Bijām dzirdējuši no visiem, kam šeit gadījies redzēt vai sagūstīt boa, ka parastākā no abām sugām — ja apdraudētu populāciju, kur atlikuši vairs tikai septiņdesmit pieci eksemplāri, var saukt par parastu — slēpjoties latā- niju lapu padusēs pie stumbra. Tiem, kas nekad nav redzējuši latānijas, šis norādījums var likties ļoti precīzs un nepārprotams, vienkāršāks par vienkāršu. Taču latānijas visu ļoti sarežģī. Lapas aug uz resna, taisna kāta, kas izbeidzas ar kaut ko līdzīgu zaļam milzu vēdeklim. Lapas kāts ir atsperīgs kā čuguna kalums, bet vēdekļa daļa šķiet gatavota no biezas, nesalaužamās zaļas plastmasas. Lapu gali apbruņoti ar ērkšķiem, kas ir pietiekami smaili, lai izdurtu cilvēkam aci. Tātad, meklējot Raundas salas boa, jāpieiet pavisam klāt palmai, jāpašķir zari un jāiebāž seja lapu biezoknī, lai varētu saredzēt vietu, kur lapas kāts izaug no stumbra; to darot, ar stingru spiedienu jānoliec lapa un jācer, ka kāts sasvīdušajā rokā nepaslīdēs un lapas vēdeklis jūs nesagraizīs vai ērkšķi neizdurs jums acis.
Otra suga — alu boa — dzīvo pazemē, un jums jāro- kas kā cūkai ozolainē, jāuzrušina plānā zemes kārtiņa ap katru palmu. Arī tas nezinātājam var nelikties grūts darbs, taču īstenībā ir citādi, jo latānijas atmirušās lapas gan nobrūnē un noliecas pie zemes, tomēr neatlūst no kāta; tādēļ ap katra koka pamatni bija izveidojusies brūna vēdekļveida lapu telts, kuru vajadzēja novākt malā, lai varētu atrakt lapu slēpto zemi. Teikt, ka tas bija darbs, kuru strādājot mocīja slāpes un lija sviedri, būtu ļoti nepilnīgs attēlojums; mēs peldējām sviedros, visa miesa kaisa svelmē, un mēle šķita pārvietojusies uz vecas un ļoti izkaltušas zamšādas dobumu. Tufs bija tā sakarsis, ka uz tā mēs būtu varējuši cept olas. No augšas saules karstums šaustīja kā ar rīkstēm, bet no tufa sitās sejā tāda versme kā no tēraudlietuves krāsns. Noejot simt jardu, mēs izsvīdām vairāk šķidruma, nekā cilvēka ķermenī vispār varētu būt uzkrāts.
Visnogurdinošākais šajā gājienā bija tas, ka mēs nekad neatradāmies līdzenā vietā. Vajadzēja vai nu piepūlēt muskuļus, rāpjoties kalnā, vai arī tos sasprindzināt, atsperoties pret nogāzi, lai neslīdētu lejup. Pat ejot pa taisnu taku, likās, ķa viena kāja ir īsāka, otra garāka. Nomeklējāmies divas stundas, bet tad apsēdāmies, lai padzertos un apēstu katrs pa apelsīnam. Kad bijām jau cik necik iemanījušies gājienos pa Raundu, konstatējām, ka labāk ņemt ceļā līdzi apelsīnus nekā smagās ūdens pudeles, jo apelsīns derēja ne tikai slāpju, bet arī izsalkuma remdēšanai, turklāt izkaltušajā mutē palika tīkama tīra sajūta.
Saule pa šo laiku jau bija pacēlusies virs salas blīvas un raudzījās lejup kā milzīga pūķa drausmā, sarkanā acs. Mēs zinājām, ka drīz patiesi būs pārāk karsts, lai turpinātu meklēšanu. Notrausāmies apmēram piecdesmit pēdu pa nogāzi lejup un sākām iet atpakaļ uz nometni, pa ceļam tomēr turpinādami meklēšanu. Pašķīru, kā man pašam likās, kādu tūkstošo reizi latānijas lapas un ieraudzīju asti, kuru noturēju par Telfēra scinka asti. Grasījos jau doties pie nākamās palmas, tomēr drošības labad gribēju pārliecināties, vai aste tiešām pieder teltē- ram. Pēc īsas cīņas ar lapām es pārvietojos citā novērošanas pozīcijā.
Tas nebija Telfēra scinks, tā bija pieaugusi, turklāt ļoti skaista Raundas boa, saritinājusies ap latānijas lapu kātu pamatnēm, kuras veidoja ap palmas stumbru tādu kā bļodu. No savas vietas varēju redzēt čūsku laiski un mierīgi guļam. Vienīgā ķermeņa daļa, ko es būtu varējis satvert, bija pats astes gals. Tā man šķita no visiem aspektiem aplama rīcība. Pirmkārt, aste bija tieva, un, kaut arī nebūtu grūti to satvert, tā būtu vieglāk ievainojama nekā čūskas pārējais ķermenis. Otrkārt, ja es satveru čūsku aiz astes, tā varētu man iekost. Man tas nekādu ļaunumu nenodarītu, jo mute čūskai ir maza, bet man negribējās riskēt ar iespēju, ka čūska pret manu roku izlauztu kādu no saviem asakām līdzīgajiem zobiem, jo tāds ievainojums varētu izraisīt tai mutē augoni. Čūska bija pārāk vērtīga, lai riskētu ar kaut ko tamlīdzīgu. Bīdamies to izbiedēt un varbūt pat pazaudēt, es nemainīju stāvokli, tikai uzsaucu Džonam, kurš, izslējis dibenu gaisā kā pīle, kas ūdenī meklē barību, bija ieniris latānijas lapu biezoknī gabaliņu lejāk.
Džon! — es saucu. — Man te ir čūska, nāc nu talkā!
Saskrāpēts, sapinkojies un nosvīdis viņš izlīda no koka
apakšas un notrauca sviedrus no pieres.
Atvaino, lūdzams, — viņš atsaucās, — esmu pārāk aizņemts ar tām simt piecdesmit, kas lokās ap mani šeit.
Neesi tāds antiņš! Es nejokoju.
Nopietni? — Džons iesaucās un, uz tufa slīdēdams un klupdams, drāza pie manis.
Apej apkārt kokam un satver čūsku! — es izrīkoju. — Tai pusē viņai ir galva. Un neļauj, lai viņa tev iekož, negribu, ka viņai mutē iemetas augonis.
Es paliku arjergardā, bet Džons pašķīra lapu vēdekļus, saskatīja, kur atrodas čūskas galva, tad bez ceremonijām pastiepa garo roku, sagrāba čūsku aiz kakla pie pakauša, saudzīgi izmudžināja to no latānijas lapām un izvilka ārā.
Boa bija apmēram trīs pēdas gara, pamatā olīvzaļa, ar nespodri dzelteniem plankumiem uz astes pusi. Galva tai bija garena un šaura, gandrīz lapas formā. Kopumā « šī čūska nemaz neizskatījās pēc boa.
Ar apgalvojumu, ka mēs bijām sajūsmināti, nekas nebūtu pateikts. Sagūstīt vienu no visretāk sastopamajām čūskām pasaulē tik grūtos apstākļos, kad bijām vēl tikai divas stundas meklējuši, šķita neticami; sagūstīt to tādā veidā, kā bija izdevies mums, — ar pašas čūskas piepalīdzību — bija vēl lielāks brīnums. Mēs atsākām medības vēl dedzīgāk. Tomēr saule cēlās arvien augstāk, karsēja arvien neciešamāk un cīņa ar latānijām kļuva arvien grūtāka, tādēļ mēs beidzot aizgājām atpakaļ uz nometni un nodevāmies greznai uzdzīvei — baudījām svaigu kokosriekstu pienu un arbūzus un atgūlāmies saliekamajās gultās, kas uz nelīdzenās zemes niķojās kā neiejāti