Kad rakstu šīs rindas, debesis aiz loga ir pelēkas un ārā virpo sīkas sniegpārslas bet man tikai jāaizver acis, un tūliņ es ieraugu rifu visa krāšņumā, un man kļūst silti un priecīgi ap sirdi.
«Puķu dārzā» es kādu dienu pēkšņi sastapos ar milzīgu lapu zivju baru. Liekas, tur apmēram piecdesmit vai sešdesmit kvadrātpēdu platībā bija sapulcējušies vairāki tūkstoši zivju. Es veselu pusstundu nopeldēju kopā ar tām, un tas bija neaizmirstams brīdis; vienu mirkli man šķita, ka esmu nokļuvis mežā, kur tikko izplaukušas koku lapas sveic pavasari, bet jau nākamajā mirklī likās, ka peldu cauri Vidusjūras zemju zilo debesu gabaliņam, kas brīnumainā kārtā pārvērties par zivīm un iekritis jūrā. Beidzot, gluži apskurbis un mulss, uzgāju gludu koraļļu nogulu, kur nebija ne jūrasežu, ne jūrasķīšu, un, apsēdies uz tās, atrados divas pēdas virs ūdens. Noņēmu masku un pret apvārsni ieraudzīju sakumpušos Maurīcijas kalnus kā neveiklus locekļus zem zaļo mežu un cukurniedru dēs- tījumu apsega, no kura vienuviet kā elkonis, cituviet kā ceļgals augšup slejas kalna cilnis. Un tam visam pāri liecās vismaz piecas varavīksnes. Nospriedu, ka M iiī- cija man ļoti, ļoti patīk. x
Kuģītis lauza sev ceļu pāri viļņu zilajām mugurām, un pret zeltainzaļajām rītausmas debesīm iznira Raundas salas siluets — drūms un draudīgs.
BOA MEDĪBAS
Bija pagājis gads, un salā šoreiz bijām nolēmuši uzturēties četras dienas, tādēļ bijām labi sagatavojušies neviesmīlīgai uzņemšanai. Vedām līdzi ne tikai parasto nometnes inventāru, bet ari dārgo ūdeni skārda kannās un lielu daudzumu pārtikas. Ja braucat uz salu, kur nelabvēlīgi laika apstākļi jūs var nošķirt no pasaules, ir ļoti svarīgi, rēķinoties ar šādu iespēju, vest līdzi pietiekamus pārtikas un ūdens krājumus. Taču mūsu bagāžas svars un daudzums lika mums izvēlēties nometnei vietu kaut kur kuģa piestātnes tuvumā — pietiekami tālu, lai mūs vētras laikā neaizsniegtu bangas, tomēr ne tik tālu, ka mēs nespētu aizstiept savu mantību līdz nometnei.
Laika apstākļi mums bija labvēlīgi, un provianta un pārējo mantu izkraušana neizvērtās pārāk bīstama; toties, transportējot visu šo bagātību trīssimt soļu līdz klinšu aizai, kuru bijām izraudzījušies apmetnei, mēs drausmīgi nomocījāmies, kaut arī saule tikko bija pacēlusies virs apvāršņa un aiz salas klintāja vēl nemaz nebija redzama. Lādēdamies un sviedrus liedami, stīvējām telti, pārtikas saiņus un smagās skārda ūdenskannas pa klintīm augšup, pie sevis sūkstīdamies par to, cik briesmīgi stulbeņi esam, ielaizdamies šādā pasākumā. Jāteic, tā nebija vienīgā reize, kad, atrodoties uz salas, mums ienāca prātā tāda doma.
Uzsliet telti bija gaužām grūti, jo pamats vai nu bija tik ciets, ka tajā nevarēja iedzīt pat tērauda stienīti, vai arī tufs saira putekļos. Beidzot, pagalam nomocījušies, uzslējām telti pavisam ērmīgā veidā. Mēs to visai apšaubāmi piesējām pie robainiem tufa ciļņiem, cerēdami, ka tie spēcīgā vējā nesadrups un neatlūzīs; tomēr telts deva mums to, kas Raundā visnepieciešamākais, — ēnu. Cilvēks, kurš nav augu dienu pavadījis svelmainā saulē un izdegušā apkārtnē, varbūt nesapratīs, ka pat bērna saul- sarga mesta ēna spēj kļūt par tikpat kārotu pavēni kā dziļa, vēsa ala. Viņš varbūt neiedomāsies arī, ka labāk ir padzerties karstu ūdeni nekā palikt nedzērušam.
Kad bijām iekārtojušies Un visu novietojuši drošībā, turklāt pārbaudījuši, kā darbojas portatīvais radioraidītājs — mūsu vienīgā saskare ar ārpasauli —, Vehebs devās atpakaļ uz labo kuģīti «Sphyrna», kura nosaukums tulkojumā nozīmē «āmurgalvas haizivs». Drīz vien tas bija vairs tikai tumšs plankumiņš jūrā un tālu aiz Ganers- kveinas peldēja uz to pusi, kur zilā dūmakā viedās Mau- rīcijas kalni. Kad bijām pilnīgi beiguši iekārtošanos, cilājuši un pārcilājuši smagās kannas, pārsteigti jutām, ka esam ļoti piekusuši, un paēdām pieticīgas vakariņas, jo karstums mums bija laupījis ēstgribu. Tūliņ pēc saules rieta likāmies gulēt.
Nākamā rītā piecēlāmies pirms ausmas un tūliņ devāmies ceļā uz veco pandānu jeb vakoa koku, kas pazīstams ar piknika koka nosaukumu, jo ir pirmais koks, ko sastopat, rāpjoties augšup no kuģu piestātnes, tādēļ ikviens tur apmetas atpūsties un uzkost. Nolēmām no turienes iet taisnā ceļā, cik nu taisns ceļš Raundā iespējams, cauri palmu joslai uz ziemeļiem. Mūsu nodoms bija iet līkločos no vienas latānijpalmas pie otras, jo mums bija teikts, ka tieši tur mitinoties boa, un katru sīki pārmeklēt. Norunājām, ka tad, kad kļūs pārāk karsts, nolaidīsimies piecdesmit pēdu lejāk un iesim atpakaļ uz pometni. Cerējām, ka šādā veidā mums izdosies pārbaudīt visas palmas aptuveni simt kvadrātpēdu laukumā. Un ikvienam, kurš domā, ka tas nav nekāds grūtais pasākums, es iesaku aizbraukt uz Raundu un izmēģināt pašam.
Pirmajā pusstundā meklējām ļoti cītīgi. Bez mitas kāds no mums sacēla veltīgu trauksmi, pamanījis laiskos, miermīlīgos Telfēra scinkus vai lielacainos Gintera gekonus palmu lapu padusēs pie stumbra, jo scinka vai gekona aste, ja vien tā ir redzama, pirmajā acu uzmetienā tiešām ļoti atgādina čūsku. Tomēr bija patīkami vērot, ka tel- fēru populācija salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir krietni pieaugusi un, kas ir vēl svarīgāk, arī Gintera ge- konu skaits kļuvis lielāks. Visur bija redzami tukli mazuļi.