Biju apsēdies nelielas latānijas ēnā, lai apēstu apelsīnu, un kļuvu par liecinieku ļoti interesantam skatam, kas, pirmkārt, apliecināja, cik daudz Vinsona gekonu tāda palmiņa spēj noturēt, un, otrkārt, pierādīja Telfēra scinku plēsoņas dabu.
Sēdēju, labsajūtā sūkādams apelsīnu, kad izdzirdu lapās virs galvas straujus pakšķus. Sākumā man likās, ka mūs pārsteigusi lietusgāze un lietus pilieni atsitas pret palmas cietajām lapām. Taču pakšķēšana nemitējās, bet lietus lāses nebija ne redzamas, ne sajūtamas. Es ziņkāri pavēros augšup. Zaļās lapu rokas saulē bija gandrīz caurspīdīgas, un es ieraudzīju lielisku ēnu rotaļu — tur lēkāja un kumuroja Vinsona gekoni. Brīžiem kāds uz mirkli apstājās un palūkojās gar lapas malu lejup, taču tūliņ atkal traucās gar stumbru augšup. Tur bija vismaz četrdesmit gekonu, sākot ar pilnīgi pieaugušiem un beidzot ar collu gariem mazulīšiem. Gekoni veikli kā vardes lēca no vēdekļa uz vēdekli; visi devās uz koka galotni, viņus nepārprotami bija pārņēmusi panika. Pārlieku skaisti izskatījās mazo ķermenlšu tumšie silueti, kas skraidelēja un lēkāja uz zaļo lapu ekrāna.
Ielūkojos latānijas lapu biezoknī, lai redzētu, kas tad īsti tā nobiedējis zaigojošo gekonu baru, un klusībā cerēju, ka vainīga varbūt ir čūska. Taču gar palmas stumbru smagnēji un lietpratīgi augšup rāpās Telfēra scinks. Brīdi pa brīdim tas apstājās, pavērās uz galotni un šaudīja mēli. Koka galotnē drūzmējās un lēkāja pārbiedētie gekoni, šad tad pabāzdami gar lapu vēdekļu malu mazos košos ģīmīšus, kuros mirdzēja apaļas, melnas, nāves bailēs ieplestas acis. Telfēra smagnējās, nesteidzīgajās kustībās jaudās kaut kas aizvēsturisks. Brīdi pavērojis šo ainu, nolēmu, ka lielā ķirzaka pietiekami ilgi biedējusi mazos, laumiņām līdzīgos gekonus, tādēļ satvēru telfēru un aizvācu to soļus piecdesmit tālāk no latānijas. Kad atgriezos, lai nosūkātu apelsīnu līdz galam, gekoni mierīgi gozējās saulē, baudīdami savu sīko, ierasto dzīvīti.
Pusstundu vēlāk Vehebs triumfēdams sauca, ka sagūstījis ceturto čūsku. Arī tas bija pusaugu dzīvnieks, drusku lielāks par Zuzū notverto. Devāmies atpakaļ uz nometni un bijām tik apmierināti, ka pat nejaukie putni tonakt nespēja mazināt mūsu labsajūtu.
Nākamajā rītā varējām atļauties tikai vienu pārgājienu, jo pusdienlaikā vajadzēja ierasties helikopteram. Aizgājām līdz palmu audzei, taču nekā neatradām, tādēļ ķērāmies pie nepatīkamā darba aizvilkt visu mantību uz ieleju līdz svelmē virmojošajam laukumam. Telti neno- jaucām, lai saglabātu paēnu, un paturējām rezervē trīs kannas saldūdens, ar ko kārtīgi nomazgāties.
Ceturksni pēc divpadsmitiem Vehebs kļuva nemierīgs. Pusvienos viņš sāka nervozi soļot gar telti šurp un turp. Ja Vehebs kaut ko bija noorganizējis, viņš vēlējās, lai viss ritētu kā pa diegu. Pusdivos uzvārījām tēju, priecādamies, ka neesam iztērējuši visu ūdeni. Pustrijos Vehebs izsauca Zuzū no telts. Viņi aizgāja līdz saules pārkarsētajam laukumam un palika tur stāvam, raidīdami cerību pilnus skatienus uz svelmes dūmakā tītajiem Mau- rīcijas kalniem.
— Vehebs ir pagalam sašutis, — Džons sacīja, — viņam patīk kārtība.
Zinu, — es atteicu. — Bet ko lai mēs darām? Varbūt iespējams sazināties pa radio.
Kad Vehebs atgriezās, es viņam par to ieminējos. Viņš mirkli padomāja, tad mēs paņēmām mazo raidītāju, aiznesām to uz laukumu un svīzdami centāmies iedarbināt.
Nekas nesanāks, — sacīja Džons. — Tā rācija ir beigta — gluži kā dodo.
Vehebs uzmeta viņam pārmetošu skatienu. Devāmies atpakaļ uz telti, atstājuši nederīgo rāciju uz laukuma.
Zuzū patiesi izskatās noraizējies, — Džons pačukstēja.
Viņš taču tikko apprecējies, — es paskaidroju, — vēl viņam mazliet par agru justies pārvērstam par Robinsonu Zuzū.
Man šķiet, viņš tiešām domā, ka tas jau noticis, — Džons atteica.
Zuzū sašņurčis sēdēja netālu no palmas. Nolēmu viņu mazliet uzmundrināt.
Zuzū! — es pasaucu,
Jā, mister Džerij? — viņš atsaucās, vērdamies mani no tropu ķiveres apakšas un izskatīdamies bezgala jocīgs — kā tāda liela, zaļa sēne.
Liekas, ka helikopters nemaz nelidos mums pakaļ.
Laikam gan ne, mister Džerij, — viņš skumīgi piekrita.
Nu jā, — es mīlīgi turpināju, — gribēju tikai tev pateikt, ka esam nolēmuši tevi apēst pirmo, kad sāks aptrūkt pārtikas.
Vienu mirkli viņš platām acīm-klusēdams noraudzījās manī, tad saprata, ka tas bijis joks, un pasmējās. Tomēr arī man neizdevās izkliedēt viņa drūmās domas. Vehebs grasījās divdesmito reizi doties uz laukumu.