Ziemeļamerikas piekūniem, ka vienīgi speciālists prastu saredzēt kādu atšķirību un lajam patiesi nevarētu ņemt ļaunā, ja viņš brīnītos par lielo brēku, kas ap 4iem sacelta. Sāku domāt, ka izturos negodīgi pret Maurīcijas piekūnu; varbūt tādēļ, ka viņš pārlieku man atgādināja putnu, ko tiku pazinis jau bērnībā un laidis medībās uz zvirbuļiem? Vai mana sajūsma būtu lielāka, ja šis putns būtu tik ekscentriska parādība kā, piemēram, dodo? Apmēram pusminūti nopietni pārdomājis, nācu pie atziņas, ka cēlonis ir cits. Neinteresantākas par jūrascūciņu ir vienīgi Vestindijas hutijas, grauzēji, kurus es kaislīgi mīlu un kuru nākotne tēlojas tikpat drūmās krāsās kā šā piekūna nākotne. Nē, īstais iemesls bija tas, ka esmu vairāk pieķēries zīdītājiem nekā putniem, un sīks, neinteresants zīdītājs mani valdzina vairāk nekā sīks, neinteresants putns. Sapratu, ka tā ir nepiedodama doma, un apņēmos nākotnē laboties. Deivs pa to laiku man stāstīja, kā klājies piekūnu pārim, kas savā muļķibā bija ierīkojuši ligzdu uz viegli sasniedzamas klintsradzes.
— Pērtiķi, — Deivs dramatiski deklamēja, — viss mežs pilns ar tiem sasodītajiem pērtiķiem. Dažs pieaudzis tēviņš ir sešus gadus veca bērna augumā. Vini siro baros. Un jūs tikai dzirdat: «ijā, ijā» (vecais tēviņš), un tūliņ pēc tam sīkie — «vīk, vīk, vīk, īk, īk, īk, ijā, ijā, ijā».
Deiva balssaites izvīteroja veselus skaņu plūdus, attēlojot liela negantu pērtiķu bara bļaustīšanos, sākot ar vectēviem un beidzot ar tikko piedzimušiem pērtiķēniem. Šie nevienam nevajadzīgie, neapturamie, badīgie negantnieki pārplūdinājuši salu un uzbrūk ne tikai piekūnu, bet arī sārto baložu ligzdām.
Kad bijām pietiekami apbrīnojuši baložus un piekū- nūs, aizbraucām uz Kjūrpaipu, kur dzīvoja mežzinis. Tur sastapām Vehebu Ovdeliju, mežu aizsardzības darba vadītāju. Tas bija jauns, glīts zēniska izskata aziāts ar aizrautīgu smaidu un vēl aizrautīgāku entuziasmu. Kad bijām kabinetā nomurminājuši parastās iepazīšanās frāzes, viņš un viņa palīgs eiropietis Tonijs Gārdners izveda mūs ārā, lai parādītu skaisto botānisko dārzu, kas atradās pie kantora ēkas. Šeit Veheba entuziasms radīja pilnīgu lūzumu manos uzskatos par palmām. Man palmas nekad nebija šķitušas diezcik iedvesmojošas den- droloģijas pārstāves, kad vēroju tās putekļiem klātas un panīkušas augam gar ceļmalām tropos vai trīcam Anglijas tā sauktajā vasarā tādās vietās kā Bornmuta vai Torkī, bet šeit, Kjūrpaipas botāniskā dārza skaistajā plašumā, palmas parādīja, kas tās īsti ir. Te auga slaidās, elegantās orkānpalmas, karaļpalmas, kuru stumbri atgādina Akropoles kolonnas, slavenās coco de Mer palmas no Seišeļu salām un, visbeidzot, — pudeļpalmas, kas uz vietas iekaroja manu sirdi. Vehebs mūs iepazīstināja (šo vārdu lietoju apzinīgi) ar nelielu šo kociņu plantāciju. Mazo palmiņu stumbri izskatījās kā chianti vīna pudeles, no kuru kakla pārgalvīgi kā zaļa strūklaka augšup šaujas plušķainu lapu pušķis. Lapas vējojot atgādināja mazus apaļvēderainus cilvēciņus, kas jums māj ar roku.
Atgriezušies Veheba kabinetā, pārspriedām, kas mums Maurīcijā būtu apskatāms. Vispirmām kārtām es kāroju doties uz kriptomēriju birzi, kur ligzdo sārtie baloži, tad uz Makabija mežu un Melnupes rezervātu, kur sastopami Maurīcijas piekūni un Maurīcijas raibpapagaiļi. Taču Vehebs ļoti uzstāja, lai mēs apmeklējam arī Raundu, mazu saliņu arhipelāgā, kas atrodas uz ziemeļiem no Maurīcijas.
Tā ir Maurīcijas atbilde Galapagu salām, — viņš
smiedamies sacīja. Saliņā, kuras platība ir tikai trīs
simti septiņdesmit pieci akri, sastopamas trīs koku, tris ķirzaku un divas čūsku sugas, kādas nav atrodamas nekur citur pasaulē. Pašlaik salu ļoti nopietni apdraud tur ievestās kazas un truši, kas nograuž visu veģetāciju. Situācija ir izmisīga, tuvāk jums pastāstīšu, kad aizbrauksim turp. Kamēr mēs cenšamies problēmu atrisināt, sala tiek aizvien vairāk noplicināta, un rāpuļu fauna ir nopietni apdraudēta.
Vai kādam ir dati par rāpuļu pašreizējo populāciju?— es apvaicājos.
Nu, — Vehebs, lūpas savilcis, atbildēja, — ir visai grūti nosaukt precīzus skaitļus, bet mēs aptuveni lēšam, ka Gintera gekonu, Telfēra scinku un nakts gekonu ir vairs tikai ap pieci simti. Viena čūska — alu boa — pēdējos divdesmit gados redzēta tikai pāris reižu un varbūt ir izmirusi. Otras, pēc manām domām, nebūs pilni septiņi desmiti.
Jums vajadzētu dažus sagūstīt saglabāšanai, — es ieminējos.
Vehebam iemirdzējās acis. Viņš pastāstīja, ka klīstot valodas par audzēšanas programmām nebrīvē. Ziņojumā arī tas ierosināts, taču pagaidām neviens negribot pie tā ķerties.
Ja jūs man atjautu, es pie tā ķertos labprāt, — es sacīju. — Mēs nule esam uzcēluši brīnišķīgu jaunu kompleksu, kur varētu ieaudzēt tieši šāda veida dzīvniekus.
Cik lieliski būtu, ja jūs to uzņemtos! — iesaucās Vehebs, it kā šāda doma viņam tikai tagad būtu iešāvu- sies prātā. — Un kā jūs to darītu?
Tas jādara pakāpeniski. Ja mēs vispirms iegūtu dažus robustākus eksemplārus un mums ar tiem labi paveiktos, tad nākamgad, kad atbraukšu, lai palīdzētu jums izraudzīties kandidātu stipendijai, mēs varētu sagūstīt visus vajadzīgos dzīvniekus. Man liekas, vajadzētu sākt ar scinkiem un Gintera gekoniem, kas, manuprāt, ir visai izturīgi radījumi.
Okei! — Vehebs priecīgi attrauca. — Es visu nokārtošu jūsu braucienam uz Raundu, tiklīdz radīsies piemēroti laika apstākļi. Pagaidām Deivs jūs var izvadāt pa Makabija mežu.
Katrā ziņā, — Deivs sacīja. — Es tikpat gribu pamēģināt ar tīklu notvert vēl vienu piekūnu, tā mēs varēsim nodzīvot mežā visu dienu. Paņemsim līdzi vairākus tīklus, manu Amerikas piekūnu pievilināšanai un izmēģināsim laimi. Mežs ir ļoti skaists, pat ja nenoķeram nekā. Varam doties turpu jau rīt, ja jums nav iebildumu.