Uz redzēšanos! — mēs atbildējām un noskatījāmies viņam pakaļ: viņš aizslīdēja pa taku kā elegants tumšs briedis.
Ko tas viss nozīmē? — Džons pārsteigts vaicāja.
Viņš aizgāja atpakaļ brīdināt pārējos, — Deivs sacīja. — Tagad viņi ies uz savu dārzu pa kādu lejāku taku. Iznāks tālāka iešana, toties risks būs mazāks, jo šeit priekšā esam mēs.
Pienāca pēcpusdiena. Sapratām, ka mums ļoti maz izredžu sagūstīt kādu piekūnu, tādēļ savācām tīklus, un Deivs nosēdināja savu Amerikas piekūnu uz kāda celma, kamēr mēs padzersim tēju. Pēc brītiņa pārsteigti ieraudzījām, ka mums atkal tuvojas pats «misters Bigs», tikai šoreiz no otras puses. Kad viņš pienāca klāt, ievērojām, ka ar puisi aizvadītajās pēcpusdienas stundās notikušas diezgan bēdīgas pārvērtības. Platmale bija atstumta pakausī, melnās cirtas sapinkājušās, un acīm bija tāds apmiglojies, stiklains skatiens kā cilvēkam, kurš pēkšņi atmodināts no dziļa miega un vēl nav paguvis pārkāpt dziļajai aizai, kas šķir sapni no īstenības. Arī tagad viņš kustējās graciozi, tomēr gaita bija nedrošāka. Pienācis pie mums, viņš apstājās un nevērīgi atspiedās pret koku.
Sveiks! — Deivs viņu uzrunāja. — Vai labi izstaigājāties?
Jā, es eju pastaigāties, — «misters Bigs», mīligi smaidīdams, sacīja, — eju pastaigāties pa mežu.
Vai patīkami pavadījāt laiku? — ievaicājās Anna.
Ļoti patīkami, kundze, — jauneklis atbildēja un piedevām vēl paskaidroja: — Es pastaigājos, lai koptu veselību.
Atbilde mūs mazliet samulsināja, tādēļ neko neteicām. «Misters Bigs» sapņaini raudzījās lejup uz upes krāšņo dziļleju, kur faetonputni-joprojām virpuļoja kā sniegpārslas. Šķita, ka viņš mūsu klātbūtni pilnīgi aizmirsis. Sejā viņam spoguļojās rimts bezdomu tukšums. Tad viņš pēkšņi attapās.
Jūs esat anglis? — viņš jautāja man.
Jā, — es atteicu.
No Londonas? — viņš turpināja izjautāšanu.
Apmēram no tās puses, — es sacīju, negribēdams ielaisties garos paskaidrojumos par Normandijas salu novietojumu.
Man Londonā ir daudz radinieku, — viņš sacīja, — un daudz vecāku.
Tiešām? — es pārsteigts iesaucos.
Daudz, daudz, — viņš apstiprināja. — Un arī Bir- mingemā man ir daudz vecāku un radu.
Birmingema ir ļoti jauka pilsēta, — piebilda Džons.
Ļoti jauka, un Londona arī. Mani vecāki stāsta, ka tur esot ļoti jauki, un… — «Misters Bigs» uz mirkli pievēra acis, un es jau sāku domāt, ka viņš, gluži kā Susu- riņš grāmatā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», aizmidzis pusvārdā. Tad pēkšņi viņš atkal atvēra acis, dziļi nopūtās un turpināja: — … un vienreiz es arī došos turp un palikšu pie visiem saviem vecākiem.
Vai jūs bieži staigājat pa mežu? — Deivs jautāja.
Jā, veselību kopdams, staigāju bieži pa mežu, — «misters Bigs» atbildēja.
Vai esat kādreiz ievērojis putnus? — Deivs turpināja.
Putnus? — «misters Bigs» pārvaicāja. — Putnus? Jūs teicāt — putnus?
Jā, — Deivs paskaidroja, — tādus, vai zināt, kā baložus vai bulbulus.
Putnus? — «misters Bigs» prātoja. — Jā, reizēm redzu gan putnus un reizēm dzirdu tos dziedam.
Vai esat redzējis tādu mazu vanadziņu, piekūnu? — Deivs neatlaidās, — to, kūru mēdz saukt par «mangeur de poule» [1] ?
«Misters Bigs» paskatījās uz Deivu, tad uz Amerikas piekūnu, kas tupēja soļus trīs atstatu. Tad viņš aizvēra acis, aplaizīja lūpas, no jauna atvēra acis un pableņza vispirms uz Deivu, tad uz piekūnu.
Vanagu? — viņš nedroši ieminējās.
Jā, tieši tādu mēs meklējam, — Deivs izklaidīgi paskaidroja.
Jūs meklējat mazu vanadziņu? — «misters Bigs» vēlreiz pārjautāja, stingri nolēmis tikt pie skaidrības.
Jā, — Deivs atkārtoja, — vanagu vistēdāju.
«Misters Bigs» vēlreiz tuvumā vērīgi nopētīja Deivu Un
piekūnu. Tad aizvēra acis un pēc mirkļa atvēra, acīmredzot cerēdams, ka vanags būs pazudis, bet tas tupēja kur tupējis.
Viņš bija galīgā neizpratnē. Vai vanags viņam rādītos marihuānas pārkairinātajā iztēlē? Un vai tādā gadījumā viņam vajadzētu pievērst tam uzmanību? Bet, ja nu tas ir īsts, kādēļ tad visi šie cilvēki, kuriem, jādomā, arī ir vecāki Londonā un Birmingemā, putnu neredz? Grūti, pārāk grūti viņam nācās to visu saprast. Viņš izmisis pavērās visapkārt. Mēs centāmies neskatīties cits uz citu, lai apvaldītu smieklus. Pēdīgi «misters Bigs» atrada problēmai atrisinājumu.
Dzelzs režģi noder ne tikai krātiņa veidošanai vien. Orangutanu mazulis Surabaja uzskatāmi demonstrē, ka tie lieliski izmantojami zobu trenēšanai un arī kā šūpoles
Āfrikas civeta. Vienu šo glīto pelekmelni plankumoto dzīvnieku es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas
Melnkakla tamarīns
Sudrabainie pundurpertiķi. Pēc sava metabolisma pundurpertiķi drīzāk atgādina putnus nekā zīdītājus
Līdzenumu tapiru mate ar mazuli
Gorillu mitnes komplekss, viena no sarežģitakajam un dārgakajam celtnēm, kādas līdz šim esam uzbūvējuši
Baltais ausfazans — skaists un loti reti sastopams putns
Jamaikas hutijas atgādina lielas zaļganbrūnas jūrascū- ciņas un lāčo ar plati ieplestām pakaļkājām, it kā nule būtu pieslapinājušas bikšeles
Gredzenastes lemurs, kurš pirmo reizi pirādija, ka lemuri spēj vairoties ari nebrīvē
