, kas izveidoti kā sīciņas apsnigušas Ziemsvētku eglītes.
Tieši ap šiem puķu pušķiem sevišķi labprāt pulcējās lapu zivis, kas tur peldēja veseliem bariem un briesmu brīžos meklēja patvērumu, paslēpjoties starp eglītēm. Netālu no viena šāda koraļļa es uzgāju bariņu, kurā bija
apmēram piecdesmit lapu zivju mazuļu. Sajā vecumā, kā es konstatēju, tām vēl nepiemita zaļais zaigojums, tās visas bija gaišzilas, daudz gaišākas par pieaugušajām, bet tikpat skaistas. Es ilgi priecājos par tām, pastiepjot roku uz mirdzošo zivtiņu bara pusi, lai redzētu, kā tās steigšus ienirst koraļļos un pazūd. Tikko atvilku roku, tās tūliņ iznira no koraļļu pušķa — gluži kā zilas konfeti pārsli- ņas, kas uzvirmo no piesniguša egļu meža.
«Puķu dārzā» pavisam mazā platībā varēja redzēt visvairāk sugu pārstāvju, un jo jaukāk tur bija tādēļ, ka seklums ļāva pieiet dzīvniekiem tuvāk nekā citur. Ar patiku vēroju vīleszivis jeb galvdzelkneņus. Tām bija lapas forma, galva ar saliektu degunradža ragam līdzīgu ragu [2] virs acīm, pašas zivis bija mirdzoši zaļas ar gareniskām svītrām un koši oranžiem plankumiem, svītrotu oranžu šņukuru un melnsvītrotām acīm. Nosaukumu tās ieguvušas raupjās, vīles virsmai līdzīgās ādas dēļ. Tuvas radinieces tām ir aizbīdņzivis jeb mugurdzelkneņi, kam šejienieši devuši nosaukumu, ar kuru var izmežģīt mēli, proti: humuhumu-nukunuku-a-puaa. Mugurdzelkneņi ir apaļas zivis, aptuveni lapas veida, tikai tām ir nevis uz priekšu izstiepta mute kā vīleszivīm, bet gan uzpūtīga, kareivīga fizionomija kā brigādes ģenerālim, kas noraugās uz nevīžīgiem jaunkareivjiem. Iespaidu vēl pastiprina «uniforma» ar melnām, baltām un pelēkām svītrām un koši zilā ļente šķērsām pāri degunam, kas piešķir zivij tādu izskatu, it kā tai būtu biezas, kuplas, zilas uzacis. Savu nosaukumu zivs dabūjusi ļoti oriģināla aizsardzības mehānisma dēļ. Tāpat kā vīleszivij, tai ir saliekts rags. Kad zivi vajā ienaidnieks, rags uzslienas un otrs, mazāks radziņš to nostiprina nekustīgi vertikālā stāvoklī. Šādā situācijā zivs pārvēršas uzbrucējam par grūti norijamu un bīstamu kumosu, turklāt, ja tā, ragu saslējusi, ienirst korallī, nav iespējams to no turienes izvilkt, neizārdot visu koraļļa virsotni.
Šajā apvidū norisinājās notikums, kas lika man atcerēties Grieķijā pavadīto bērnību, kad mēdzu braukt zvejniekiem līdzi jūrā. Peldēju pa kanjonu starp daudzkrāsainajiem koraļļiem, līdz nokļuvu plašā, smilšainā klajumā, kur iepeldēju vienlaikus ar sprutu; tam bija četras pēdas
gari taustekji, un tas tieši šajā brīdī bija nolēmis pārvietoties no viena rifa uz otru. Ieraudzījis mani, spruts palielināja ātrumu un traucās pāri smilšu klajumam kā va- ren steidzīgs kuprainis ar astainu taustekļu mēteli mugurā. Nespēdams nokļūt pietiekami ātri līdz iecerētajam rifam, viņš meklēja glābiņu lielā koraļļu čumurā, kas atradās plašā smilšu klajuma vidū. Aizpeldēju turp paskatīties, ko viņš nolēmis darīt tālāk, un ieraudzīju, ka viņš iespraucies, pareizāk sakot, ieķīlējies šaurā koraļļu spraugā un samiedzis pavisam šauras acis, kā spruti mēdz darīt, kad nokļūst briesmās,_ jo parastos apstākļos acis liem ir pārlieku redzamas. Ada dzīvniekam lāsmoja un sarka; arī tā sprutam ir stresa pazīme: ādas krāsa strauji mainās, uzlāsojot dažādās krāsās, pat koši zilā un vairākos zaļos toņos. Krāsu mainīšanās nepadara sprutu labāk saredzamu, tieši otrādi, šāda «uguņošana» tam dod iespēju paslēpties uz apkārtējā krāsainā fona. Biju patlaban piepeldējis trīs vai četru pēdu attālumā no spruta, prātodams, vai man izdosies panākt «uguņošanas» efektu, kad man gar plecu noslīdēja trijžuburis un ietriecās sprutā, kurš tai pašā mirklī pārvērtās par Medūzas galvu ar ņu- dzeklīgiem taustekļiem. Varenām strūklām izšļācās melna tinte un aptumšoja ūdeni, kad Ābels, kas bija laivu vadījis man pa pēdām, triumfēdams ievilka medījumu laivā.
Dabūt mirstoša spruta tintes šļakatas gandrīz sejā nepiederēja pie jaukākajām atmiņām par rifu, kas ir tik aizraujoša vieta šai pasaulē, tik neiedomājami skaista un krāšņa. Pašlaik to ekspluatē ar pilnu jaudu; tur zvejo daudz vairāk, nekā drīkstētu; gliemežnīcas ceļ ārā pārdošanai; koraļļus spridzina, lai tūristi varētu lepodamies aizvest koraļļu drumslas uz mājām — aizkustinošus bojā gājušu skaistu dzīvu organismu fragmentus nodot putekļu ziņā uz kamīna dzegas diezin kādā pasaules malā. Jācer, ka Mauricijas valdība sekos citu valstu — piemēram, Seišeļu un Tanzānijas — valdību labajai priekšzīmei un izsludinās savus rifus par jūras nacionālajiem parkiem, lai to skaistums ari nākotnē varētu priecēt salas viesus un pašus maurīciešus, lai rifi būtu dzīvības eliksīrs, kas pieejams visiem.