Un parādi viņam arī dodo koku, — Vehebs piebilda.
Kas tas par dodo koku? — es jautāju.
Pagaidiet, gan jau redzēsiet, — Vehebs noslēpumaini noteica.
Otrā rītā devāmies uz Makabija mežu, lai tur pavadītu visu dienu. Lai nokļūtu Makabija mežā, jāšķērso Šampaņas līdzenums (atkal viens daiļskanīgs nosaukums). Seit mēs uz brītiņu piestājām apskatīt nedaudzās Maurīcijas viršu audzītes, kas vēl saglabājušās; šie virši ir nelieli augi ar sīkstu dzīvību, ekoloģiski ļoti interesanti. Būtu gaužām žēl, ja tie iznīktu pavisam. Visā pasaulē mēs neiedomājamā izšķērdībā iznīcinām mežus un citu augāju, turklāt savā gandrīz pilnīgajā neziņā jo viegli varam iznīcināt tādus augus, kuriem varbūt ir ārkārtīgi liela nozīme medicīnā.
Pārbraukuši pāri Šampaņas līdzenumam, kur melnsar- kanie fodiji tupēja kā sargi viršos vai kā ugunsdzirkstis lidoja pāri ceļam, beidzot tikām uz grumbuļainas takas, kas atgādināja jātnieku taku Anglijas mežā. Tā bija Makabija mežmala. Pabraucām vēl gabaliņu un nonācām izcirtumā, kur mūsu taka sazarojās četrās taciņās; Deivs apstādināja mašīnu, un mēs izkāpām. Siltajā, rāmajā gaisā kā helikopteri saulē lidinājās mazas mušiņas ar zeltainzaļu ķermeni un lielām koši zilām acīm. Šad tad kāds šokolādes krāsas dienastauriņš nolidoja garām, plivinot spārnus tādā rosībā, kādā mēdz traukties vecas dāmas, kas, ciemos steigdamās, nosebojušās. Melnkokos nelieliem ķekariem kuploja krēmkrāsas orhidejas, un visapkārt slējās Ķīnas gvajāvas augstie, slaidie brūnganie un sudrabaini zaļie stumbri, mazos pulciņos auga ligustri, jauno kociņu maigo, palsi zaļo lapu malas bija sačokuro- tas kā baletdejotājas bruncīši. Bija silti, mierīgi un mīlīgi. Šajos mežos nevienam nevar notikt nekas Jauns. Vienīgais nopietni bīstamais meža iemītnieks ir skorpions, bet visās četrpadsmit nedēļās, ko pavadīju Maurīcijā, esmu neskaitāmas reizes apvēlis akmeņus, izčamdījis satrunējušus koku stumbrus un izkašņājis nobirušās lapas kā īsts okšķeris suns (dabaszinātniekam gluži normāla uzvedība), taču netiku atradis nevienu skorpionu. Makabija mežs ir laipns un draudzīgs, tur mierīgi var apsēsties vai atgulties, apzinoties, ka vienīgie vietējās faunas pārstāvji, kas var sagādāt nepatīkamus brīžus, ir dzēlējodi.
— Paraugieties turp, — Deivs sacīja, — tur ieraudzīsiet kaut ko, kas jūs interesēs, — felsumu dodo kokā.
Viņš norādīja uz augstu koku ar sudrabotu stumbru takas malā. Koks acīmredzot bija ļoti vecs un vietumis laikam jau sāka bojāties, jo stāvajās saknēs bija manāma trupe. Koks bija pēdas piecdesmit augsts, ar zaru savij umu un tumšzaļu lapu biezokni galotnē. Apmēram sešas pēdas virs zemes pie stumbra bija pieplakusi apžilbinoši skaista ķirzaka. Tā bija apmēram piecas collas gara, mirdzošā spāres zaļumam līdzīgā pamatkrāsā! Taču galva un kakls lāsmoja zilā krāsā, ar gaišsarkaniem un ķiršsarkaniem plankumiem. Ķirzakai bija lielas melnas, saprātīgas acis. Katra pirksta pamatnē tai bija mazs spilventiņš, kas palīdzēja it kā piesūkties pie koka gludās mizas. Mūsu nodomos ietilpa sagūstīt dažus šos skaistos dienas gekonus, un Džons bija sagatavojis speciālu makšķeri ķirzaku ķeršanai: proti, garu, slaidu bambusa nūju, kurai galā iemetināta smalka neilona cilpa. Ar to apbruņojies, viņš tuvojās felsumai, kas viņu vēroja ar nevainīgu skatienu platajās acīs. Pielaidusi Džonu apmēram trīs soļu tuvumā, ķirzaka sakustējās un aizslīdēja pa koka mizu kā akmens pa ledu. Kad Džons piegāja pie paša koka, viņa jau atradās apmēram divdesmit pēdu augstumā un drošības labad bija pārcēlusies stumbra otrā pusē.
Viņas šeit ir diezgan tramīgas, — ieteicās Deivs, — man šķiet, tādēļ, ka pa šo ceļu daudz brauc un staigā. Dziļāk mežā viņas ir drošākas, un tur mēs dažas dabūsim rokā.
Kādēļ jūs šo koku saucat par dodo koku? — es vaicāju.
Ak tā… — Deivs sacīja. — Tas, raugi, ir tamba- lakokves koks. Viens no vecākajiem Maurīcijas kokiem, kuru palicis vairs tikai divdesmit vai trīsdesmit. Tas aug no šādām sēklām.
Parakņājies pa kabatu, viņš izvilka dīvaina izskata sēklu. Tā bija kastaņa lielumā, palsi gaišbrūna; viena puse tai bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kauliņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā. Sēkla bija smaga un ļoti cieta.
Dievs zina, no kurienes uzraduši es tāda teorija, — Deivs sacīja, — bet tas ir lielisks stāsts. Dažādos botāniskajos dārzos mēģināts ieaudzēt šos kokus, ir nopūlējušies arī šeit mežniecības kokaudzētavā, bet šie neaug neparko. Tambalakokves bija gaužām parasti koki tajos laikos, kad te mita dodo, un teorija apgalvo, ka dodo labprāt ēdis koka augļus. Kad mīkstā daļa bijusi sagremota, putna kuņģa sula apstrādājusi kauliņu, un līdz tam brīdim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai izlauztos asns.
Burvīgs stāsts, — es sacīju, un man neviļus atkal bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju, — tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī.
Tā jau nu ir, — Deivs negribīgi atzina, — toties tas ir labs stāstāmais tūristiem, un nav ari noliedzams, ka tambalakokve jau ir gandrīz iznīcis.
Devāmies dziļāk mežā, un gandrīz uz visu koku stumbriem redzējām margojam spožās felsumas. Mazas zel- tainzaļas mušiņas čumēja un mudžēja, brīžiem tās kļuva par medījumu blāvi zaļām spārēm ar cietiem, caurspīdīgiem spārniem, un reiz pār mūsu ceļu pārmeimuroja milzīgs, astoņas collas garš, sarkanmelns zarkukainis. Reizes trīs vai četras ceļam pāri strauji kā nāvējošas bultas pāršāvās mangusti, un kādā ceļa līkumā mēs iztraucējām pērtiķu baru; acīm neapjaušamā ātrumā, kā burvju mākslinieka rokas izgaisināti, tie pazuda gvajāvu biezoknī, tā ka gandrīz uzmācās šaubas, vai maz esam īstenībā tos redzējuši. Apkakles raibpapagaiļu bars pārlidoja pār ceļu un pazuda mežā. Sai bariņā bija lielākā daļa no aptuveni piecdesmit putniem, kas vēl pasaulē palikuši. Brīdi pastāvējām, apbrīnodami Maurīcijas dzelkņspalveņu pāri; ari šo putnu skaits drausmīgi strauji iet mazumā. Tie ir ļoti glīti putni, kas sasaucās tīkamās, guldzošās balsīs; ārkārtīgā ziņkārībā viņi klausījās, kā Deivs imitē viņu saucienus, nosēdās visai tuvu, caur zariem skatījās uz mums un paši izbrīnā «saklukstējās».