Drīz pēc tam nogriezāmies no galvenā ceļa uz meža takas, kas veda pa kalna rozu — šauru un krauju kā bārdas naža mugura. Cieši abpus takai zeme bija nogruvusi stāvās kraujās, šur tur starp kokiem pazibēja Melnupes krāšņās ielejas, apaugušas ar zaļiem, sarkaniem un zeltītiem mežiem; gar stāvajām, gleznainajām klinšu sienām ūdenskritumi gāzās lejup, putodami kā dūmu mākoņi. Dziļajās gravās, kur, spīguļodamas un mirguļodamas vai pār apsūnojušajiem akmeņiem pērkonīgi dunēdamas, plūda upes, gaisā mutuļoja, virpuļoja, griezās balti krusti — tie bija baltastes faetonputni. Diezgan drīz mēs nonācām kādā vietā, kur nokaltis koks, nosliecies no takas, lika tālu pāri dziļajai ielejai, un Deivs sacīja, ka tieši šai kokā viņš redzējis apmētamies Maurīcijas pie- kūnus, kad tie dodas medību lidojumos dziļlejās.
Mēs atritinājām smalkos tīklus un ar zināmām grūtībām tos nostiprinājām; tad Deivs noņēma Amerikas pie- kūnam pārsegu un piesēja putnu pie zara. Piekūns mazliet paspirinājās, bet tad nomierinājās. Mēs paslēpāmies krūmos takas malā un sākām gaidīt. Apvaicājos Deivam, kurš bija saritinājies krūmā turpat man blakus, kas tad īsti staigā pa šaurajām meža takām — tādām kā šī. Ejot vienmēr jāturas tieši uz takas, jo pietiek novirzīties trīs pēdas uz vienu vai otru pusi, lai noripotu pāris simt pēdu lejup, ja, protams, pa ceļam jūs netiktu glīti uzdurts uz kādas gvaj āvas.
Šīs ir meža iemītnieku iemītas takas, bet tās izmanto arī marihuānas audzētāji.
Kas ir marihuānas audzētāji? — jautāja Anna Pī- tersa no sava slēpņa gabaliņu tālāk.
Tā ir ļoti ienesīga profesija, — Deivids paskaidroja. — Viņi atnāk uz mežu, iekopj dārziņu, novāc ražu un tad to pārdod.
Vai tas nav nelikumīgi? — apvaicājās Džons.
Protams, nelikumīgi, — Deivs atteica. — Maurīcijai nav armijas, bet tai ir tā sauktās speciālās mobilās vienības — tās ir kārtības sargu komandas, kuru pienākumos ietilpst arī marihuānas audzētāju vajāšana. Šim nolūkam izmanto pat helikopterus. Pirms dažām nedēļām es uzgāju lielu dārzu un paziņoju kārtības sargiem. Tik liels ķēriens viņiem sen nebija patrāpījies, bet es uz labu laiku būšu persona non grata narkotikas audzētāju aprindās.
Saule kāpa arvien augstāk, un, gluži nemanot, bija pienācis pusdienlaiks — dienas viskarstākais cēliens. Saule cepināja kā ēzē, un viss mežs šķita saguris drausmajā svelmē. Šis bija brīdis, kad neviena saprātīga būtne nekust ārā no slēpņa, droši vien arī piekūni atraduši kādu ēnainu vietiņu, kur piemesties. Nolēmām ieturēt azaidu; izstaipījām notirpušos locekļus un apmetāmies platākā vietā uz takas netālu no kāda nokaltuša koka. Izlikām uz zemes līdzpaņemto ēdamo. Bijām patlaban beiguši ēst sviestmaizes un ķērāmies pie brīnišķīgajiem mango augļiem, kad uz takas iznira divi slaidi jaunekļi un nāca uz mūsu pusi; viņi bija ģērbušies košos, raibos kreklos un «kļošenēs». Mati, kas pēc Maurīcijas jaunekļu pašreiz iecienītās modes sniedzās līdz pleciem, bija melni, mirdzoši un iekļāva ārkārtīgi glītas un maigas sejas. Viņi nonāca pa taku līdz tai vietai, kur mūsu piknika klājiens viņiem aizšķērsoja ceļu, un, bikli un valdzinoši smaidīdami, apstājās.
Labrīt, — mēs laipni sveicinājām..
Labrīt, ser, — abi vienā balsi klusi atņēma, paceldami salmu platmales.
Jūs gribat tikt garām? Ejiet vien, —r sacīja Deivs, — tikai nesabradājiet mani.
Protams, ne, ser, — jaunekļi atsaucās, satriekti par tādu iedomu, un kā divas gazeles izlaipoja starp mūsu locekļu jūkli un brokasta piederumiem. Tikuši bez starpgadījumiem mums garām, viņi noteica: «Paldies, ser, ardievu!», atkal pieklājīgi pacēla platmales un devās pa taku projām. Ievēroju, ka abiem bija līdzi mačetes.
Kas tie tādi? — Anna jautāja.
Mežsargi tie nav, — Deivs atteica, — tātad droši vien ir marihuānas audzētāji, jo viens ir skaidrs — šinī elles karstumā neviens cits kā viņi vai tādi plānprātiņi kā mēs mežā nerādīsies. Bet man liekas, ka šie nebija vienīgie. Gan jau drīz vien uzradīsies arī «misters Bigs».
Viņa paredzējums piepildījās, jo pēc dažām minūtēm tiešām parādījās vēl viens glīts, slaids, graciozs aziāts. Viņam piemita kaut kas nedefinējams, kas lika nojaust, ka viņš ir puisis no lielpilsētas. Uzvalks viņam bija labāk pašūts un no labākas drānas, krekls elegantāks un platmale švītīgāka. Ieraudzījis, ka esam aizšķērsojuši taku, viņš uz mirkli neziņā apstājās, bet tad, apburoši pasmaidījis, nāca klāt.
Labrīt, ser! — viņš sveicināja, ar plašu vēzienu paceldams platmali. — Lūdzu, vai neesat redzējuši manus draugus?
Jā, veselus divus. Viņi aizgāja pa šo ceļu, — Deivs paskaidroja, itin kā būtu bijis vēl kāds cits ceļš. — Vai gribat tikt garām?
Ēmm… nē, nē, — jauneklis saminstinājās. — Man jāiet atpakaļ pie mana otra drauga un jāpastāsta viņam.
Ak jums te ir vēl kāds draugs? — Deivs jautāja.
Jā, — sacīja jauneklis, — viņš palika mani gaidām. Jāiet atpakaļ un jāpastāsta viņam, kur mūsu draugi aizgājuši. Uz redzēšanos, ser!