Nebūtu pareizi domāt, ka audzētavu uzdevums ir tikai pasīvi turēt un savairot dzīvniekus. Lielas audzētavas ir sarežģītas iestādes, kas pilda daudzas funkcijas: palīdz saglabāt genofondu, rada rezerves reto dzīvnieku sugu iznīkušo populāciju atjaunošanai un jaunu populāciju Izveidošanai, papildina zooloģisko dārzu kolekcijas, lai nevajadzētu ķert tik daudz savvaļas dzīvnieku, pēta reto sugu bioloģiju, veic propagandas un izglītošanas darbu. Par dažiem no šiem jautājumiem pastāstīts Jūsu tikko izlasītajā gtāmatā «Noenkurotais šķirsts».
Tomēr daudz kas palicis ārpus Dž. Dareia vēstījuma, un pie tā jāpakavējas tuvāk.
Genofonda saglabāšana, neapšaubāmi, ir svarīgākais audzētavu uzdevums. Ja retas sugas vairošana sprostos izstrādāta pietiekami labi, par šīs sugas likteni principā nav jābaidās. Tomēr arī te ir savi zemūdens akmeņi. Ilgstoša turēšana mākslīgos apstākļos un ierobežotā teritorijā, .vairošana samērā nelielā vaislinieku grupā noved pie vairākām nevēlamām, bet dažkārt pat liktenīgām sekām. Dzīvnieki zaudē dabisko fenotipu, gandrīz neizbēgamā inbrīdinga dēļ pārgrupējas gēnu struktūra, bet, savukārt, tā rezultātā samazinās auglība, palielinās jauno dzīvnieku mirstība, bieži dzimst kropli mazuļi. Pastāv doma, ka ilgstoši mākslīgi audzēti dzīvnieki ģenētiskajā ziņā vairs neesot ekvivalenti to savvaļas senčiem. Man tas šķiet pārspīlējums, tomēr ar gēnu pārgrupēšanās iespēju jārēķinās.
Ir vairāki paņēmieni, kā pārvarēt nevēlamās sekas, kas radušās no ilgstošas dzīvnieku turēšanas un audzēšanas sprostos. Vispirms jārunā par neradniecīgu līniju izveidošanu un atbilstošu vaislinieku izvēli. Šai nolūkā izmanto tās pašas metodes, kuras lieto šķirnes dzīv- niekkopībā. Tāpat kā dzīvniekkopībā, tiek rakstītas ciltsgrāmatas. Katrai sugai iekārto vienotu ciltsgrāmatu, ko raksta vienā no audzētavām, kuras vairo šo sugu. Pamatojoties uz ciltsgrāmatām, izdara vaislinieku optimālo atlasi un vajadzības gadījumā veic to apmaiņu starptautiskā mērogā. Starptautiskā sadarbība šai jomā pēdējos gados kļuvusi ļoti plaša.
Lai saglabātu genotipa tīrību, sevišķa nozīme ir tā sauktajai svaigu asiņu pieplūdināšanai, tas ir, papildu vaislinieku ieguvei dabā. Diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams, jo daudzu sugu, piemēram, vairāku Austrumāzijas fazānu, dabiskās populācijas to senajās dzīvesvietās praktiski izzudušas. Šajos gadījumos zināma kompensācija var būt vaislinieku apmaiņa starp dažādām ģenētiskajām līnijām.
Teiktais attiecas uz genotipa saglabāšanu. Bet kā ar fenotipa saglabāšanu? Arī šī jautājuma risināšanai izstrādātas speciālas metodes. Piemēram, rekomendē turēt retos un izzūdošos dzīvniekus nevis vienā audzētavā, bet vairākās, pēc iespējas dažādos klimatiskajos apstākļos. Tad pat vienkārša vaislinieku apmaiņa izlīdzina radušās fenotipa novirzes. Starp citu, reto sugu izvietošanu vairākās audzētavās var uzskatīt arī par nodrošinājumu pret visa bara nejaušu bojāeju epizootijā, ugunsgrēkā, dabas katastrofā, no plēsoņas vai kāda cita neparedzama cēloņa dēļ. Tā, piemēram, visa Sibīrijas dzērves (Grūs leucogeranus) sprostu populācija (Sibīrijas dzērve ir viena no retākajām un visvairāk apdraudētajām dzērvju sugām) patlaban sadalīta pa trim audzētavām — Okas rezervātu, Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda audzētavu Viskonsinā un putnu parku Valsrodē (VFR). Tikai tā mēs vaiam būt droši par šīs populācijas nākotni.
Taču saglabāt genofondu sprostu populācijas veidā — tā ir tikai puse darba. Jāiemācās, kā palīdzēt dzīvniekiem atgriezties savvaļas dzīvē, jeb, izsakoties «zinātniski», reintroducēt tos dabā. Seit rodas vēl vairāk problēmu un jautājumu.
Vēl samērā nesen uzskatīja, ka nebrīvē dzimuši un cilvēka izaudzēti dzivnieki reintrodukcijai neder. Pieradināšanās pie cilvēka, barības ieguves iemaņu trūkums (šīs iemaņas veidojas, mācoties no vecākiem), nespēja patstāvīgi veikt sezonas migrācijas — tas viss, saskaņā ar vecajiem priekšstatiem, it kā noteica nespēju sprostos izaudzētos dzīvniekus izlaist savvaļā. Pirmo plaisu šajos priekšstatos radīja izcilā entuziaste Džoja Adamsone, kas atdeva dzīvei brīvē lauveni Elsu un gepardu Pipu. Taču Džoja Adamsone tam veltīja lielu daļu sava mūža. Tas ne vienmēr iespējams, tāpēc tagad izstrādāti vairāki paņēmieni, kas dod iespēju pārvarēt acīm redzamās grūtības.
Tā, piemēram, putnus vai reintroducēt dažādās dzīves cikla stadijās, un, pamatojoties uz to, izveidoti galvenie reintrodukcijas paņēmieni. īsi tos var nosaukt par «audžuvecāku», «sabrāļošanas», «jaukto pāru» un «savvaļošanas» metodēm. Tā kā Dž. Darela grāmatā nav pastāstīts par katras audzētavas galamērķa realizēšanu, tas ir, par audzētavā iegūto dzīvnieku reintrodukciju dabā, ir lietderīgi šo jautājumu aplūkot pilnīgāk.
«Audžuvecāku» metodes pamatā ir putnu nespēja atšķirt savas olas no līdzīgām citu sugu olām. Tas dod iespēju olas apmainīt. Putnkopībā šis paņēmiens izmantots jau sen: zem perētājvistas var palikt zosu, pīļu un pat tītaru olas — perētāja krāpšanu nepamana. Darbā ar retajām sugām recipients («audžuvecāks») ir sistemātiski tuva, taču pietie- .kami parasta suga. Apmaiņā šis sugas putnu olas gluži vienkārši aizvāc. Audžuvecāki perē retas sugas olas, izaudzē mazuļus, iemāca tiem visas dzīves iemaņas, mazuļi iepazīst apvidu, kurā tie izauguši, migrāciju ceļus un ziemošanas vietas. Turpmāk tie izveido ģimeņu pārus no savas sugas savvaļas indivīdiem un rada jaunas populācijas sākotni.
«Sabrāļošanas» metodi lieto tikai putniem, kuriem ir -iigzdguļu attīstības tips. Ligzdā ar dūnainiem mazuļiem ievieto (nevis apmaina!) tās pašas retās sugas mazuļus. Sī metode ir ļoti droša, tā izslēdz iespēju pieradināties pie cilvēka, nodiošina labus mazuļu audzēšanas un apmācīšanas apstākļus, taču saprotamu iemeslu dēļ tās lietošana ir ierobežota — to nevar izmantot jaunas populācijas veidošanai, jo par recipientu var būt tikai tā pati retā suga.