Raundas kartēs salas dienvidu daļā ir divas vietas, nosauktas par «Lielo plakni» un «Mazo plakni». Tie ir divi līdzenumi — viens lielāks, otrs mazāks, un tās arī tiešām vispār ir divas vienīgās līdzenās vietas uz šīs salas. Šeit .vējš un lietus bija tufu šautis, drupinājis un nogludinājis laukumos, kuri gan nebija gluži tik gludeni kā balles zāles grīda, tomēr cik necik atgādināja līdzenos laukus uz Mēness virsmas. Mēs nolaidāmies mazākajā laukumā, un mūsu propellera griešanās sacēla spārnos baltastes un sarkanastes faetonputnus un tumšos visai drūma izskata Trinidadas vētrasputnus, kas klaigādami sāka riņķot ap mums. Vētrasputniem bija dīvaini gaisīgi kliedzieni, kas sākās ar ķērcienu sēriju un beidzās ar brīnumskaistu gulgojošu, mežonīgu dziesmu, kādu nepavisam nevarēja gaidīt no tāda necila jūras putna. Turpretī, redzot pasakaini skaistos faetonputnus, nevarētu pat iedomāties, ka viņu saucieni čīkst kā šampanieša pudeles korķis, kuru grūti izvilkt.
Mocīdamies un svīzdami aizvilkām savu telti un krājumus pāri līdzenumam un tad lejup ielejā, kas stiepās gar līdzenumu. Faetonputni piķēja ap mums kā baltas lāstekas, izgrūzdami savus ērmotos brēcienus, vētras- putni, bez pūlēm planēdami divas pēdas virs zemes, pavadīja mūs kā lieliski apmācīti ganu suņi, kas apsargā ļoti nedisciplinētu un stulbu aitu baru.
Nometnes vieta, kuru izvēlējāmies, atradās vēju un ūdens izgrauzta strauta krastā; strauta gultne vijās uz jūru kā miniatūrs Lielais Kanjons. Tufs šeit bija sagūlis lielās, pelēkās plātnēs, un vietvietām truši un jūras putni to bija sadrupinājuši un saberzuši, izveidojot kaut ko līdzīgu augsnei. Tur zaļā segā pletās sīki augi ar gaļīgiem stublājiem, kas pirmajā acu uzmetienā atgādināja ūdens- kreses. Par laimi, truši tos nebija nograuzuši, un tā šie augi kļuva par aizsargsegumu vērtīgajiem augsnes laukumiņiem. Mazie laukumiņi nepiemīlīgajā panīkušajā ainavā izskatījās kā apmaldījušās zaļas pļaviņas, no kurām šur tur pacēlās palmu puduri. Nekā bīstama tur, šķiet, nebija, nekādas dzīvības, izņemot kukaiņus un dažus klaiņojošus scinkui; bet, tiklīdz satumsa, viss kļuva citādi.
Noņēmāmies līdz pašam vakaram, savezdami nometni pilnīgā kārtībā. Kad zaļais mijkrēslis apdzisa un debesis kļuva samtaini melnas un zvaigžņu piebārstītas, kā pēc signāla no zemes dzīlēm pacēlās neiedomājami dīvains troksnis. Tas sākās klusi, gandrīz melodiski — likās, kaut kur tālu plašā, piesnigušā klajumā sērīgi gaudo vilku bars. Tad korim piebiedrojās arvien vairāk balsu, tas pieņēmās spēkā un pārvērtās par traku mesu kādā sāta- nistu apakšzemes katedrālē. Bija dzirdami priesteru vājprātīgie kliedzieni un draudzes mežonīgie atbildes brēcieni. Tā turpinājās apmēram pusstundu, skaņas cēlās un grima, no negantā trokšņa drebēja visa apkārtne, un tad, it kā zeme piepeši būtu atvērusies un izlaidusi visas Gustava Dorē gleznotās nolādētās dvēseles iz elles dziļumiem, no zaļo pļaviņu klātajām alām murkšķēdami, brēkdami un vaidēdami plūda ārā ūdensburātāju mazuļi.
Tie tuvojās simtiem, it kā nule no kapa izlīduši, ložņāja un plivinājās ap mūsu nometni, saceldami tādu kakofoniju, ka mēs vairs nedzirdējām cits citu. Neapmierinājušies ar to, nesaprātīgie mazuļi noturēja mūsu telti par brīnišķīgu virszemes alu, par ligzdu, kas ierīkota tieši viņiem. Ķērkdami un vaidēdami viņi spraucās iekšā pa visām spraugām, laidelējās virs mūsu saliekamajām gultām un līda zem tām, visu laiku bez mazākās kautrēšanās ķēzījās un, ja neizturējāmies pret viņiem pietiekami smalkjūtīgi, vēma mums virsū pretīgi smirdošu eļļu.
Tas nu tiešām ir par daudz, — es ierunājos, izsviez- dams divdesmito putnēnu no savas gultas. — Zinu, ka mani uzskata par dzīvnieku mīļotāju, tomēr visam ir robežas.
Mēs varam aizvilkt telti ciet, Džerij, — sacīja Ve- hebs, — bet tad būs ļoti karsti.
Man šķiet, ka es drīzāk būšu ar mieru nosmakt nekā dalīties naktsmājās ar šito putnu baru. Mana gulta jau tagad izskatās kā viena no produktīvākajām Peru gvano ieguves salām, — es nikni atcirtu, vilkdams laukā no savas zupas bļodiņas putnēnu, kas tur nupat bija iekritis.
Aizsējām telts galus ciet. Bet labuma no tā bija maz: temperatūra sacēlās simtos grādu, un bez tam putnēni, nenieka nebīdamies, sāka rakties gar telts malām, lai tikai iekļūtu iekšā. Ikreiz, kad viņiem tas izdevās, mums vajadzēja raisīt vaļā telts ieeju un izmest viņus ārā. Beigu beigās neatlika nekas cits kā saguldīt saldūdens kannas gar telts apakšējām malām, lai atvairītu neatlaidīgos iebrucējus. Pēdīgi šādā veidā pieveikti, putnēni satupa ārpusē pie telts un visu nakti priecēja mūs ar dziedāšanu.
«Vāāā, vāāā, vūūū!» gaudoja viens bars, un otra grupa aizsaucās: «Vāāā, vāāā, vūūū.» Cits koris deva pretī: «Uūū, ūūū, ūūūūh, ūū,» bet palīgspēki piebalsoja: «Vāāā, vāāā, vāāā, ūūūū, vāāā, vāāā!»
Un tā līdz rītausmai. Vienmuļās gaudas pārtrūka vienīgi tajos brīžos, kad atlaidās vecie putni ar barību un mazuļu dīvaino brēcienu vietā atskanēja cits ne visai pievilcīgs troksnis: it kā no lielas vannas burbuļojot tecētu ārā pabieza virca. Tas notika tad, kad vecāki atvēma pussagremotās zivis. Telts sāka smirdēt kā vaļu zvejas kuģis pēc bagāta loma.