Nogaidījis īsto brīdi, Deivs uzrāpās kokā un apmainīja sārtā baloža olu pret mājas baloža olu. Tad viņš piesardzīgi novietoja murdu virs ligzdas. Šās norises laikā, kā vēlāk stāstīja Džons, baložu tēviņš tupējis apmēram trīsdesmit pēdu atstatu, neizrādījis nekādu baiļu un diezgan ieinteresēts vērojis notiekošo. Tiklīdz Deivs norāpās no koka, balodis tūliņ aizlaidās turp. Divas reizes viņš sveikā pārgāja pāri murdam. Taču trešajā reizē sapinās. Balodis sāka mežonīgi kulstīt spārnus. Deivs kā zibens šāvās atpakaļ uz koku un pēdējā mirklī paguva notvert putnu, kas tikai ar vienu nagu bija ieķēries cilpā. Deivs ar
Džonu nogaidljās vēl divas stundas, tad atlidoja baložu mātite un ari drīz vien tika sagūstīta. Triumfa gājienā viņi aiznesa uz Melnupi īstu sārto baložu pāri.
Savas gūstīšanas metodes iedrošināti, viņi nolēma sameklēt vēl kādu ligzdu. Pieaicinājuši talkā Zuzū un vēl pāris palīgu, viņi rūpīgi pārmeklēja mežu un nedēļas laikā atrada četrus perēkļus. No tiem viņiem izdevās iegūt divus baložpārus un vienu mātīti, ko piebiedrot diviem vientuļajiem tēviņiem Melnupē.
No ligzdās atrastajām olām viena bija vanckars, bet tajā dienā, kad Džons brauca projām no Maurīcijas, divas olas laimīgi bija pāršķīlušās mājas baloža ligzdā un drīzumā bija gaidāms vēl viens perējums. Tas nozīmē, ka Melnupes audzētavai tagad ir septiņi pieauguši sārtie baloži un tā spēj nodrošināt šīs sugas vairošanu nebrīvē.
Džons atgriezās Džersijā ar diviem baložu pāriem un vienu jaunuli. Visi putni ir lieliski iejutušies. Mēs tātad ceram, ka pa to laiku, kamēr atrisinās pērtiķu problēmu un kriptomēriju mežu pārvērtīs par rezervātu, Melnupē un Džersijā būs izaudzēta pietiekami liela no pērtiķiem un arī no cikloniem pasargāta populācija. Un tad mēs varēsim pēcnācējus aizvest atpakaļ uz Maurīciju, lai papildinātu mazo saujiņu savvaļas putnu, kas mīt savā apdraudētajā dzimtenē.
Pēc visiem pūliņiem, cenšoties palīdzēt apdraudētajām sugām, ir gaužām patīkami, ka varam jau ziņot par labiem panākumiem audzēšanas darbā. Rodrigesas sikspārņiem piedzimuši divi mazuļi, kas šīs grāmatas rakstīšanas laikā jau iemācījušies lidot, ja šo terminu drīkst attiecināt uz sikspārņiem. Raundā sagūstītajiem Telfēra scin- kiem un Gintera gekoniem attiecīgi ir septiņi un vienpadsmit mazuļi; ar pieaugumu var lepoties ari felsumas. Ceram, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz varēsim ziņot par veiksmi Raundas salas boa un sārto baložu pavairošanā. Jo sevišķi mūs iepriecina tas, ka, izraudzījušies par sava tresta simbolu dodo, esam spējuši palīdzēt tik daudzām apdraudētām sugām Maurīcijas salā, tai vietā, kur tika iznīdēts dodo.
Ja jums šī grāmata sagādājusi prieku un ja jūs ticat, ka darbs, ko darām šo nopietni apdraudēto sugu labā, ir nozīmīgs, ceru, jūs piebiedrosieties mūsu trestam. Dalības maksa ir zema, bet jūs ar to palīdzēsiet loti svarīgajā izmirstošo sugu glābšanas darbā. Tātad, ja varat, rakstiet mums:
Jeisey Wildlife Preservation Tiust, Jersey Zoological Park, Les Augies Manor, Tiinity
Jersey, Channel Islands.
Ar jūsu līdzdalību mēs varēsim plašāk izvērst savus pūliņus, lai palīdzētu šai grāmatā aprakstītajiem ārkārtīgi dīvainajiem un jaukajiem radījumiem ne tikai Maurīcijā, bet visās pasaules malās.
PĒCVĀRDS IZDEVUMAM LATVIEŠU VALODĀ
Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš krievu valodā pirmoreiz tika izdota Džeralda Darela grāmata «Pārpildītais šķirsts» un padomju lasītājs iepazinās ar viņam līdz tam nepazīstamu autoru. Atceros, cik ilgi lauzīju galvu, kad man lūdza uzrakstīt šai grāmatai priekšvārdu, — mēs neko nezinājām ne par pašu Darelu, ne par viņa darbu. Un kā tagad viss mainījies! Daudzas šī lieliskā rakstnieka grāmatas pārtulkotas krievu un latviešu valodā. Miljoniem televīzijas skatītāju iepazinušies ar Dž. Darelu no viņa filmām, kuras tika nodotas Padomju Savienībai pārraidēm «Dzīvnieku pasaulē». Mēs zinām, kā veidojusies Darela dzīve — no bērna aizraušanās ar dzīvniekiem līdz vadītājam vienā no lielākajiem centriem, kur nebrīvē tiek audzēti retie un izzūdošie dzīvnieki. Un laikam gan šobrīd nav īpašas vajadzības runāt par Dž. Darela nopelniem savvaļas dzīvnieku aizsardzībā, par viņa apbrīnojamo rakstnieka talantu, par viņa lieliskajām garīgajām īpašībām — Padomju Savienībā nav tāda dabu mīloša cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Džeralds Darels. Tāpēc es vēlētos nedaudz pastāstīt par to darbu, kurā Dž. Darels ielicis visus savus spēkus, visu enerģiju un talantu, — par reto un izzūdošo dzīvnieku audzēšanu nebrīvē, par šī pasākuma pašreizējo stāvokli un perspektīvām. Dž. Darels taču ir stāvējis pie šīs jaunās un pat vēl tagad strīdīgās savvaļas dzīvnieku aizsardzības metodes šūpuļa.
Atceros, ar kādu skepticismu es pats izturējos pret Dž. Darela ideju nebrīvē audzēt izzūdošo sugu dzīvniekus, lai pēc tam tos izlaistu brīvībā tādās vietās, kur tie būtu droši pasargāti. Sī ideja bija īpaši skaidri formulēta darbā «Muiža dzīvniekiem» («Menagerie manot», 1964) [3] , kad Dž. Darels mainīja dzīvnieku ķērāja profesiju pret zooloģiskā dārza vadītāja amatu. Man toreiz šķita, ka aiz izteicieniem pai nepieciešamību retus dzīvniekus it kā to aizsardzības dēļ audzēt sprostos slēpjas galvenokārt nevainīga vēlēšanās savākt savā zvērudārzā pēc iespējas vairāk retumu. Un laikam gan es nebiju vienīgais, kas tā domāja. Vispār tajā laikā gandrīz nevienu nesatrauca