Kad mēs pārguruši uz rīta pusi, troksnim par spīti, beidzot tomēr iemigām, putnu mazuļi atklāja, ka teltij piemīt vēl viena vērtīga īpašība. Telts sānus veidoja stingri nostiepts brezents. Mazuļi pēc kārtas uzlaidās līdz telts augšmalai un slidinājās pa slīpumu lejup, kamēr viņu brāļi, satupuši lokā apkārt teltij, izteica savu apbrīnu apmēram šādi: «Kooo, kūūūrr, kūūūūrrr!» un «Uūū, kūūrr, kūūrr!» Vēlāk, to atceroties, man allaž licies, ka tā bija visnejaukāķ pavadītā nakts manā mūžā.
Nākamajā rītā mēs jau pirms ausmas pamodāmies no nemierīgās snaudas, izlīdām no telts un, lai nomazgātos,
dabūjām klumburot cauri ūdensburātāju bariem, kas kunkstēdami vēl tupēja turpat, nevis bija salīduši alās. Debesis bija sārtas^ oranžas un zaļas, ar nevīžīgi izbārstītu tumšu mākoņu riekšavu pie apvāršņa. Jūra bija rāma un kobaltzila. Man virs galvas palmu lapas čabēja kā spokains lietus, lapu vēdekļi iezīmējās pret debesīm gluži melni. Starp palmām, nevarīgi atkritis, zvilnēja smalks, vārgs mēnessirpis, balts kā faetonputns. Visa debess bija kā nosēta ar ūdensburātājiem, kas laidelējās un pacēla balsis rītausmas dziesmai, bet tumšie mazuļi tuntuļoja pa zaļajiem augiem un velšus vēlās iekšā alās.
Paēduši brokastis, devāmies uz palmu joslu un, tur nonākuši, apmācījām Zuzū, kā jāķer čūskas. Viņš mīlīgā nevērībā apvaicājās, vai viņam čūskas tiešām jānoķerot vai tikai jāatrodot. Mēs atbildējām, ka būtu ļoti jauki, ja viņš kādu tikai atrastu. Atstūmis tropu ķiveri pakausī un nostutējis saulesbrilles stingrāk uz strupā deguna, viņš aizgāja. Pēc pusstundas, mums par īstu pārsteigumu, viņš iesaucās, ka esot atradis čūsku. Mēs noliecāmies pie latānijas, pie kuras viņš sfāvēja. Klusībā biju pārliecināts,
ka viņa atklājums ir Telfēra scinka aste, taču lapās rāmi, pavisam bez baiļu gulēja pusaugu boa. Tai bija ļoti glīta, slaida galva, bet atšķirībā no pieaugušo čūsku zaļganās krāsas un mazo čūskulēnu lapsas sarkanuma un dzeltenās krāsas tā bija tumši olīvzaļā tonī ar nespodri dzeltenu plankumu tīklojumu uz kakla un astes augšgalā. Mēs apsveicām Zuzū par lielisko čūsku ķeršanas māku, un viņa sajūsma izpaudās smaidā, kas pletās bezmaz vai apkārt visai galvai; pēc tam mēs, tik drīzas veiksmes iedvesmoti, devāmies tālāk.
Meklēdami čūskas, mēs, protams, medījām arī Gintera gekonus, jo gribējām sagūstīt vēl dažas jaunas mātītes, tāpat arī Bodžerija un Telfēra scinkus. Zuzū, sajūsmināts par savu čūsku mednieka laimi, ķērās pie darba ar tādu degsmi, ka tiešām notvēra vairākus ļoti kustīgos, viz- mainos Bodžerija scinkus, un tikai vēlāk, pārliecinājies, ka neviens mūs nedzird, man atzinās, ka pirms šās ekspedīcijas viņam esot bijis traki bail no ķirzakām. Turpinājām meklēšanu, līdz saule sāka neciešami karsēt, tad gājām atpakaļ uz nometni. Bijām patiesi apmierināti, iemantojuši astoņus Bodžerija scinkus, sešus jaunus telfērus, trīs pusaugu Gintera gekonus un, protams, čūsku. Vēlāk pievakarē, kad saule vairs tik nežēlīgi necepināja, vēlreiz izsirojām latāniju joslu, bet bez panākumiem. Nakti atkal pavadījām neganti ķērcošo ūdensburātāju sabiedrībā, tā ka nekāda labā gulēšana neiznāca.
Otrā rītā nolēmām doties ceļā sevišķi agri, uzkāpt vienā no salas augstākajām virsotnēm un tad lēnām rāpties lejup uz jūras krastu. Kalnā kāpiens pat tik agrā rīta stundā bija gaužām nogurdinošs, un, kad sasniedzām visaugstāko vietu, mēs vārda vistiešākajā nozīmē mirkām sviedros. Šeit īsti varēja redzēt, cik liels sairums piemeklējis salu: tufa kraujas, lietus izgrauztas un izvagotas, stāvus gruva jūrā. Vietvietām gulēja klintsbluķi, kuru pakājē tufs bija izdrupis; tie bija savelti lielās blīvās un grēdās un šādā stāvoklī gaidīja nākamo lietusgāzi, kas aiznesīs tos lejup uz pēdējo miera vietu jūras dibenā. Kalna virsotnē lielās tufa plātnes bija diezgan cietas, bet naktī bija nedaudz lijis un lietus dažuviet izmiekšķējis tufu tik stipri, ka tas atgādināja skolas puikas kabatā sakusušu šokolādes gabalu; masa bija lipīga, slidena, pilna dažādu svešķermeņu. Šajās nogāzēs vajadzēja būt ārkārtīgi uzmanīgiem, jo pārlieku viegli varēja zaudēt pamatu zem kājām un bez aizķeršanās noripot trīssimt vai četrsimt pēdu lejup, līdz jūs ietriektos palmu joslas kokos vai ari patrāpītos uz kādas kraujas, un nekas neaizkavētu jūsu kritienu jūrā, kas atrodas apmēram septiņsimt pēdu lejāk.
Lūkojoties uz šīm lietus izvagotajām stāvajām tufa nogāzēm, pie kurām, pūlēdamās noturēties, nevarīgi bija piekļāvušās palmas, bet apakšā jūras dibenā gulēja tufa sanesas, man neviļus ienāca prātā, ka šeit atklājas unikāla mikropasaule, ko radījis evolūcijas brīnums, bet kas tagad, neviena neaizstāvēta, pamazām noasiņo. Sakroko- tās tufa seģenes un plātnes tika skalotas projām, bet uz tām pletās un stīgoja tīteņi ar violetiem un baltiem ziediem. Kamēr cilvēki nespēja izlemt un strīdējās, ko iesākt ar trušiem, šis vienreizīgais zemes laukumiņš diendienā dila un dila. Miniatūrā tas atainoja visu, ko mēs darām ar savu planētu kopumā, ļaujot noasiņot miljoniem būtņu, kuras prasa tik maz, tik gaužām maz — lai drīkstētu dzīvot.
Apmēram stundu mēs lēnām rausāmies lejup uz jūru, līkločodami pa stāvajām kraujām un pārbaudīdami latānijas, kas sīksti turējās pudurīšos, kur vien spēja ar saknēm ieķerties. Konstatēju, ka pat šajā augstumā nelielās palmu birzltes ir biezi apdzīvotas. Tur mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija zar- kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sarkanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām vecajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, ko tie nemitīgi kustināja, atgādinot bankas operatorus, kuri visu mūžu pavadījuši, skaitīdami svešu ļaužu naudu, un nu vairs nespēj apvaldīt roku refleksīvās kustības. Viscaur ap latānijām dzīvoja Telfēra scinki, un pietika kaut uz mirklīti atsēsties, kad tie tūdaļ bija klāt veseliem bariem kā ziņkārīgi bērni, sāka grauzt jūsu kurpju saites vai skrubināt bikšdibenu un notiesāja visu, ko nomētāt zemē, vienalga, vai tā bija apelsīna miza vai papīrs. Šeit zālienā ap latānijām uzturējās arī Bodžerija scinki, kas barības medībās nemitīgi šaudījās saulē kā dzīvsudrabs, bet pašās latānijās mita Vinsona gekoni, zaļi kā zāle, ar zilām un sarkanām galvām.