Veheb, izbeidz staigāšanu uz turieni, — es viņu aizturēju. — Tikpat tu nespēj ar telepātijas palīdzību atsaukt viņus šurp.
Nesaprotu, kur viņi palikuši, — Vehebs galīgi apmulsis sacīja.
Kālab gan, — es ieminējos, — mums neizdzert pa tasei tējas? Zuzū, uzliec katliņu!
Zuzū, priecīgs, ka gadījies kaut kas, ko darīt, ielēja katliņā ūdeni.
Tu redzēsi, — es teicu Vehebam, — tai mirklī, kad ūdens sāks burbuļot, helikopters būs klāt.
Kā tu to zini? — Vehebs jautāja.
Tā ir balto cilvēku burvestība, — es svinīgi paziņoju, un viņš sāka smieties.
Tavu brīnumu, tikko ūdens uzmeta pirmo burbuli, mēs izdzirdām helikoptera dūkoņu. Pēc pusstundas bijām iekrāvuši visu savu bagātību un saniknotu faetonputnu sniegputenī pacēlāmies gaisā, turēdami klēpī savu visdārgāko bagāžu — somas ar čūskām un ķirzakām.
Paklausīdams manam lūgumam, pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu, kura izskatījās, it kā nezināms jūras milzu briesmonis būtu izkodis tajā robu; aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pusmēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk liekas tas, ka sešas no turienes sugām nav sastopamas nekur citur pasaulē.
Kad cēlāmies arvien augstāk un sala tirkīza krāsas jūrā saruka pavisam maziņa, es cieši apņēmos, ka jādara viss iespējamais, lai to glābtu5
SĀRTO BALOŽU POST SCRIPTUM
1975. gadā Melnupes audzētavai bija viens sārto baložu pāris, no kuriem mātīte bija perēšanai par vecu, un divi vientuļi tēviņi. Tā kā līdz 1976. gadam nebija neviena perējuma, katrā ziņā vajadzēja sagūstīt vēl dažus putnus, lai pavairotu nebrīvē turēto vaislinieku skaitu. Situāciju sarežģīja tas, ka viss baložu bariņš šķita pazudis no kriptomēriju meža. Meklēt trīsdesmit piecus putnus tik plašā apvidū bija neiedomājami grūts uzdevums. Džons ar Deivu pavadīja mežā ilgas stundas, izmirka līdz
ādai, pārstaigādami lielas platības cerībā kaut ko uziet; taču visi viņu meklējumi bija velti. Ja arī baloži uzturējās kriptomēriju mežā un būvēja tur savas smieklīgās ligzdas, redzēt viņus neviens nedabūja. Tagad, kad varam uz šo parādību noraudzīties retrospektīvi, domājam, ka perēšanas laika ievilcināšanā vainīgi abi cikloni, kas toreiz mūs aizdzina no Raundas un plosījās tik daudz dienu no vietas. Kad mūsu pēdējā uzturēšanās Maurīcijā jau gandrīz bija galā, sārtie baloži tomēr pēkšņi atgriezās kriptomēriju mežā un sāka rosīties ligzdošanai.
Tā kā starp 1975. un 1976. gadu nekas nebija pasākts, vajadzēja ķerties pie kārtīgas vaislas grupas izveidošanas gan Maurīcijā, gan Džersijā. Es nolēmu, ka pēc mūsu atgriešanās Džersijā Džonam jādodas atpakaļ uz Maurī- ciju un jāsagūsta vēl daži sārtie baloži Melnupes punktam un vaislas grupas izveidošanai arī pie mums. Tātad tūliņ pēc tam, kad bijām pārbraukuši mājās, atvezdami savu vērtīgo kravu — Raundas salas gekonus un čūskas, Džonam no jauna vajadzēja posties ceļojumam uz Mau- rīciju.
Nokļuvis tur, viņš taisnā ceļā devās uz kriptomēriju mežu un nolūkoja piemērotu koku. No šā novērošanas punkta viņš varēja pārredzēt ielejas lielāko daļu. Viņš iekārtojās un ņēmās gaidīt sārtos baložus. Nogaidījis trīs stundas, viņš jau sāka prātot, vai tikai baloži atkal nav pārvākušies no kriptomēriju meža uz kādu citu apvidu. Tad, pavēries visapkārt, viņš pēkšņi pamanīja turpat blakus kokā sārto balodi tupam ligzdā. Vēlāk viņš stāstīja: «Ieraudzījis sasodīto putnu, uzreiz sapratu, ka veselas trīs stundas esmu skatījies uz viņu, bet viņš nebija redzams.» Džons satraukts norausās no sava koka un devās pie tā, kurā bija baloža ligzda: tur viņš koka pakājē nosēdēja līdz tumsai, lai pārliecinātos, ka ligzdu nav uzgājuši pērtiķi, jo dzirdēja tos bariem sirojam pa visu mežu.
Kad satumsa, viņš steidzās sacelt kājās Vehebu, Toniju Gārdneru un Deivu. Viņi nosprieda četratā doties atpakaļ pie ligzdas, tikko sāks svīst gaismiņa. Ja ligzdā būs mazs putnēns, viņi gribēja to izņemt un tā vietā ielikt tikpat lielu parastā baloža mazuli. Viņu tālākais nodoms bija izvilkt smalkus tiklus ap koku un notvert abus vecos putnus. Viss gāja kā pa diedziņu. Sev par prieku, viņi ligzdā atrada gandrīz pieaugušu putnēnu, kura vietā tūliņ ielika parasto balodēnu. Pēc tam ar lielām grūtībām izvilka vissmalkākos tīklus.
Taču, kad baložmāte atgriezās, tā vai nu aiz viltības, vai aiz muļķības — drīzāk, jādomā, aiz muļķības — izvairījās no tīkliem, bet ar priecīgu prātu turpināja barot mazuli, kurš ne mazākā mērā neatgādināja viņējo. Gūstītāji bez panākumiem nogaidījās visu dienu, tad devās mājup, lai atgrieztos nākamās dienas rītausmā. Nonākuši pie koka, viņi redzēja, ka pērtiķi uzgājuši ligzdu. Tā bija izpostīta un ieliktais balodēns notiesāts. Lai arī nebija palaimējies notvert vecos baložus, vīri vismaz jutās apmierināti, ka izglābuši no nāves sārto baložu jaunuli. Tas dzīvoja Melnupes aviārijā un jau pēc trim dienām iemācījās lidot un pats atrast barību.
Pa to laiku Džons turpināja meklēt ligzdas un drīz vien atrada vienu, kurā bija ola. Viņš apspriedās ar Deivu, ko darīt, un izstrādāja rīcības plānu. Deivs no saviem vērojumiem zināja, ka perēšanā piedalās abi vecāki un ligzdā viens otru nomaina aptuveni pulksten desmitos no rīta un četros pēcpusdienā. Tika izplānots izņemt no perēkļa olu un tās vietā ielikt mājas baloža olu. Virs ligzdas nolēma uzlikt īpašu murdu cerībā sagūstīt veco baložu pāri. Ja tas izdotos, būtu garantija, ka notverts īsts pāris, jo mātītes un tēviņi izskatās vienādi un, sagūstot putnus pa vienam, ir ļoti grūti noteikt dzimumu. Šādu murdu vecos laikos izmantoja mednieki, gūstot medību piekūnus. Tas sastāv no apaļa būra, kas atgādina vecmodīgu siera balonu, un tā dibenā pievilināšanai novieto putnu piekū- niem, bet šai gadījumā — ligzdu ar olu. Murda virsa no vienas vietas nosegta ar smalkām neilona cilpiņām. Tātad, ja putns nolaižas uz murda, kājas tam sapinas vienā vai vairākās seguma cilpiņās, kuru ir simtiem.