Brīdinājums par ciklona tuvošanos bija spēkā veselu nedēļu, un visu nedēļu laiks bija nejēdzīgs — stipri lija, jūra trakoja. Un, lai neveiksme būtu pilnīga, nelabums, kas man sāka uzmākties jau Raundā, izvērtās par vienu no tām amēbu infekcijām, kas pagalam nogurdina un laupa spēku. Šķita, ka mums nav ne mazāko izredžu nokļūt vēlreiz atpakaļ uz Raundu un savākt vaislas programmai nepieciešamo skaitu čūsku; mēs nebijām sagūstījuši pat otras ķirzaku sugas pārstāves, kas mums bija vajadzīgas. Tas nozīmēja, ka vajadzēs atstāt čūskas Ve- hebam, lai viņš tās aizved atpakaļ uz Raundu un palaiž brīvībā. Tās bija pārāk liels retums, lai riskētu kļūdīties, turklāt ar iespējām, kādas bija Maurīcijā, nevarējām nemaldīgi noteikt mazā čūskulēna dzimumu. Būtu noziegums aizvest tās uz Džersiju, lai tur konstatētu, ka abas ir viena dzimuma. Beidzot apspriedu to visu ar Vehebu, bet viņš sacīja: ilgstošā prognoze paredzot, ka ciklons tomēr paiešot mums secen un gaidāms rāms laiks.
Vai jums abiem nebūtu iespējams uzkavēties mazliet ilgāk?
Visam piedevām jutos gaužām sarūgtināts, ka biju spiests atteikties no ceļojuma uz Asamu, kuram biju gatavojies septiņus gadus un kurā man vajadzēja doties tūliņ pēc atgriešanās Džersijā; Maurīcijas dakteri neparko negribēja mani laist šajā ceļojumā. Līdz ar to iemantoju mazliet papildu laika, bet, pat uzturēdamies šeit, jutos pārāk nelāgi, lai uzņemtos ceļojumu ar kuģi un piedalītos smago mantu stiepšanā pa salu.
Nez, — es klusā cerībā ieminējos, — vai mēs nevarētu dabūt valdības helikopteru? Pirmkārt, ceļojums uz salu un atpakaļ būtu daudz vieglāks, un, otrkārt, es vienmēr esmu ilgojies pavizināties helikopterā.
Vehebs vilka lūpas urskulī un teica, ka tas gan būšot pagrūti, bet viņš tomēr pacentīšoties.
Pāris dienu vēlāk viņš man piezvanīja un gaužām pašapmierinātā balsī paziņoja, ka ministru prezidents atļāvis izmantot helikopteru. Varējām doties ceļā, tiklīdz iestāsies labs laiks. Taču vēl vajadzēja nonīkt vairākas dienas, kamēr divi cikloni — viens nosaukts piemīlīgajā vārdā «Fifija» — grozījās virs Indijas okeāna, prātojot, vai apciemot Maurīciju vai ne. Mums par lielu atvieglojumu, cikloni tomēr laikam nosprieda šurp nenākt, un, tā kā laika prognoze bija labvēlīga, mēs saņēmām atļauju tuvākajā pirmdienā lidot uz salu. Sī diena sakrita ar kādu valsts svinamdienu, tādēļ Vehebs nolēma piebiedroties un bez tam norīkot mums palīgā uzticamu praktikantu no mežkopības departamenta.
Helikopterā mums vajadzēja sēsties Portluisā un no turienes aizlidot uz kādu futbola laukumu, kur kravas mašīna būs nogādājusi mūsu bagāžu. No turienes līdz Raundai bija tikai ceturtdaļstundas lidojums. Mēs noteiktajā laikā sapulcējāmies pie policijas barakām Portluisā, un tūliņ helikopteru ļoti svinīgi izripināja un atvēra kā tādu burbuli. Mēs sarāpāmies iekšā. Vehebs un Džons nosēdās aizmugurē, bet es priekšgalā pie jautrā indiešu pilota un viņa palīga. Man likās, ka atrodos zeltzivtiņu traukā, un, tā kā visai labi nepanesu augstumu, es domāju, kā būs, kad pacelsimies gaisā.
Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu! — noteica pilots, piesprādzēdams drošības jostu. — Kāds sasodīts karstums!
Raundā būs vēl karstāk, — es piebildu.
Jā, jā, — pilots piekrita, — tur jūs cepināsieties gan. Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu!
Propelleris sāka griezties arvien ātrāk, un piepeši mēs vertikāli, gluži kā lifts, pacēlāmies gaisā, palikām mirkli uz vietas stāvam un tad aizpukšķinājām septiņdesmit pēdu augstumā virs Portluisas. Pārdzīvojums bija neaprakstāms; daudz spēcīgāk nekā vismazākajā lidmašīnā jūs jūtat, ka varat kā vanags vai kā spāre vertikāli pacelties un nosēsties, planēt un piķēt. Kad mēs lidojām simt pēdu augstumā virs cukurniedru plantāciju kvadrātiem ar lielu brūnu akmeņu kaudzi katrā, radās iespaids, ka plīvojam pāri milzīgam zaļam šaha galdiņam, kurā izmētātas nesamērīgi lielas ziloņu mēslu kaudzes. Gar ceļa malām flamboiantkoki kvēloja kā vienkop sarušinātas sarkanas ogles, un paši ceļi šķita kā impresionista glezna ar sīkiem spilgtiem plankumiņiem: tās bija sievietes, kas, košos sari tērpušās, devās uz tirgu.
Pēkšņi mēs stateniski traucāmies lejup — jāteic, nav visai tīkami atrasties zeltzivtiņu traukā un just, ka teju, teju izgāzīsies cauri stiklam — un nosēdāmies futbola laukumā liegi un viegli kā pienenes pūka. Šeit mūs jau gaidīja augstu piekrauta mašīna ar mūsu telti, ēdamo un sešpadsmit lielām transporta kannām, kā arī Veheba solītais palīgs no mežniecības departamenta. Viņu sauca Zuzū. Viņš bija slaids aziātu cilmes jauneklis ar platu, sirsnīgu smaidu un tik strupu degunu, ka, pretskatā raugoties, likās — jūs lūkojaties bises stobros. Viņš bija ģērbies aizsargkrāsas treniņtērpā, uz acīm viņam bija
saulesbrilles ar lieliem stikliem, bet galvā liela tropu ķivere no mežniecības departamenta inventāra — tāda, kādas mēdza valkāt Stenlijs un Livingstons. Zuzū likās burvīgs jauns cilvēks, drausmīgi satraukts par gaidāmo piedzīvojumu. Viņš man atzinās, ka ne tikai neesot ne reizes bijis ārpus Maurīcijas, bet neesot arī vēl nekad mūžā lidojis, nemaz jau nerunājot par lidojumu helikopterā. Iespēja piedzīvot trīs tik ārkārtīgas dēkas vienā dienā viņam bezmaz laupīja valodu.
Sakrāvām bagāžu helikopterā, kuram smago ūdens kannu dēļ vajadzēs lidot divreiz, un pacēlāmies gaisā. Planējām lēnām virs futbola vārtu stabiem; bērnu bars, kas bija sapulcējies noskatīties, pajuka uz visām pusēm, un bērni smiedamies un klaigādami paskrējās mums gabaliņu līdzi. Tad mēs, propellerim tarkšķot, pacēlāmies virs izpluinītajām palmām un aizdūcām pāri lagūnas smaragdzaļajiem ūdeņiem, pāri rifa balto putu puķu dobei, pāri tumšzilajam jūras klajam, uzņemot kursu uz Raundu, kas četrpadsmit jūdžu tālāk zvilnēja pret apvārsni kā izkaltis zaļganbrūns bruņrupucis.